Šo iejūtību saņemu jau četrus gadus," pieteikuma vēstulē Latvijas lepnumam raksta Vallija Vasiļjeva, 2. grupas invalīde no Viļķenes, un piebilst, ka Dace ar meitu palīdz arī citām ģimenēm. Viņas palīdz ne tikai cilvēkiem – aprūpē arī pamestos Limbažu kaķus. "Es neko īpašu nedaru – peldēt neprotu un dzīvības neglābju. Es vienkārši mīlu cilvēkus. Un kaķus," uzzinot par pieteikumu Latvijas lepnumam, samulst Dace Belecāne.
Ņem zāles un brauc
Satiekoties Limbažu aptiekā, Dace Belecāne teic – pieteikuma autore pati ir pelnījusi šādu pagodinājumu, jo ir bijuši laiki, kad Vallija daudz palīdzējusi citiem. Nesen Vallija pārcietusi mugurkaula operāciju, viņai grūti pārvietoties, taču pie Vallijas aug mazdēls, kuram ir tikai gadiņš. Bērna māte dēliņu pametusi. Dace Belecāne un viņas meita cenšas palīdzēt arī mazajam, kurš sirgst ar smagu alerģisku kaiti, – aizved uz Valmieru pie dziednieka, aptiekā sagatavo zāles, nopērk speciālo pārtiku.
"Esmu dzimusi Viļķenē, Valliju pazinu jau no tiem laikiem, kad mana omīte bija dzīva. Vallija bieži nāca pie viņas apvaicāties, kā klājas, un nekad neieradās tukšām rokām. Dzērvenes omei nesa. Vallija visu mūžu ir palīdzējusi citiem, viņa nekad nebija lepna," atceras Dace.
Šis gads Vallijai bijis īpaši grūts – pēc muguras operācijas palikusi teju bez iztikas līdzekļiem. Kad Dace uzzinājusi, kāds medikamentu klāsts slimniecei nepieciešams, sapratusi, ka bez palīdzības cilvēks neiztiks. "Meita Valda mani atbalsta, pie Vallijas aizved ar mašīnu, jo es pati auto nevadu," stāsta Dace. Tas bijis drīz pēc operācijas, kad vēlā vakara stundā Dace pa telefonu uzzinājusi, ka Vallijai sāpot zobs. Pretsāpju zāles beigušās. Dace pārskatījusi savu mājas aptieciņu, bet kā zāles nogādāt uz Viļķeni? "Meita atgriezās mājās, izstāstīju situāciju. Valda saka: "Ko sēdi? Ņem zāles un braucam!" Paņēmu zāles, bet kaut kas man lika pa ceļam piestāt pie veikala un arī ēdienu nopirkt, jo zināju, ka līdz pensijai Vallijai vēl jāgaida. Kad ieradāmies Viļķenē, Vallijai iedevu zāles un vakariņas, viņa bija tik pārsteigta! Tik pateicīga. Pati tāda tieviņa, tieviņa palikusi, galīgi sašvakojusies. Sapratu, ka viņa kādu laiku īsti nav ēdusi," līdzpārdzīvojumu neslēpj Dace.
Izdarīt mazliet vairāk
"Dzīvē mēs satiekam tos cilvēkus, kuri jāsatiek. Vallija nav vienīgais cilvēks," teic farmaceite Dace Belecāne. Viņa novērojusi, ka vecajiem ļaudīm bieži nepietiek līdzekļu izrakstītajām zālēm. Dažkārt nepieciešams arī sirsnīgs pamudinājums steidzami doties pie ārsta. "Ja cilvēks nāk pēc palīdzības, nekad neatsaku. Esmu farmaceite, tas ir mans profesionālais pienākums," uzsver Dace.
Ir gadījušās arī situācijas, kad, saskaroties ar atsevišķu mediķu vienaldzību, nācies iedarbināt cīņassparu. Reiz kādu kundzi gados ātrie aizveduši uz slimnīcu, tur pacientei veikta operācija. "Mums jābrauc pakaļ, kundzei jātiek uz mājām no Valmieras. Aizbraucam, bet viņas slimnīcā nav, kundze izrakstīta, un neviens neko vairs nezina," stāsta Dace un turpina, "pēc pāris stundu meklēšanas kundzi atradām turpat pie slimnīcas, bērzu birztaliņā uz beņķīša sēžot." Tagad jau Dace zina, ka vecie cilvēki jābrīdina – ja pēc slimnīcas apmeklējuma nevar nokļūt mājās vai nepieciešama cita palīdzība, lai Valmieras slimnīcas aptiekā meitenēm palūdz piezvanīt uz Limbažu aptieku. "Ja kāds vecs cilvēks atkal sēdēs "bērzos", tad runāšu ar Bez tabu," strikti noskaņota ir Dace. Viņa uzskata – katram savā profesijā ir jāiegulda maksimālais: "Viens no reiki pamatprincipiem ir godīgi un apzinīgi darīt savu darbu. Arī ome man mācīja izdarīt drusciņ vairāk, nekā par to saņemu algu. Tā arī daru – cik man ir laika, spēka un zināšanu."
Ja vien cilvēks grib
Bērnība Dacei nav bijusi viegla. Pēc skolas beigšanas viņa sāka strādāt tirdzniecībā. Kad veselība lika par sevi manīt, sapratusi, ka jāmaina dzīvesveids, un sāka studēt psiholoģiju. Nonākšana farmācijā bijusi nejauša – kādā ziemas rītā pie veikaliņa Limbažu centrā, kur Dace strādājusi, viņa satikusi aptiekas vadītāju Ilonu Rūķi. Ilona Dacei piedāvājusi nākt strādāt uz aptieku ar datoru par recepšu ievadītāju. "Pat nepajautāju, cik liela būs alga, man bija svarīgi, lai sestdienas būtu brīvas – lai varu braukt uz Rīgu mācīties," stāsta Dace. Pēc psiholoģijas studijām aptiekas vadītāja mudinājusi Daci pievērsties farmācijai. Vispirms Dace pabeidza Rīgas 1. medicīnas koledžu, tad iestājās Latvijas Universitātes Farmācijas fakultātē un pēc pieciem studiju gadiem – 44 gadu vecumā – ieguva maģistra grādu. "Zināšanas ir bagātība. Man ļoti patīk mācīties. Arī ome teica – nav nekā tāda, ko cilvēks nevarētu iemācīties, ja vien to grib. Esmu pateicīga Dievam par to, kas man ir un kas es esmu. Pateicīga dzīvē sastaptajiem cilvēkiem – ja no viņiem nebūtu saņēmusi mīlestību un labestību, man pašai nebūtu citiem ko dot," apgalvo Dace Belecāne.
Limbažu aptiekas vadītāja Ilona Rūķe par savu kolēģi saka: "Dace ir sirds cilvēks, kurš vispirms padomās par apkārtējiem un tikai pēc tam par sevi. Ja viņai ir kaut nedaudz vairāk, viņa padalīsies – vai tie būs āboli dārzā vai mežā salasītās sēnes. Viņa vienmēr atradīs kādu, kam tas ir vairāk vajadzīgs, un negaidīs neko pretī. Ar tik labvēlīgu attieksmi pret cilvēkiem bieži negadās sastapties."
Latvijas lepnuma kandidātus var pieteikt līdz pat 15. oktobrim, sūtot vēstules uz[email protected] vai pa pastu – Latvijas lepnums, Mūkusalas iela 15, Rīga, LV-1004.
Pieteikuma anketu var aizpildīt arī portālos Diena.lv, Tv3.lv un Draugiem.lv/latvijaslepnums.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!