Rīgas 3.speciālās pamatskolas direktore Inta Balode saka: "Mārīte Ose ir sirds cilvēks. Mūsu skolā ar bērniem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi, viņa strādā kopš 1965.gada un katram spēj iedot tik daudz, cik vispār iespējams, sasniedzot iespēju griestus. Tas ir sirds darbs." Skolā Mārīte izveidojusi arī koklētāju ansambli Zīlītes. I. Balode lepna par savas skolotājas veikumu: "Viņa uztur latviešu tautas tradīcijas. Mūsu bērniem nav tik viegli iemācīt spēlēt kokli, turklāt Mārīte folkloras ansamblī iesaista arī krievu bērnus. Viņa tiešām ir mūsu lepnums."
Pensijā negrasās doties
Mārīti Osi satiekam viņas klasē. Taujāju – pensionēšanās vecums taču jau pienācis, vai negribētos beidzot mierīgi izbaudīt vecumdienas? "Nekādā gadījumā! Jo aiziet pensijā, sēdēt mājās un domāt – ko tagad darīšu? Tas ir briesmīgi," uzskata skolotāja. "Man patīk ar bērniem strādāt, jo kopā ar bērniem tu paliec jauns. Ar šiem bērniem strādāt ir pagrūti, jo viņiem ir ļoti smagas diagnozes, bet jādara viss, kas manos spēkos, lai viņus mazliet attīstītu." Mārītes audzināmie ir bērni ar vidēji smagu garīgo atpalicību. "Esmu mierinājusi vecākus, kuri par saviem bērniem ļoti pārdzīvo. Bet nevajag pārdzīvot – šī diagnoze ir jāpieņem. Pārdzīvot un ņemt sevī to sāpi nedrīkst, citādi pats sabruksi – ne māte to drīkst darīt, ne es," saka Mārīte.
Kā izdodas šiem bērniem iemācīt spēlēt kokli? "Man ir 12 koklētāji. Dziedam, dejojam, spēlējam. Šie bērni ir ar vieglākiem garīgiem traucējumiem, viņiem var iemācīt spēlēt gan kokli, gan stabuli. Regulāri piedalāmies Latvijas festivālos. Es pati bērnu folkloras festivālos piedalos jau 30. gadu," stāsta skolotāja. Mārīte ir arī Jūrmalas Mākslinieku nama folkloras ansambļa Mare vadītāja: "Marē ir 10 pieaugušie un četri bērni. Vakar pat dziedāju sešas stundas!"
Kāpēc gan nemācīties?
Kā Mārīte visu pagūst? Arī ceļš no Jūrmalas līdz Rīgai prasa laiku. "Vilcienā lasu grāmatas vai mācos. Pirms trim gadiem pabeidzu augstskolu – Latvijas Universitātē ieguvu bakalaura grādu sociālajā pedagoģijā. Jaunībā esmu beigusi Jelgavas pedagoģisko skolu, tur apgūtās metodikas noderējušas visam mūžam. Vēl esmu pabeigusi Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu, kokles klasi," stāsta Mārīte. Motivāciju studēt universitātē sirmā vecumā Mārīte īpaši nav meklējusi – ja ir veselība un iespēja, kāpēc nemācīties? "Galvenais, lai cilvēkam ir veselība, ja tās nav, tad neko nevar," uzskata skolotāja. Viņa piekrīt – optimisms ir viens no veselības stūrakmeņiem: "Ja nolaiž rokas un neko nedara, tad arī tās slimības rodas." Spilgts apliecinājums Mārītes enerģijai un optimismam ir viņas šīs vasaras piedzīvojums, brauciens uz Horvātiju: "Man ļoti patīk ceļot. Jaunībā 120 kilometrus nogāju pa Kaukāza kalniem, dabūju nozīmīti PSRS Tūrists. Tas bija skaistākais gājiens manā mūžā – pa kalniem, pa anemoņu un gladiolu pļavām. Brīnišķīgs! Tad gribas tikai ceļot un ceļot. Šovasar mūsu skolotājai Intai Liepiņai prasu, uz kurieni viņa brauks ceļojumā. Uz Horvātiju. Labi, tad es arī braukšu!" Horvātijā ekskursijas maršruts ietvēris arī braucienu laivā pa krāčainu kalnu upi. Mārīti vecums nav atturējis kopā ar jaunām meitenēm kāpt laivā un pieņemt izaicinājumu.
Varu būt laimīga
Mārīte Ose rāda savas ģimenes fotogrāfijas. Viņai ir divas meitas – ar otro meitu augstskolu pabeigušas gandrīz reizē. Arī Mārītes vecāki bijuši pedagogi. "Mamma bija skolas pārzine Reņģes pamatskolā. Tēvs bija mazpulku vadītājs, strādāja Rozes pamatskolā, bija baznīcas ērģelnieks, arī orķestri vadīja. Aizbēga no krievu armijas 1945. gadā, dzīvoja Kanādā. Pēc kara mammu divas reizes gribēja uz Sibīriju aizvest," nopūšas Mārīte.
Mārītes dzīves ceļš nav bijis viegls – viņas vīru skārusi nopietna slimība, bet Mārīte nežēlojas. Kad vaicāju, kas dzīvē sniedzis lielāko piepildījuma sajūtu, viņa atbild: "Darbs un ģimene. Jā, ja cilvēkam ir veselības problēmas, tad vecumdienās ir grūti. Mana māsa ir jaunāka par mani deviņus gadus, dzimusi 1945.gadā – atceros, kad nebija, ko ēst, un mātei piens bija beidzies, māsai deva sūkāt maizes knupīti. Tagad māsai ir smagi veselības traucējumi, un viņa pārdzīvo par to – visu uzņem nepareizi. Daudz ir negatīvisma, mazohisma. Pensija viņai ir ļoti maza, nevar zāles nopirkt. Es palīdzu, māsas meitas vīrs palīdz. Cilvēku likteņi ir ļoti dažādi. Varu būt laimīga, ka esmu vesela, ka varu strādāt skolā," saka skolotāja Ose. Mūsu sarunas laikā klasē ienāk skolas direktores vietniece Dace Skeranska: "Mārīte ir apbrīnojams cilvēks! Ir bērni, par kuriem pat neticam, ka viņus tas varētu interesēt, bet viņi uzvelk tautastērpu, sāk spēlēt kokli. Ir viens puika – liels delveris ar uzvedības problēmām, bet Mārīte viņam iemāca spēlēt stabuli un tai brīdī puika pārvēršas!"
Latvijas lepnuma kandidātus var pieteikt līdz pat 15. oktobrim, sūtot vēstules uz [email protected] vai pa pastu – Latvijas lepnums, Mūkusalas iela 15, Rīga, LV-1004.
Pieteikuma anketu var aizpildīt arī portālos Diena.lv, Tv3.lv un Draugiem.lv/latvijaslepnums.