Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +3 °C
Viegls lietus
Svētdiena, 22. decembris
Saulvedis

Latvijas lepnuma stāsts: Viņi visi mīļi, visi labi

Anna Verze savā paspārnē pieņēmusi sešpadsmit rūpju bērnus.

"Anna ir mūsu atbalsts un palīgs. Neskatoties uz dzīves grūtībām, viņa vienmēr ir smaidīga, pozitīva un apņēmības pilna. Viņas mājās skan bērnu čalas un smiekli. Saviem audžubērniem Anna ir arī labā feja, kura cenšas sameklēt šķirtos brāļus un māsas un bērniem dot iespēju būt kopā, kad tas ir iespējams," tā par Annu Verzi pieteikuma vēstulē Latvijas lepnumam 2017 raksta Jolanta Vanaga.
Viņa ir stiprās sievietes vecākā mazmeitiņa – viena no desmit mazbērniem, bet, kad visi Annas Verzes lolotie sapulcējas kopā Rītiņu mājās Riebiņu novada Rušonas pagastā, čalo 21 balss. Rītiņu saimniecība nav plaša, māja nav liela, bet šī kuplā, draudzīgā ģimene ir cieši saliedēta.

 

Laimīga ģimene
"Es taču neesmu paveikusi neko īpašu. Vai tad jums atmaksājas braukt tik tālu ceļu fotogrāfijas un raksta dēļ?" ceļot galdā kafiju un pašas gatavotus siera salātiņus, sarunu uzsāk Anna. Mazā Evelīna vēl čuč diendusu, bet Aleksandra pārnākusi mājās no skolas. Pašlaik viņa mācās 9. klasē, bet Annas Verzes aizbildniecībā ir jau no divu gadu vecuma. Pa manu muguru bezbēdīgi augšup uz plecu rāpjas četrus mēnešus vecais rudais runčuks Murka – īsts dauzoņa, kurš iekāpj te somā, te kastrolī. Kad Evelīna ir bērnudārzā, bet Aleksandra skolā, Murka Annai aizpilda klusumu mājās. Evelīna nu ir pamodusies un izpūrušiem matiņiem mīļi pieglaužas audžumammai. "Bet vai jums, Anna, šis darbs atmaksājas?" taujājam pretī ar tiem pašiem vārdiem. "Man šis ir sirdsdarbs," atbild Anna.

Esmu pieradusi, ka mājās skan balsis, ir burzma. Viena pati es nevarētu dzīvot

Viņa pati ir augusi piecu bērnu ģimenē. Tepat Latgalē, Preiļu pusē pabeigusi Zaķīšu pamatskolu un devusies uz Ogri apgūt šuvējas profesiju. Astoņpadsmit gadu vecumā iepazinusies ar Jāni – saskatījušies augustā māsīcas kāzās un septembrī "norīkojuši" savas kāzas. "Mīlestība no pirmā acu skatiena," pasmaida Anna. Pēc gada pieteikusies Annas un Jāņa pirmā meitiņa – Velta pasaulē nākusi tieši tajā dienā, kad Jānim bija jāaiziet dienestā padomju armijā. "Es biju slimnīcā, viņš man pamāja ar roku, un tā es viņu neredzēju divus garus gadus," atceras Anna. Bet viņa nav jutusi grūtību nastu – dzīvojusi, audzinājusi meitu savas mammas kuplajā ģimenē, kur viens otru atbalstījuši un palīdzējuši. "Esmu pieradusi, ka mājās skan balsis, ir burzma. Viena pati es nevarētu dzīvot," atzīstas Anna.

Kad Jānis atgriezies no dienesta, strādājuši ierastos lauksaimnieku darbus – Anna par slaucēju, Jānis bijis mehanizators. Tad pasaulē nākusi Sarmīte, pēc laika – jaunākā meita Rita. "Mēs bijām laimīga, saticīga ģimene. Taču visādi ir gājis pa dzīvi. Kad lauksaimniecība juka un bruka, es paliku bez darba. Dzīvoju pa mājām, apkopu vīramāti pēc insulta. Meitas jau bija aizgājušas savā dzīvē. Tad vienudien vīrs man saka: "Tev ir skumji. Varbūt paņemsim kādu bērniņu?" Meitas sākumā protestēja, bet mēs ar vīru nolēmām bērnunamā sameklēt kādu bērniņu," stāsta Anna un piebilst: "Manī tik daudz tās mīlestības, ka nav kur to likt. Domāju – tiešām varētu veltīt kādam bērniņam."

2004. gadā no Kalkūnu bērnunama paņēmuši nepilnus divus gadus veco Aleksandru: "Viņa gulēja ar vaļējām acīm, tas man bija šoks. Tik izvārdzināta, ka rociņas cauri spīdēja. Un ļoti baidījās no ūdens." Anna nenoliedz – Aleksandrai nācies veltīt ārkārtīgi daudz uzmanības un rūpju. "Vīrs ļoti žēloja Aleksandru, sauca par mazo vistiņu. Katru reizi, no darba braucot, viņai kādu našķi atveda," saka Anna. Bet šis kopīgais prieks nebija ilgs. Trīs mēnešus pēc tam, kad Annas un Jāņa mājās ienāca Aleksandra, nomira Annas vīramāte. "Ar vīramāti mums bija ļoti sirsnīgas attiecības. 2005. gadā gan vīramāte, gan vīrs nomira. Vīrs nomira savā dzimšanas dienā. Nu jau tas ir pārsāpēts," noteic Anna.

 

Nepalikt vienai
Paliekot vienai ar Aleksandru, Anna iesaistījusies audžuvecāku biedrībā, izgājusi kursus. Mājās bijusi gotiņa, zirgs, cūkas, pēc laika gan nācies atteikties no savā saimniecībā esošajiem lopiem. Anna palīdzējusi kaimiņiem viņu saimniecībā. Aleksandra pamazām atkopusies. Tajā laikā Anna sapratusi, ka viņas pašas aicinājums ir rūpēties par bērniem. Pa šiem gadiem viņa savas mājas durvis atvērusi 16 rūpju bērniem, bet pašlaik viņas gādīgajā redzeslokā ir pieci bērniņi.

Gadu gaitā viņa sameklējusi arī Aleksandras vecāko brāli un jaunāko māsiņu – arī šie bērni brīvlaikos dzīvo Annas Verzes mājās. Lai gan Aleksandra sākumā pretojusies, abas kopā uzmeklējušas piecpadsmitgadīgās jaunietes māti. Satikušās, bet sanācis tā, ka Aleksandra par savu mammu grib saukt tikai Annu. "Viņām nerodas kontakts. Mātei nav nekādas iniciatīvas tā pa īstam veidot attiecības ar savu bērnu. Aizbraucam – jā, viņas sabučojas, parunā, bet ar to arī viss beidzas. Taču mēs sazvanāmies, sarakstāmies portālā facebook.com," stāsta Anna un atminas tos laikus, kad 2008. gadā Rušonas pusē jau esošās audžumammas viņu mudinājušas: "Anna, tev labi sanāk, pamēģini paņemt vēl kādu bērniņu." Annas aizbildniecībā nonākuši vēl divi bērniņi – brālītis un māsiņa Aivars un Santa, kuri Annas mājās nodzīvojuši divus gadus un pēc tam tikuši atdoti vecākiem. Nebija žēl šķirties? "Protams, bija žēl. It kā nevajadzētu stipri pieķerties šiem bērniem, bet kā tu nepieķersies, kā neiemīlēsi?" saka Anna un turpina stāstīt par mazo Nikolaju, kurš pie viņas nonācis pusotra gada vecumā.

Citreiz domāju – kam man tas vajadzīgs? Bet atskan – mammu! – un es saprotu, cik tas ir forši. Spārni pieaug

Šo puisēnu ar invaliditāti bieži nācies vest pie Rīgas ārstiem – pie dzirdes speciālista, endokrinologa, kardiologa, ģenētiķa. "Izbraukājām, ar to visu tikām galā. Vēlāk viņam atradām māsiņu, kura tagad strādā Īrijā. Viņi abi ir ļoti mīļi. Ne tikai viņi – visi bērni, kuri te ir bijuši. Mīļi ar visām savām problēmām," atzīst Anna, lai gan neslēpj, ka dažkārt šo bērnu dzīvesstāsti esot burtiski satriekuši. Piemēram, kad tēvs varot pateikt savam miesīgam dēlam, kam astoņi gadiņi, lai bērns paņemot striķi un aizejot pats pakārties... "Kad kļuvu par audžumāti, pati sev noteicu – tikai ne puikas, ņemšu pie sevis vienīgi meitenes. Bet sanācis tā, ka pārsvarā pie manis nonāca puikas," pasmaida Anna.

 

Spārni pieaug
Rušonas pagastā ir vairākas audžuģimenes, dažas no tām Anna "ierunājusi" par tādām kļūt. Arī Annas abas vecākās meitas kļuvušas par audžumammām. Citi gan neslēpj savu attieksmi, tā arī saka: «Kā tu, Anna, vari mīlēt un rūpēties par svešiem bērniem? Mēs tā nevarētu.» Annas motivācija? Runājot par finansējumu, par šo darbu viņa saņem 113 eiro, neraugoties uz to, cik audžubērnu tiek aprūpēts, turklāt sociālo garantiju no valsts puses nav. Annai tas ir būtiski, jo tuvojas pensijas vecums.

"Kad biju stipri saslimusi un pārcietu divas operācijas, man nācās uz laiku atteikties no diviem audžubērniņiem. Tagad esmu 3. grupas invalīde un saņemu niecīgu pabalstu. Man ir mazs darba stāžs. Tas ir traki. Visus šos gadus esmu veltījusi bērniem, skumīgi, ka darba stāžā tas neskaitās. No jaunā gada gan sola pozitīvas pārmaiņas šajā jomā, bet peļņa nav mana motivācija. Galvenais, ka mājās neesmu viena. Bērni neļauj nolaisties. Es vienmēr esmu formā. Tas ir forši, ka bērni kā skudriņas kustas pa mājām. Kā nebūsi priecīgs, ja uz tevi noraugās mazas, zilas actiņas? Tā ir laimes sajūta," sirsnībā atplaukst Anna. Viņa turpina: "Kad pirms četriem gadiem aizgāju mācīties autovadītāju kursos, znots teica, ka nekad tiesības nenolikšu. Bet es noliku! Paziņas prasa – Anna, varēsi mūs aizvest? Protams, aizvedīšu! Kaimiņiene piezvana – jābrauc uz svarīgu dievkalpojumu. Sakāpjam mašīnā un braucam uz Aglonas baznīcu. Tur var smelties spēku, lūgšana ļoti palīdz. Spēks rodas turpināt, iet uz priekšu. Citreiz domāju – kam man tas vajadzīgs? Bet atskan – mammu! – un es saprotu, cik tas ir forši. Spārni pieaug." 

 

Latvijas lepnums 2017

  • Latvijas lepnuma kandidātus šogad varēja pieteikt līdz 1. oktobrim, aizpildot pieteikuma anketu portālos Diena.lv un skaties.lv, kā arī sūtot vēstules uz [email protected] vai pa pastu uz laikraksta Diena redakciju.
  • Šogad Latvijas lepnums notiek ar Rīgas brīvostas pārvaldes un VAS Latvijas dzelzceļš atbalstu.
  • Otrajos Ziemassvētkos Latvijas lepnuma 2017 godināšanas ceremoniju rādīs televīzijas kanālā TV3, savukārt 29. decembrī kopā ar laikrakstu Diena iznāks Latvijas lepnuma žurnāls.
  • Citus Latvijas lepnuma stāstus var lasīt Diena.lv projekta sadaļā.

Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā

 

 

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli



2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti


2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti


2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti


2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti


2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti


2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti


2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti


Jaunumi

Vairāk Jaunumi