Vareni skati un iestigšana mālos

Baroka lēdija pakalnos

Viļņa kopš pirmās reizes, kad to apmeklēju 2005. gadā, mani fascinējusi arvien vairāk. Vispirms jau ar savu apskaužamo ģeogrāfisko izvietojumu, kur apkārt pilsētas senajam centram slejas pakalni. Tie pa daļai apauguši ar zaļiem mežiem, pa daļai apbūvēti ar padomju laiku, tagad arī dažām modernām dzīvojamajām augstceltnēm. Bieži esmu domājis: ja būtu iespēja, noteikti iegādātos dzīvokli kādā no tām, jo Viļņa (kā šķiet) dāsni piedāvā to, kas ir tik liels retums Rīgā un Latvijā, – dzīvokļus ar lieliskiem urbānajiem skatiem pa logu.

Turklāt Viļņa pēdējos padsmit gados ir strauji progresējusi. Vispirms tika sakārtota vecpilsēta, tad sabūvēta iespaidīga automaģistrāļu sistēma, kas, kā lielās paši lietuvieši, ļaujot faktiski no jebkuras Viļņas vietas uz jebkuru citu nokļūt 10–15 minūtēs (un pārāk liels pārspīlējums tas nemaz nav). Pēdējos gados Viļņa ne ar mazāku sparu ķērusies pie "humānās pilsētas" izveides, kas izpelnās nemitīgus aplausus no jaunajiem urbānistiem Latvijas tvitersfērā, rīdziniekus gremdējot arvien dziļākā mazvērtības kompleksā. Tie ir veloceliņi, parki, publiskie laukumi, gājēju ielas, atpūtas infrastruktūra – viss, kas pilsētu padara ne tikai "apskatāmu", bet arī ērti un baudāmi dzīvojamu. 

Pirmie šā gada iespaidi, dodoties ar bērnu ratiņiem no Taura kalna, kas saglabājies kā viena no retajām vietām, kur centra tuvumā pa dienu var bez maksas novietot auto, gan nav pārāk pozitīvi. Atklājas, ka līdz kājāmgājēju (un arī velobraucēju) leiputrijai vismaz Naujamiesta rajonā (Viļņas XX gs. sākuma kvartāli) vēl ir ļoti tālu – brīžiem nav pat gājēju pārēju vietās, kur tādām būtu jābūt. Arī vecpilsētā ne viss ir ideāli, taču drīz vien tas aizmirstas, jo barokālo kompozīciju burvība ātri ievelk savā varā. 

Mēs, vispirms apskatījuši pasaules arhitektūras zvaigznes Daniela Lībeskinda projektēto, 2018. gadā uzcelto MO muzeja ēku un tai pieguļošo skvēru, dodamies iekšā vecpilsētā pa vienu no tās ainaviskākajām ieliņām – Traķu ielu, kas secīgi pāriet Dominikāņu ielā un pēc tam Svētā Jāņa ielā. Mums ir konkrēts mērķis: beidzot uzkāpt par Viļņas labāko skatu vietu dēvētajā Sv. Jāņa baznīcas tornī, kas pieder vēsturiskajam Viļņas Universitātes kompleksam. Skats esot īpaši labs, jo vieta atrodas pašā vecpilsētas vidū. Diemžēl drīz vien secinu, ka pērn Kopenhāgenā aizsācies lāsts – netikšana pilsētu baznīcu torņos – savu iedarbību vēl nav zaudējis, jo baznīcas tornis apmeklētājiem ir slēgts uz nenoteiktu laiku. Tas mani tā sadusmo, ka jūtos gatavs no tuvējā skvēra palaist dronu, lai gan ir aizdomas, ka tas šeit oficiāli nav atļauts (pavisam netālu atrodas prezidenta pils). Taču atriebība ir salda – no drona, protams, iespējams uzņemt vēl iespaidīgākas ainavas ar vecpilsētas sarkano jumtu mežu. Pēc tam gan ātri tinu makšķeri, un var jau būt, ka tā ir tikai paranoja, bet jau pēc mirkļa skvēram garām tiešām lēni un pētoši pabrauc policijas busiņš... 

Ēst un gulēt

Augstāk Ejot pa Ģedimina ielu, no kuras kāda trešdaļa tagad pilnībā atdota gājējiem, atgriežamies Taura kalna stāvvietā un tālāk ar busiņu stūrējam uz Viļņas TV torņa pusi. Uznāk nākamais negaiss. Lietus un pat krusas graudi krīt no debesīm ne pa jokam, ielas pludo, bet vismaz konkrētajā maršrutā kolektori kaut kā tiek galā un tik milzīgas un neizbraucamas peļķes, kādas redzētas Rīgā, neizveidojas. Viļņas TV tornī jau ir būts, taču tā ir tik laba pieredze, ka gribas to atkārtot. Kas var būt labāks par vakariņu mielastu, lūkojoties uz visu pilsētu no augšas rotējošā skatu platformā (360 grādu apgrieziens pusstundas laikā)?

Šoreiz gan koronavīrusa ierobežojumu dēļ pieejams ir tikai katrs otrais galdiņš, un sākumā visi ir aizņemti. Tomēr mums paveicas, un pēc pieteikšanās oficiantam dažu minūšu laikā vieta atbrīvojas. Tradicionālās lietuviešu kartupeļu pankūkas ar malto gaļu, kuras te ēdām pirms diviem gadiem, gan vairs nepiedāvā, ēdieni kļuvuši "restorānīgāki": izsmalcinātāki, mazākās porcijās, taču joprojām garšīgi. 

Jau sen gribējās kādu nakti Viļņā pārlaist Radisson viesnīcas augstceltnē – iespējami augstākā stāvā ar skatu uz vecpilsētu. Parasti šādi numuri maksā virs 100 eiro, taču šoreiz veicas – Booking.com to piedāvā tikai par 48 eiro. Tiesa, izteiktais lūgums pēc iespējami augstāka stāva rezultējas tikai ar septīto (lai gan tumsā labi redzams, ka gaisma ieslēgta tikai dažos augstceltnes logos, tātad brīviem numuriem jābūt).