Anci Tarvidu sociālajā tīklā Twitter esmu ievērojusi nu jau kādu laiku. Viņa ir tāda mutīga, šķietami viegli ironizē par neveiksmēm attiecībās ar pretējo dzimumu un ikdienā visbiežāk ir manikīre. Taču nu jau vairāk nekā gadu viņa organizē īpašas dienas, kad pie viņas var nākt visi tie, kuri vēlas smukus nagus, bet ikdienā to nevar atļauties. It kā nieks – sakopti nagi ar visādām lakām un kristāliņiem, dažs teiktu – "smalka kaite"! Taču Anci iedvesmo prieks sieviešu sejās, kad viņas pēc procedūras izstiepj savas rokas un aplūko jaunos nagus.
Nagi kā glābiņš no rutīnas
Ance ir jelgavniece, kur līdz šim viņa arī pamatā strādājusi par skaistumkopšanas speciālisti. Nu gan nobriedusi doma strādāt ar klientiem Rīgā. Par manikīri viņa kļuva nejauši. Pēc vidusskolas aizbraukusi gadu padzīvot Vankūverā Kanādā, pēc atgriešanās Latvijā sākusi strādāt reklāmas un sabiedrisko attiecību nozarē. "Un tad man tas apnika. Nevis pati nozare, jo man patīk rakstīt, bet laika ierobežojums – konkrēts darbalaiks. Un es nevienā darbavietā nevarēju noturēties ilgāk par gadu," viņa atceras. Tā nākusi atklāsme, ka ir jādara kaut kas, kur var justies brīvāk. Sākusi nodarboties ar nagiem.
Kas jādara, lai kļūtu par manikīri? Ance uzsver, ka atbilstoši kursi ir obligāts priekšnoteikums, lai gan, protams, nagu industrijā darbojas arī cilvēki, kas zināšanas gūst no YouTube. "Un tad pie manis atnāk klientes ar tiem "YouTube nagiem"... Ieraugot to, kas ir izdarīts, arī ir atbilde, kāpēc nepieciešama izglītība. YouTube neiemāca dezinfekciju un sterilizāciju, kas ir obligāta lieta, lai nepārnestu infekcijas," uzsver Ance. Viņasprāt, internetā arī grūti iemācīties komunicēt ar klientiem un apgūt dažādas specifiskas lietas – korekti apstrādāt kutikulu un skaisti lakot.
Kad Ance raksta par savu nagu darbu tviterī, rodas iespaids, ka pie viņas notiek varena ballīte – tiek solītas rumkolas un citi labumi.
Tagad gan aktuālāks esot karstvīns. "Tajos pašos barberšopos, ja vīrietis aiziet nodzīt bārdu, viņam iedod viskiju, bet kāpēc es savām klientēm nevarētu iedot vinčiku vai rumkolu?" vaicā manikīre. Tiesa, ne visas to izvēlas.
Mirklis prieka
Ideja par to, ka varētu ziedot citiem pašas darbu, Ancei radās pērnā gada nogalē, kad kādā citā labdarības akcijā tika aicināti iesaistīties dažādi skaistumkopšanas speciālisti, lai mammām, kas ikdienā rūpējas par smagi slimiem bērniem, uzdāvinātu īpašu lutināšanas dienu. Pieteikusies arī Ance. Pēc pasākuma sapratusi, ka grib un var turpināt. "Ja es nevaru noziedot lielākas naudas summas, tad šo es varu izdarīt. Un, ja man tas netraucē ikdienā un es nejūtos nekomfortabli, kāpēc to nedarīt?" jautā Ance.
Tā nu viņa savā Twitter profilā apmēram reizi trijos mēnešos aicina pieteikties vai pieteikt cilvēkus, kurus varētu iepriecināt ar nagu sapucēšanu.
"It kā tas ir tikai manikīrs, kas nekādu lielo lomu nespēlē, – tie ir tikai sakopti nagi. Bet, spriežot pēc sevis un savām klientēm, draudzenēm, es zinu, ka tas dod uz kādu brīdi baigi "čotko" sajūtu. Es pati esmu ievērojusi, ka tad, kad man ir kāds foršāks dizains, tā roka pati izstiepjas un es nodomāju – cik forši! Tas ir īss brīdis, bet tu jūties emocionāli pacilāts." Un tad tā var kļūt par iespēju sākt sarunu, pasakot: "Kādi tev forši nagi!" Varbūt pat sapazīties, iemīlēties un vēlāk dibināt ģimeni, aizsapņojas Ance...
Darbs šādās labdarības dienās no meistares nepaģēr citu pieeju kā parasti, tomēr vakarā sajūta esot ļoti laba, jo uzlādē klientu neviltotais prieks. "Man ir sajūta, ka cilvēki nejūtas tā, ka viņiem tas pienākas," viņa saka. Sievietes, piemēram, kautrīgi vaicājot, vai drīkst izvēlēties vairākas krāsas. Protams, drīkst! Tā arī pašai Ancei esot interesantāk strādāt.
Žēl gan, ka reizēm cilvēki pret bezmaksas lietām izturas bezatbildīgi. Piemēram, pēdējā nagu labdarības dienā divas no pieteiktajām sievietēm tā arī neatnāca. Tas ir daudz, jo kopumā Ance šādās dienās var pieņemt sešus cilvēkus.
Labajam atsaucas
Sievietei pašai šādu dienu organizēšana neliekas nekas īpašs. "Tas ir normāli!" viņa vērtē, vienlaikus gan uzsverot – tas nenozīmē, ka no visiem vajag prasīt dažādus darbus citu labā. Ance atzīst, ka savu laiku šobrīd tam var veltīt, jo viņai nav citu lielu pienākumu – nav bērnu, kas jāizvadā pa pulciņiem un ar ko būtu jāspēlējas, nav citas lielas atbildības, kas prasa laiku un naudu. Mājās gaidot vien kaķis, un viņa pati ir tāda mūžīgā studente, kura cenšas pabeigt multimediju studijas Rīgas Stradiņa universitātē – šobrīd top viņas bakalaura darbs. Paralēli darbam ar nagiem viņa nedaudz raksta arī reklāmas tekstus, bet rakstīšanu kā sirdslietu var realizēt hobija līmenī, rakstot tviterī un savā blogā.
Aizrunājāmies arī līdz čekas maisiem. Manikīres taču varētu būt tik labas ziņotājas, jo uzklausa dažādu svešinieku stāstus... Bet tad atceramies, ka padomju laikā tas viss notika drusku citādi. Kas vēl? Ancei patīk filma Kriminālās ekselences fonds, ko redzējusi nu jau četras reizes. Ja skatās tik daudz, tad jau var ievērot arī dažādas detaļas. Lūk, viņa pamanījusi, ka vienai sievietei, lai gan filmas darbība risinās deviņdesmito gadu sākumā, uz nagiem ir gela laka. Tad tādas nebija. Pati viņa ir ļoti lepna par šo atklājumu.
Ancei ļoti patīk arī tviteris. Kopš izšķīrusies, tas pavēris jaunas iespējas. Tā iepazinusies ar jauniem draugiem, un tā ir arī iespēja pastāstīt citiem par labdarības dienām – citādi ideju realizēt varētu būt sarežģīti.
Ance paļaujas, ka sieviešu draugi un paziņas, kas viņas piesaka, šo iespēju neizmanto ļaunprātīgi.
Nekādas izziņas par ienākumiem jau viņa neprasa. Un uzticība cilvēkiem atmaksājas arī tā, ka tā "iet tautās" – pēdējā reizē, kad tviterī izsludinājusi labdarības dienu, viņai uzrakstījusi arī Jelgavā esošās konditorejas studijas Tarte vadītāja, aicinot, lai iebrauc pie viņas pēc saldumiem meitenēm. "Nenormāli iedvesmojoši!" priecājas Ance.
Zīmējums: Gatis Buravcovs
Ar savas valsts simtgadi lepojamies un esam jau izdzīvojuši lielās svinības. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag arī pēc valsts lielās jubilejas turpina sarunāties ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.