Man bija kādi septiņi vai astoņi gadi, kad drukātajā TV izklaidē pamanīju – kanālā LNT rāda Tvinpīku/Twin Peaks (1990–1991). Seriālu rādīja vēlās nakts stundās. No mammas stāstiem pēc tam atminos kaut ko par Loru Pālmeri un to, ka tas ir labs seriāls. Pagāja vēl daži gadi, un es, lai arī neatbilstošā vecumā, iemaldījos jau pirmās sezonas beigās. Redzētais man bija neizprotami ievelkošs, hipnotizējošs un svešāds. Arī haotisks un biedējošs, jo sanāca pirmo reizi nonākt Sarkanajā istabā ar melnbalto art deco flīzējumu un Vīru no Nekurienes, kas runāja atpakaļgaitā. Pālmeres varones līniju gan tobrīd nesapratu, taču mazliet iemīlējos aģentā Kūperā, precīzāk, aktierī Kailā Maklahlenā, ar kuru, kā vēlāk uzzināju, Linčs sastrādājies daudzkārt un uzturējis ciešu draudzību līdz pat mūža pēdējām dienām.
Vēlāk, manos studiju gados, kad 2017. gadā Linčs, strādājot jau Netflix paspārnē, reanimēja Tvinpīkas pasauli, tās iedzīvotāju skaits divarpus desmitgadēs nebija mainījies – tas pats 51 201 iedzīvotājs uz naivi gleznotās dvīņu smailes zīmes. Ap to laiku studijās pievērsāmies Linča filmogrāfijai, un piepeši man šķita, ka Pālmeres līniju esmu sapratusi, Malholanda ceļu/Mulholland Drive (2001) varu izskaidrot vienā teikumā, bet par debesīm dziedošā Radiatoru dāma no Dzēšgumijgalvas/Eraserhead (1977) vairs nerada nevienu jautājumu. Līdz atkal visa iegūtā pārliecība izzuda.
Vēl pēc vairākiem gadiem šķiet, ka skatīties Linča filmas nozīmē saglabāt mūžīgas šaubas. Tās ir skaistākās šaubas, kādas cilvēki var cits citam atstāt.
Tāds, lūk, mans personīgais stāsts un attiecības ar režisoru, kuru nekad dzīvē neesmu sastapusi, bet kura aiziešana rada gluži vai tuva cilvēka zaudējuma sāpes.
VISS IR VIENS
Ir daudz veidu, kā aprakstīt to, kas ir Linčs. Viņš ir viens no oriģinālākajiem Amerikas pēckara paaudzes režisoriem – kāds, kurš savienoja zemo un augsto kultūru, optimistisko amerikāņu pasaules redzējumu un dziļi eksistenciālu izmisumu, avangardu un žanru kino, eksperimentu un pārbaudīto. Savos darbos viņš spēja uzurdīt sapņainu trauksmi, izlobīt mistisko no ikdienas virskārtas un popkultūras. Aizraut ar radikālu ironiju un smalki kontrolēt savu stilu. No darba uz darbu viņš veidoja vienotu, sirreālu universu – tamdēļ Linča stils ir pat ieguvis stabilu apzīmējumu enciklopēdijā kā "linčisms".
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 24. - 30. janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!