Tomēr citiem ar vienu dienu ir krietni par maz un viesu nami nemaz nevilina, jo vēlme ir būt dabā, cik daudz iespējams. Varbūt tāpēc ir izdomātas ekspedīcijas. Piedzīvojumu gara pilni entuziasti Dabas Dienai atklāj stāstus par vērienīgākajām šīssezonas ekspedīcijām uz ūdens, kas īstenotas tepat Latvijā. Inese Lasmane jeb laivotāju aprindās pazīstama kā Finka viena pati maija brīvdienās nobrauca Gauju visas upes garumā. Savukārt vesela komanda devās jūrā, lai gar jūras piekrasti noairētu no vienas Latvijas robežas Lietuvā līdz otrai Igaunijā.
Vienatnē pieveic Gauju
«Man patīk iepazīt pasauli caur aktīvās atpūtas prizmu,» tieši šādiem vārdiem Inese Lasmane sāk stāstīt par to, kā radās ideja doties ekspedīcijā visas Gaujas garumā. Ineses hobijs pēdējos desmit gadus ir visāda veida airēšana - gan ar straujūdens kajakiem pa kalnu upēm, gan ar gludūdens laivām pa upēm un jūrām. «Vēl man patīk izsapņot ceļojumus. Kad ir garlaicīgi vai dzīvē grūtāki brīži, es dodos uz karšu veikalu un pērku atlantus un kartes. Un tad varu stundām sēdēt pie kartēm, meklēt vietas un valstis, kur gribētu doties, un plānot šos ceļojumus. Tā nu arī ideja par Gauju radās kādā ziemas vakarā, pētot Latvijas karti un meklējot vietas un lietas, kur nav būts un ko varētu sadarīt,» stāsta Inese. Savā veidā šīs idejas pamatā noteikti bijis arī fakts, ka pirms gada maija sākumā Inesei bija iespēja noairēt Daugavas augšteci no Ohvatas ezera Krievijā līdz Vitebskai Baltkrievijā. Gandrīz 400 km! Tā kā visu pārējo Daugavu Latvijas teritorijā Inese jau bijusi iepazinusi dažādu airēšanas maratonu ietvaros, tad nākamā upe loģiski sanākusi Gauja. Un papildu motivācijai par labu tai - arī daži nebraukti posmi šajā upē.
Inese nebija apzināti plānojusi ekspedīcijā doties viena - tā sagadījies. «Pēdējā brīdī pāriniekam plānus nojauca darba lietas, savukārt man tajā brīdī bija tik liela vēlme tikt prom no Rīgas un ikdienas, ka doma par solo variantu pat nebiedēja. Un es ļāvos straumei. Ir tā, ka reizēm tu vēlies kādas idejas realizēt, bet katra tava kustība ir kā pret sienu. Nekas nenotiek, viss buksē. Šoreiz bija otrādi. Dažu stundu laikā pēc ziņas, ka pārinieks netiek, biju jau pieņēmusi lēmumu, ka braukšu viena. Tajā pašā dienā atrisinājās jautājums par loģistiku un citu laivu. Un jau pēc pāris dienām es atrados viena pati laivā uz ūdens Gaujas augštecē pie Nēķinu dzirnavām. Un priekšā 420 kilometri līdz ietekai jūrā,» atceras Inese. Šis posms tika pieveikts nepilnās septiņās dienās. Visgarākā distance dienā - 85 km. Pārējās vidēji 50-60 km. Inese saka, ka fiziski to varētu jebkurš daudzmaz aktīvs cilvēks. Cits jautājums par psiholoģisko izturību, jo katru dienu no rīta līdz vakaram sanāk airēt, lai pieveiktu plānoto distanci. Inese ekspedīcijā katru dienu laivā pavadīja deviņas stundas. «Gauja ir fantastiska upe šādam braucienam, bet ar vienu lielu mīnusu. Pozitīvais ir tas, ka tā ir ļoti dažāda. Apkārtējā daba, krasti un upes tecējums mainās ik pēc pāris kilometriem, un nav acīm un prātam garlaicīgi. Augštecē tā līkumo caur ezeriem, tad ir straujteču posmi pie Jaunpiebalgas, Sikšņu krāces, tad ir līkumainais posms kā robežupei, tad nāk lielo egļu mežu posms aiz Spicrāmja tilta un Strenču krāces, tad jau nedaudz aiz Valmieras sākas gleznainie smilšakmens atsegumi Gaujas Nacionālā parka teritorijā un vēl mazliet - un jau jūra! Diemžēl kā dziļas brūces šajā skaistumā ir deviņi hesi augštecē,» saka Inese. Kā lielāko ieguvumu no šī brauciena viņa min iespēju veselu nedēļu būt divdesmit četras stundas dabā. «Es līdz sīkākajai niansei izbaudīju pavasari. Sākot ar zilajām vizbulēm un dzeltenajām sila purenēm augštecē un tikko izplaukušām ievām pie Carnikavas. Ar piedzīvotu pirmo īsto negaisu šajā gadā un krāšņu varavīksni pēc pavasarīgā lietus. Ar baltu, nosarmojušu zāli rīta agrumā un kvēlojuši sarkanīgi oranžu pamali saulrietā. Putnu treļļiem visas dienas garumā. Redzētu melno stārķi. Baudītu tikko plūktu gaiļpiesīšu tēju,» vēl aizvien pozitīvajās sajūtās par piedzīvoto kavējas Inese.
Jūras piekraste 10 dienās
Ideja par ekspedīciju gar jūras piekrasti visas Latvijas piejūras robežas garumā radās Jurim Kauliņam, kas domubiedrus sāka meklēt jau martā portāla Airesana.lv forumā. Tā trīs laivotāji - Juris Kauliņš, Aigis Auders, Linda Leja - 27. jūnija rītā uzsāka ekspedīciju no Lietuvas robežas. Jūnijā, jo tad dienas ir visgarākās un laikapstākļi iespējami labākie. No Pāvilostas līdz Bolderājai viņiem pievienojās arī Jānis Balodis. Savukārt Gundars Patmalnieks - no Bolderājas līdz Ainažiem. Jāsaka, ka visi ekspedīcijas dalībnieki bija ar airēšanas pieredzi, bet ne visi ar lielu pieredzi laivošanā jūrā. Interesanti, ka Aigis devās ar paša būvēto koka laivu, kas paredzēta arī braukšanai pa jūru. Kopumā 497 km tika noairēti 10 dienās, katru dienu uz ūdens pavadot aptuveni deviņas stundas. Jānis Balodis, pieredzējis laivošanas eksperts un ekspedīcijas dalībnieks, uzsver, ka jūra pieprasa cieņu un respektu un ir ļoti daudzas lietas, ar ko vajag rēķināties: «Lai arī laika apstākļi bija tādi, ka vajadzēja vilkt vēja jakas un hidras, atsegtās ķermeņa daļas tomēr saulē apdega ļoti ātri, kas nozīmē, ka labāk vienmēr atcerēties par pretapdeguma krēmu.» Viņš arī norāda, ka jūrā visiem laivotājiem ir jāturas kopā, lai varētu viens otram palīdzēt, ja nepieciešams: «Lai arī tas izklausās vienkārši, dzīvē to realizēt ir daudz grūtāk. Katram ir savs temps, un rezultātā vienam no otra veidojas arvien lielāks attālums, kā dēļ var iestāties diezgan liels bardaks. Turēšanās kopā šādās ekspedīcijās jāuztver arī ne tikai vārda tiešajā nozīmē. Komandai ir ļoti svarīgs arī savstarpējais emocionālais kontakts un atbalsts.»
Linda Leja atklāj, ka ekspedīcija bija kā savu spēju pārbaudes brauciens - jo gan nogurums uzkrājās, gan laika apstākļi mainās. Taču kopumā jūra laivotājiem bija ļoti labvēlīga, vējš pārsvarā pūta no muguras un viļņu ziņā nebija lielu izaicinājumu. Laivotāji nakšņoja jūras krastā teltīs, bet ik pa laikam bija sajūta, ka nepieciešams arī nomazgāties, tāpēc pāris reižu ekspedīcijas laikā tas arī tika nodrošināts, nakšņojot kempingā un pie paziņām. Brauciens jau sākotnēji bija paredzēts kā pilnīgi autonoma ekspedīcija, tikai ar veikalu apmeklēšanu pārtikas krājumu papildināšanai. Airēšana pa piekrasti notika reizēm dažu simtu metru attālumā no jūras, reizēm līdz pat diviem kilometriem, lai izvairītos no mazākiem līcīšiem, kas sākas Rīgas jūras līcī. Laivotāji vairākkārt pieredzēja arī asākas izjūtas, esot lielāku kuģu tuvumā pie ostām, piemēram, Liepājā, bet kopumā apgāšanās gadījumi ar laivu bijuši tikai daži, piebraucot krastā vai dodoties jūrā.
Tā tas notiek ar ekspedīcijām. No sākuma dzimst ideja, reizēm tā ir tāda maziņa kā sēkliņa kabatā, bet reizēm kā tāds nemierīgs kucēns lēkā apkārt un neliek mieru. Tad atliek tikai izplānot, sagatavoties un īstenot, lai atbrīvotos vieta jaunām, vēl foršākām idejām.