martā iepazīstinās ar pirmajos darba mēnešos paveikto. Rakstu krājumā Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas satilpināti vairāk nekā divdesmit pētījumu, kuros no jauna atklāta vai vēlreiz atgādināta pagājušā gadsimta lietu kārtība.
Kopumā pētījumiem piešķirti 240 tūkstoši eiro, un līdz šim izpētes darbā iesaistījušies vairāk nekā divdesmit speciālistu.
«Staļins ir nosprādzis»
Viens no komisijas izraudzītajiem stipendiātiem Mārtiņš Dātavs tuvāk apskatījis 1953. gada marta krimināllietas, kas pārsvarā ierosinātas par izteikumiem saistībā ar Josifa Staļina nāvi. «To oficiāli uzskatīja par pretpadomju propagandu un aģitāciju, attiecīgi sodot. Bieži gan šie pārkāpumi veikti aiz neuzmanības - nedomājot, ka sarunas biedru vidū ir cilvēks, kas par to varētu ziņot,» stāsta pētnieks.
Arhīvos atrodamie gadījumi mūsdienās cilvēkam var šķist pat komiski, taču toreiz liecināja par lielu drosmi vai muļķību. Piemēram, Veltas Ralmanes krimināllieta uzsākta pēc tam, kad sieviete vairākkārt izgatavojusi skrejlapas, kurās vērsusies pret valdību. Vienā no tām minēts: «Kungi, Staļins ir nosprādzis ar vēzi rīklē. Un pār mums valda padomju vara.» Savukārt Helmūtu Pallo arestēja pēc tam, kad viņš aizsūtīja savam brālim vēstuli ar sekojošu tekstu: «Sveiks, Brāļuk! Tavu vēstuli saņēmu. Par ko ļoti priecājos. Vai Jūs to arī ziniet, ka pats Staļins ir nomiris? 5. martā izlaidis savu nolādēto dvēseli. Varbūt, ka tagad kaut kas grozīsies.» Neko tādu uz papīra rakstīt nedrīkstēja, jo vēstules pastā ar tvaika palīdzību atvēra un izlasīja, lai pārliecinātos, vai tur esošais atbilst ideoloģijai.
1953. gada 23. martā arestēja kādu Arvīdu Reimani, kura dzīvesvietā veiktajā kratīšanā konstatēja papīra lapu ar neatļautu saturu - dzejoļa rindiņās lasāms: «Iļjičs mācīs maizi taupīt, Josifs atkal zagt un laupīt, kultūra, kultūra visaugstākā.»
Pētnieks M. Dātavs par būtiskāko atklājumu uzskata krimināllietu, kas ierosināta pret trim Balvu vidusskolas 10. klases skolniecēm. Meiteņu vidū bija iefiltrējusies aģente Dzidra, kas ziņoja par viņu darbībām. Krimināllietas apsūdzībā minēts, ka šīs skolnieces periodiski tikušās minētās aģentes dzīvoklī, kur pretpadomju garā veikušas pārrunas par iekārtu un vadoni. Tālāk dokumentos teikts, ka viena no skolniecēm saķēpājusi J. Staļina portretu un par viņu uzrakstījusi lamuvārdus. Savukārt cita apsūdzēta par to, ka saplēsusi avīzi, kur attēlots iepriekšminētais portrets. Visas meitenes esot smējušās diktatora sēru mītiņa laikā. Lietai pievienoti arī lietiskie pierādījumi - dzejoļi, saplēsta avīze un apķēpāts vadoņa portrets. Būtiski, ka bez lielas piepūles citos dokumentos var noskaidrot aģentes reālo personību. «Iespējams, ka šī krimināllieta ir ārkārtīgi nozīmīga ar to, ka pierāda, ka Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centram nav monopola uz informāciju par to, kas slēpjas aiz čekas aģentu segvārdiem, jo šāda informācija ir arī, piemēram, Latvijas Valsts arhīva lietās. Līdz ar to izveidojas situācija, ka dažādi čekas darbinieki jeb aģenti ir nelīdztiesīgā situācijā,» paskaidro pētnieks. Piemēram, aģente Dzidra īstajā vārdā izrādījusies Anna Oskara meita Štoknis.
Publiskot netīro veļo
Lai gan domāt par katru soli un vārdu bija spiesti visi iedzīvotāji, visvieglāk zem lupas pakļuva tieši amatpersonas. Komisijas dalībniece Ilze Lipša pieskārusies privātās dzīves uzraudzīšanai un kontrolei no 1944. līdz 1953. gadam. «Pētījumā koncentrējos uz iedzīvotāju sūdzībām, kuras viņi šajā laika posmā rakstīja Latvijas Komunistiskās boļševiku partijas centrālajai komitejai. Skatījos, kas no tā visa attiecās uz privātās dzīves regulēšanu,» viņa paskaidro. Procesā atklāts, ka bieži savstarpējo rēķinu kārtošanā izmantota, piemēram, nepareiza seksuālā uzvedība, un ziņošana par to bija efektīva citu diskreditēšanas metode, ko viens pret otru pielietoja arī paši represīvo struktūru darbinieki.
«Privātās dzīves politizēšanas praksi komunistiskās morāles kontekstā atklāj iekšlietu ministra Augusta Eglīša gadījums. Tobrīd apmēram 54 gadus vecais ministrs, partijas biedrs, precējies bija iesaistījies nereģistrētās seksuālās attiecībās ar Iekšlietu ministrijas ārsti. Šis gadījums arī parāda, kā sūdzība iedarbināja represīvo mehānismu, kura rezultātā izdevās panākt pat ministra atcelšanu,» stāsta I. Lipša. Par ministru sūdzējās vecie darbinieki, kuri apgalvoja, ka viņa romāna dēļ cieš visa sabiedrība. Vēstulē bija vārdi: «Mūsu nesamierināmībai ir jāpieaug, un tā pieaug attiecībā uz tiem amorālas uzvedības un noziedzīgiem gājieniem, kas nāk no čekista ar sirmu galvu, ar ģenerāļa uzplečiem un ministra pakāpi. Cik acu ir vērsts mūsu padomju ministru, mūsu ģenerāļu virzienā! Katrs viņu solis nepaliek nepamanīts. Tāpēc ir pilnīgi saprotama tā rūgtā padomju cilvēka vilšanās un dusmas, kas rodas mums pret visu iepuvušo, netikumisko un noziedzīgo.» Autori apgalvoja, ka vērsties pret A. Eglīti viņus pamudinājusi komunistiskā morāle, taču pētniece neizslēdz, ka īstā vēlme bija gāzt kādu no amata, pārtraukt attiecības vai citi savtīgi iemesli. No šodienas skatpunkta absurds šķiet arī fakts, ka komunikācija, kurā apspriež vienas personas seksuālo dzīvi, notiek augstākajā līmenī - vēstule sūtīta gan Latvijā esošajām iestādēm, gan Padomju Savienības struktūrām Maskavā.
Nopeļ arī baznīcēnus
Zināms, ka pagājušajā gadsimtā Debesbraukšanas iela Rīgā, pielāgojoties ideoloģijai, pārtapusi Bezdievju ielā, taču tās nebija vienīgās reliģiju ietekmējošās izmaiņas. Madara Brūnava izpētījusi čekas darbību pret mazajām konfesijām - baptistiem un septītās dienas adventistiem. «Izvēlējos šīs, jo tās tobrīd bija vismazākās un pret viņiem represijas varēja izpausties pilnā krāšņumā. Ir tāds jēdziens Hruščova atkusnis (pārmaiņas pēc J. Staļina nāves, tajā skaitā represēto atgriešanās - red.), iespējams, ka uz daudzām ikdienu skarošām lietām tas darbojās, taču attiecībā uz reliģiju ne - tur bija pilnīgs sasalums, brīžiem pat trakāks nekā Staļina laikos,» atklātajā dalās pētniece. Baznīcām pilnībā iznīcināja pārvaldi un ar «Maskavas rokas» starpniecību iecēla jaunus vadītājus. M. Brūnava stāsta, ka arhīva materiālos vairākkārt parādās represijas tieši pret septītās dienas adventistiem: «Viņiem sestdiena ir svēts laiks, kurā nestrādā, taču tolaik sestdienās bija jāiet uz skolu. Tajās skolās, kur bija adventistu ģimeņu bērni, skolotāji rakstīja atskaites, ka tāds un tāds bērns atkal nav bijis skolā.» Vecākus par to nozākāja, sauca uz «paklāja» un sodīja.
Sūdzējās arī par to, ko mācītāji runāja bērēs un svētdienu dievkalpojumus. Tika izdotas pat īpašas instrukcijas, kurās bija atrunāts, ka baznīcā nedrīkst lasīt dzeju, ieteikts līdz minimumam samazināt kristīto jauniešu skaitu un citādi kontrolēta to darbība. Tiem, kas apmeklēja izglītības iestādes, kristības nebija atļautas vispār. Bībeles mācību un sprediķu saturu pielāgoja varai tīkamā virzienā.
Nelolo lielas cerības
Izpētīti arī daudz un dažādi citi temati, taču gandrīz visi komisijas dalībnieki uzsver, ka darbam atvēlētais laiks ir neadekvāti mazs. «Citās postpadomju valstīs veseli pētniecības institūti ar šiem jautājumiem strādā gadu desmitus, kamēr mēs kampaņu veidā mēģinām pāris gadu laikā to izdarīt. Tas nav nopietni! Ar katru tēmu strādā viens cilvēks, tas nav reāli izdarāms,» - tā komisijas dalībnieks Artūrs Žvinklis.
Ar pētījuma gala variantu pētniekiem jānāk klajā 2018. gadā, kas nozīmē, ka procesam atvēlēti mazāk nekā trīs gadi. Pēc rezultātiem it kā plānots lemt arī par to, vai beidzot publicēt čekas maisu saturu, taču komisija par šo nodomu patiesumu vēl šaubās - pētniekiem nav pieejas daļai dokumentu, to skaitā aģentu kartotēkai. A. Žvinklis spriež, ka tas nav normāli: «Absurdi, ka mūsu iestādes turpina sargāt neesošas valsts noslēpumus. Tas ir visai dīvaini.» Arī komisijas vadītājs Kārlis Kangeris ir līdzīgās domās, norādot, ka tas apgrūtina darbu un neļauj veikt pilnīgu izpēti. Turklāt veidojas arī gandrīz muļķīgas situācijas, piemēram, pētnieki gan it kā tiek klāt čekas maisu saturam un var tos pētīt zem slepenības zīmoga, taču tas nedod nekādu labumu ne sabiedrībai, ne arī īsti pētniekam, jo šos datus nedrīkst publiskot.
Pētījumu gaitā atklājies, ka daudzi dokumenti tiek iznīcināti arī šodien, piemēram, Policijas koledžā likvidētas 42 grāmatas, kas attiecās uz VDK darbību. Tas gan liecinot nevis par mēģinājumu kaut ko noslēpt, bet par nespēju novērtēt, kas ir un kas nav būtisks materiāls.
Diena jau rakstījusi, ka VDK izpētes komisiju pēc valdības pieprasījuma izveidoja vēl 2014. gadā, taču darbu tā sāka tikai 2015. gada rudenī, jo nemitīgi risināja strīdus par sastāvu, finansēm, pārraudzību un citām detaļām.