XIII gadsimtā - vācu bruņinieki un garīdznieki, pamazām gadsimtu gaitā - vietējās ekonomiskās, politiskās un kultūras dzīves noteicēji, ne vienmēr šeit dzimuši, bet ienākot apmetušies uz dzīvi un turpmākajos gadsimtos palikuši. Dažām vācbaltiešu dzimtām ir vairāk nekā pustūkstoti gadu gara vēsture, citas ir jaunākas. Ienācēji atnesa Rietumeiropas idejas, bagātināja vietējo kultūru, kā tas notika, piemēram, pēc Lielā Ziemeļu kara XVIII gs., apgaismības laikmetā, kad tika dibināta Jelgavas Pētera akadēmija, brīvmūrnieku ložas, uzsākti Baltijas vēstures, floras, faunas, arī mitoloģijas un folkloras pētījumi un, starp citu, pamazām nobrieda idejas par dzimtbūšanas atcelšanas nepieciešamību. No otras puses - jums taisnība, attiecībā pret mums viņi bija Baltijas kolonizatori, pēc koloniālisma teorijas ar metropoli garīgā ziņā saprotot vāciski runājošo Rietumeiropas daļu, jo vienotas Vācijas jau vēl toreiz nebija.
Ja mēģinātu definēt, kāds ir baltvāciešu pienesums Latvijas kultūras telpai... Labi, pilis un citas ēkas - to ikdienā it kā redzam. Kas vēl? Kas cilvēkam, kurš uzskata par nepieciešamu zināt, kur viņš dzīvo, būtu jāzina par baltvāciešu pienesumu?
Tieši koloniālisma dēļ vācbaltieši ir ietekmējuši, manuprāt, visas mūsu kultūras sfēras - literatūru, teātri, mākslu, izglītības sistēmu u. tml. XIX gs. otrajā pusē tautas atmodas laikmets dau-dzējādā ziņā turpina iet tos pašus ceļus, ko aizsāka vācieši. Jaunlatvieši aicina izglītoties, atkārtojot jau E. Glika, vēlāk G. F. Stendera u. c. aicinājumu, līdztekus tam viņi māca, kā moderni saimniekot, kā tikt galā ar veselības problēmām, kā to jau bija darījuši mācītāji, tulkojot dažādus padomniekus un palīdzot zemniekiem arī praktiski; rosina valodas kopšanu un folkloras vākšanu, kam arī pamatus likuši Baltijas vācieši, dibina savas biedrības un preses izdevumus, arī šai ziņā pārņemot pieredzi. Tikai nu tam visam klāt ir izteikta pašapziņa - izņemt grožus no rokām vāciešiem, būt pašiem savas zemes un dzīves vadoņiem, savas kultūras veidotājiem. Un tas aiziet negaidīti ātri, auglīgi un spēcīgi - būt kā vāciešiem, nē, jaunlatvieši saka - mācīties no viņiem, bet būt latviešiem, būt vēl labākiem nekā vāciešiem!
Vai šī baltvāciešu kultūra bija Vācijas (vācu) kultūras tāds kā provinciāls atvasinājums vai tomēr bija kādas lokālas īpatnības? Un - vai šajā vidē ir pieminams kas tāds, kas guva ievērību arī ārpus reģiona (vai arī tā tomēr bija tāda pašdarbnieciska būšana)?
Neapšaubāmi kopumā tā ir provinciāla būšana, kas atkal pilnīgi atbilst koloniālisma teorijai - ģēnijs tiecas uz metropoli, province, kolonija viņam ir par šauru - mēs redzam, ka faktiski visi lielie slavenie vācbaltiešu literāti aizbrauc, aizbrauc uz neatgriešanos, un viņu labākie darbi jau top ārzemēs - Jakobs Mihaels Reinholds Lencs, laikam pasaulē vislabāk pazīstamais vācbaltietis, ir te faktiski tikai pavadījis bērnību un vēlāk īslaicīgi iegriezies, vai Eduards Keizerlings, slavenais kurzemnieks impresionists visus savus labākos darbus jau sarakstījis Minhenē.
Tomēr arī kā provinciāla būšana vācbaltiešu kultūra ir, manuprāt, ārkārtīgi aizraujošs pētniecības objekts. Lokāla kultūra, kura tiecas pašapliecināties. Tas bieži vien saistīts ar autobiogrāfiskuma klātbūtni - norādīt uz savu svarīgo vietu vēstures griežos, izstāstīt savas dzimtas vai savas kopienas stāstu. Šādus vaibstus vācbaltiešu literatūrā atrodam jau viduslaikos, renesanses, baroka laikmetā - laicīgajā dzejā, veltījuma dzejoļos, bet tā īsti un stabili - apgaismības laikmetā ar dienasgrāmatām, romāniem vēstulēs, un tā tas turpinās tālāk XIX un XX gadsimtā. Tur bieži esam arī mēs, latvieši, tas dod iespēju paraudzīties uz sevi no malas un apzināties, ka visām parādībām ir divas puses. Vācbaltiešu Karla Vormsa, Frānsesas Kilpes, Elzas Kampenas u. c. stāsti par 1905. gada revolūciju, memuārliteratūra, romāni par Pirmo pasaules karu un Latvijas valsts tapšanu ir krāsaini teksti - pieņemam mēs viņu viedokli vai ne, tas jau cits jautājums. Mākslinieciski un stilistiski vācbaltiešu kultūra ir saistīta ar vācu kultūru, dažkārt kā par īpašu runā par vācbaltiešu atšķirīgo dabas izjūtu, un, manuprāt, vairākos viņu XX gs. tekstos būtiska loma mītiskajiem elementiem, leģendām.
Ņemot vērā, ka baltvācieši asociējas ar kaut ko naidīgu Latvijai un latviešiem - kā varētu raksturot bez mitoloģijas viņu attieksmi pret šo zemi? «Apdalīta» etniska grupa, kas distancējas, vai tomēr kāda dziļāka saikne?
Lielākā daļa no tiem, kas sevi uzskata par vācbaltiešiem, Baltiju atzīst par savu tēvzemi. Un tur viņiem ir taisnība - citas dzimtenes viņiem nav. XIX gs. beigās un XX gs. sākumā, kad viņi sāk masveidā izceļot, atklājas traģiska aina - viņi nejūtas piederīgi Vācijai, bet nespēj vairs palikt Baltijā. Un lielai daļai vācbaltiešu dzimtenes zaudējuma sajūta ir ārkārtīgi sāpīga, literatūrā parādās nogrimušās zemes Atlantīdas motīvs, Baltijā pavadītā bērnība iegūst zaudētās paradīzes veidolu. Jā, daudziem no viņiem ir arī pāridarījuma sajūta. Joprojām kādreiz uzzibsnī pārākums pret mums kā mazāk izglītotiem, savās saknēs zemniekiem. Tomēr kopumā neapšaubāmi šodien viņu palīdzība gan morālā, gan materiālā izteiksmē Latvijas kultūrai ir ļoti nozīmīga un augstu vērtējama, bieži vien mūsu savstarpējās attiecības ir patiesi sirsnīgas. Tas nav viegli atbildams jautājums, bet tas ir tā vērts, lai pētītu, tulkotu un mēģinātu saprast.
Ivars Graudums> Vientuljam vilka