Svešu parādu līdzinot
Tauriņš patversmē Ulubele nokļuva triju gadu vecumā un nodzīvoja tur piecarpus gadu. Par Tauriņu viņu iesauca tāpēc, ka suns spēja pārlidot jebkuram žogam, bet, izdauzījies Līču mežā, viņš vienmēr atgriezās patversmē. Kāpēc Tauriņu tik ilgi neviens nevēlējās adoptēt? Aivars Līpenītis ar draudzeni Agiju Rumpi domā - varbūt tāpēc, ka viena acs sunim ir neredzīga. Kopš marta abi jaunieši ir Tauriņa saimnieki, un pēc mūsu tikšanās Ziedoņdārzā saprotu - viņi cits citu atraduši uz mūžu.
Aivars un Agija jau vairāk nekā gadu brīvajā laikā regulāri dodas uz Ulubeli staidzināt suņus, palīdz ar barību. Viens otru papildinot, viņi stāsta par savu izvēli. Abi jau ilgāku laiku domāja, ka vajag arī pašiem paņemt suni: «Kādu laiku meklējām kucēnu, bet tad nolēmām izvēlēties Ulubelē sunīti gados, dodot senioram labas vecumdienas. Mums parādīja trīs sunīšus, viens no viņiem bija Tauriņš. Kaut toreiz teicām, ka mēs vēl padomāsim, mājup braucot, jau zinājām, ka atgriezīsimies pēc Tauriņa.» Divus mēnešus vērojam, kā pamazām mainās patversmē tik ilgi dzīvojušā Tauriņa raksturs: «Viņš ātri adaptējās, pielāgojās mūsu ritmam. Tauriņš, piemēram, nekad nav nokārtojies mājās. Sakiet, kā viņš varēja zināt, ka to nedrīkst? Šādas tādas mazas nerātnības viņš dara, bet voljerā taču nebija galda, uz kura nedrīkst kāpt, ne gultas, kurā gribas pamīļoties ar saimniekiem. Tauriņš visu saprot. Mums ir ļoti maz problēmu ar viņu. Mūsu suns ir pacietīgs un iekšēji ļoti pateicīgs. Tauriņam beidzot ir mājas, saimnieki un mīlestība, kas vairs nebūs jādala ne ar vienu citu.»
Aivars un Agija atraduši vietas, kur var doties ar suni, un gandrīz visur iet kopā. Trijotni saliedējuši izbraucieni ar velosipēdiem, pārgājieni dabā, pastaigas parkā, došanās ciemos pie Agijas vecākiem uz Valmieru un pie Aivara tuviniekiem Rēzeknes pusē.
Nesen Aivaram iešāvās prātā izveidot četrkājainajam kompanjonam profilu portālā Facebook. Agija lepojas: «Īsā laikā profils Savvaļas Tauriņš pilsētā jau piesaistījis pāri par simt piecdesmit sekotāju. Vēlamies popularizēt patversmi un pašaizliedzīgos dzīvnieku aprūpētājus, cenšamies iedrošināt cilvēkus adoptēt patversmes dzīvniekus, it īpaši suņus un kaķus pusmūžā. Stāstām par Tauriņa darbiem un arī nedarbiem, par suņu skološanas jautājumiem. Mēs rakstām par to, kā patversmes suns iejūtas jaunā dzīvē. Nesen Aivars profilā publicēja suņiem draudzīgu vietu adreses. Priecājamies, ka tādu kļūst arvien vairāk. Mums ir ļoti labi kopā. Cilvēkiem jāpalīdz tiem, kam ļoti darīts pāri, kas izmesti, nodoti, traumēti.»
Izglābt neglābjamo
Andras Tomases dzīvē lūzuma moments notika, kad viņa pirms daudziem gadiem no patversmes paņēma neredzīgo suni Čārliju: «Mana pasaule sagriezās kājām gaisā. Kļuvu par Čārlija acīm un ausīm, domāju viņa domas - kur ies, ko darīs, kā jūtas. Kad Čārlijs aizgāja citos medību laukos, spēju nesalīdzināmi labāk saprast, kā dzīvnieks jūtas, vēroju, kas notiek ar mūsu mazajiem brāļiem.» Jau vairāki gadi pagājuši, kopš Andra kopā ar dēlu Lūkasu pametusi galvaspilsētu, iegādājusies īpašumu Ventspils tuvumā un nodibinājusi biedrību Ar sirdi delnā. Viņas pansijā pašlaik atrodas 29 suņi un 30 kaķu, katrs ar savu biogrāfiju.
Pagājušā gada pavasarī Rīgas ostas kaķu kolonijas runčuks Murcis pakļuva zem vilciena. Kolonijas aprūpētāja aizgādāja Murci uz klīniku, bet veterinārārsts teica - midzinām, tur nav ko glābt. Aprūpētāja nepiekrita. Murcim operēja kāju līdz pat gūžai un arī asti. Andra Tomase runčuku paņēma pēc operācijas, jo laist atpakaļ uz ielas tādu nevarēja. Tad vēl sākās iekaisums un tam sekojoša gangrēna. Cīņa bija ilga un smaga. Andra nemeklēja Murcim jaunas mājas - kam tāds nelaimītis vajadzīgs? «Man nebija svarīgi, kas notiks tālāk. Zināju - Murcis paliks pie manis.» Nedaudz atkopies, runčuks kļuva ļoti agresīvs: «Pēc visa, kas ar viņu bija noticis, es par to nebrīnījos, nolēmu - kāds būs, ar tādu jāsadzīvo. Liku viņu mierā, un pamazām, pamazām viņš nomierinājās. Tagad esmu Murča mamma, citiem gan viņš neļaujas, bet es varu kasīt viņam vēderu, ņemt opā. Murcis ir fantastisks. Mans kaķis.»
Nenormāls dzīvesprieks
Rausis ir suns, kura dzīve ir īsts brīnums. Andra stāsta: «Pirmo reizi pirms diviem gadiem viņu ieraudzīju patversmē Ulubele. Neizskaidrojamā agresijas lēkmē viņa mamma mēnesi vecam kunkulim bija pārkodusi kādu kakla saiti, un kucēna galviņa karājās kā lupatiņa. Neticēsi, bet arī tad viņš smaidīja pa visu ģīmīti! Rausī mīt nenormāls dzīvesprieks! Kucēns bija vadāts pie spicākajiem neirologiem, tie vienā balsī sprieduši - te nekas nav darāms! Es apraudājos un savā galvā pārcilāju - kad man būs alga, kad varēšu viņam uztaisīt magnētisko rezonansi. Patversmē meitenes Rausi kopa, masēja, deva ļoti stipras zāles, un pamazām galviņa sāka turēties. Ilgi centos pierunāt atdot man Rausi rehabilitācijai, jo kucēnam vajadzēja skriet, nevis sēdēt voljerā. No stiprajām zālēm sunim viss bija pārstājis augt. Rausim bija milzīgs rumpis, maza galviņa un mazmazītiņas ķepas. Es viņu izlūdzos 2014. gada jūnijā. Mūsmājās viņš sākumā pa diviem pakāpieniem nevarēja uzklumburēt. Veterinārārste teica - viņš nekad nebūs normāls, izaugs mazs sunītis, kuru ķepas nespēs nest. Taču pēc kāda laika Rausis kopā ar pārējiem jau dieba pa zālāju.»
Tagad Rausis ir stiprs, spēcīgs suns ar stiegru augumu, viņš sver 35 kg. Andra laimīga: «Neskatoties uz pārciesto, Rausis joprojām ir tāds, kādu viņu pirmo reizi ieraudzīju patversmē, - ar smaidu pa visu ģīmīti. Tikai vesels un laimīgs, un es arī esmu laimīga. Rausis ir mans suns.»