Jā. Sistēma ir bankrotējusi, jo valsts vairs nevar nopirkt tos veselības aprūpes pakalpojumus, ko tā ar saviem tiesību aktiem ir apsolījusi iedzīvotājiem. Bankrots neizpaužas tikai ekonomiskos rādītājos - cilvēkiem ir jāmirst no ārstējamām slimībām, viņi nevar saņemt vēža diagnostiku un pienācīgu aprūpi. Valsts vairs nevar nodrošināt sabiedrības pamatvajadzības.
Neveiksmēs šobrīd vaino ministru, taču Latvija ir valsts ar viszemāko pieejamību veselības aprūpei Eiropas Savienībā jau kopš 2005. gada, kad pirmoreiz kļuva pieejami tādi dati.
Protams, Belēvičam zināma loma ir, bet kopumā tā ir valdības un Saeimas atbildība. Tas, ka veselības aprūpei piešķir par maz līdzekļu, ir hroniska lieta, kas atkārtojas katru gadu. Faktiski atbildība par to, vai nodokļu maksātāju nauda tiek sadalīta cilvēkiem svarīgiem mērķiem, jāuzņemas arī valdošajai koalīcijai. Un tas nav tikai no 2005. gada, saknes meklējamas vēl deviņdesmitajos, jau tad ārkārtīgi mazu budžeta daļu novirzīja veselības aprūpei. ZZS jau ir ilgi valdībā, tāpēc ir noteikusi gan tiesību normas, gan arī lēmusi par budžeta jautājumiem. Skaidrs, ka šis politiskais spēks, Belēviču ieskaitot, arī ir atbildīgs par šī brīža situāciju.
Belēvičs nesen izteicās, ka nu, kad gan finanšu ministrs, gan premjers ir no ZZS, ir pārliecība, ka izdosies nozarei piesaistīt lielāku finansējumu.
ZZS nekad nav rūpējusies par to, lai veselības aprūpē būtu nauda. Šī viņa izteiktā cerība - nu ministram tas ir jāsaka. Ja palūkojamies konceptuāli, ko valdība ir apsolījusi darīt, tad neatrodam nekāda veida priekšlikumus pārdalīt naudu par labu veselības aprūpei.
Pieejamākus pakalpojumus sola nodrošināt ar obligāto veselības apdrošināšanu. Kā to vērtējat?
Ir vairāki labi pētījumi, kas ir skatījušies, ko Latvijai varētu nozīmēt šāds solis. Un visi ir secinājuši, ka tas Latvijas situācijā padārdzinātu administrēšanu - pie tik maza veselības aprūpes budžeta mēs vairāk izdosim, un tas neko būtiski nemainīs. Sistēmas ieviešana prasīs gan ilgu laiku, gan arī pietiekami daudz resursu.
Šie izdevumi ilgtermiņā neatmaksāsies?
Es domāju, ka ne. Jo Latvijas situācijā pie mūsu nelielā nodokļu maksātāju skaita un nabadzības rādītājiem centralizēta, valsts apmaksāta aprūpe ir efektīvāka un pieejamāka. Nesen lasīju publikāciju par to, kuras no pasaulē eksistējošām veselības aprūpes sistēmām sasniedz vislabākos rādītājus attiecībā pret izdevumiem. Tur tika parādīts, ka sistēmas, kurās ir dārga administrēšana, nav tās efektīvākās.
Ja tomēr izdosies iegūt lielāku finansējumu, vai tas ļaus atrisināt visas problēmas?
Nē, protams, papildu finansējums pēkšņi neko nesakārtos. Lai nozari sakoptu, ir vajadzīgi vismaz 15 gadi konsekventa darba. Bet papildu finansējums ļautu nopirkt nepieciešamos līdzekļus, kas vajadzīgi pacientu ārstēšanai. Kā arī no tā strauji būtu jāpalielina medicīnas darbinieku atalgojums. Valdība vēl joprojām nevar saprast, ka šis darbs ir ļoti vērtīgs. Lai saņemtu veselības aprūpi, ir vajadzīgi cilvēki, kas to sniedz. Bet šos cilvēkus ir jānotur un jāmotivē strādāt. Pēc tam jāsāk kārtot kvalitātes, organizācijas, tehnoloģiju un citus jautājumus.
Bieži medijos parādās gadījumi, ka mediķi neprofesionāli izturējušies pret pacientiem. Vai šāda attieksme korelē ar nemotivējošo atalgojumu?
Dažreiz. Ir tādi mediķi, kas, neskatoties uz nicinošo valdības attieksmi, vēl joprojām ir spējuši saglabāt cilvēcīgumu un rūpīgu pieeju pacientiem. Bet jāņem vērā tas, ka mediķi aizplūst arī uz privātpraksēm, kurās var strādāt mazāk, bet pelnīt vairāk. Kā mēs redzam no šīm publikācijām, iestādēm vairs pat nav iespēju izvēlēties ārstniecības personas, tām ir jāņem tie, kuri ir gatavi par to algu strādāt. Un tad rodas situācija, ka strādā tādas personas, kurām vispār tas nebūtu jādara.
Kā pacientam tikt galā ar šādiem mediķiem?
Veselības inspekcijai ir ierobežoti gan finansiālie, gan cilvēku resursi, viņi ir kļuvuši par represīvu iestādi. Sistēmā, kurā ir šādas nekārtības, cieš visi. Tas, ko var darīt pacients, - tiklīdz rodas šaubas, ka kaut kas sāk iet greizi, nofotografēt medicīnas dokumentus, lai tos pēc tam nevar falsificēt. Var arī ierakstīt vai filmēt notiekošo. Tas, ka pacienti par to sākuši runāt, dod zināmu ieguldījumu, taču pāris cilvēku nevar izlabot visas sistēmas nekārtības.
Kad cilvēks vēršas pie mediķa, viņš jau ir novājināts, absurdi, ka vēl jādomā par to, kā sevi pasargāt.
Jā, tas ir absurdi. Pacientu tiesību būtība ir tāda, ka ir jāaizsargā šis slimais, nespējīgais cilvēks. Viņš ir vājš, tāpēc speciāli aizsargājams, bet mums nav šo aizsardzības līdzekļu.
Latvijas Universitātē jaunajiem mediķiem māca pacientu tiesības, bet tie, kas šobrīd strādā, tādu priekšmetu obligātā kārtā nav apguvuši. Vai var cerēt, ka jaunie mainīs sistēmu?
Jā, mēs praksē redzam, ka mediķiem ir ļoti vājas pacientu tiesību zināšanas. Mēs LU to jau otro gadu mācām visiem mediķiem, cik zinu, RSU tas nenotiek. Protams, mūsu studenti zinās, bet ir jārēķinās ar to, ka students nokļūst pēcdiploma apmācībā. Lai viņam būtu iespēja strādāt, ir jāpakļaujas vecajiem. Tad viņš ir piespiedu situācijā. Kaut ko mainīt varēs tad, kad šie cilvēki būs vadošajās pozīcijās, bet viņi tur nonāks pēc kādiem gadiem 20. Tad mēs varam cerēt, ka nebūs aizmirsuši mācīto un sāks pārmaiņas. Šobrīd ir pietiekami daudz valstu, kurās ir uz pacientu orientēta veselības aprūpe. Ir kur ņemt piemēru, tikai vienreiz jāvienojas un jāsāk kaut ko darīt. Tas, protams, prasīs ilgus gadus, bet kaut kad ir jāsāk.
Vai jūs redzat, ka pašreizējais ministrs varētu būt tas, kurš aizsāks šīs lielās pārmaiņas?
Nē, viņa piedāvājumā nav nekā tāda, kas ļautu cerēt, ka tiek lemts par to, kā sakārtot sistēmu. Viņa priekšlikumi ir vairāk graujoši nekā palīdzoši. Tās darbības ir haotiskas un riskantas, nevis līdzošas. Viņam ir tikai uzstādījumi bez jebkāda pamatojuma. Tas liek šaubīties par viņa kompetenci un darbu pamatotību. Taču ministrs viens pats nevar mainīt visu situāciju nozarē, tai jābūt arī premjera un valdības rūpei.