A. Sausnītis piedalījās arī vairākās Valsts prezidenta vizītēs uzņēmēju delegāciju sastāvā. Šodien ir beigušās A. Bērziņa prezidenta pilnvaras, un palicis vairs tikai pēdējais uzdevums - dalība simboliskajā Valsts prezidenta amata pārņemšanas ceremonijā, nodot to savam pēctecim Raimondam Vējonim.
Godīgi, bet bez spozmes
Cilvēks, kurš centās visu darīt pēc labākās sirdsapziņas un godīgi, bet kuram nebija amatam nepieciešamās harismas. Tā A. Bērziņu raksturoja vairāki Dienas aptaujātie cilvēki, kas dažādos laikos bijuši ar viņu saistīti. A. Bērziņš strādājis kopā ar atlaistās 10. Saeimas, 11. Saeimas un 12. Saeimas deputātiem, kā arī ar divām Valda Dombrovska (Vienotība) un divām Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdībām. «Lietišķs, prātīgs cilvēks. Visu, ko viņš izdarīja, darīja apzinīgi, bet bez īpašas spozmes,» sacīja bijušais deputāts Dzintars Ābiķis (Vienotība).
Valsts prezidenta vēlēšanās 2011. gada pavasarī A. Bērziņš konkurēja ar savu priekšteci Valdi Zatleru. A. Bērziņu ievēlēja otrajā kārtā ar 53 balsīm, kuras palīdzēja sarūpēt daži kolēģi no ZZS, kā arī apvienības Par labu Latviju deputāti, kuri pirmajā kārtā neatbalstīja nevienu kandidātu. Viens no viņiem varēja būt arī Māris Kučinskis (ZZS). Tagad viņš Dienai atzīst vien to, ka nav vīlies A. Bērziņā, kura prezidentūras laikā «naktīs varēja mierīgi gulēt, zinot, ka no rīta nesagaidīs nekādi pārsteigumi, un šie gadi raksturojami kā stabili».
Togad par A. Bērziņu balsoja arī Edgars Zalāns (toreiz PLL), kura atbalstu varēja uztvert arī kā protesta balsojumu pret V. Zatleru, kurš savulaik atteicās E. Zalānu nominēt premjera amatam. E. Zalāns arī neesot vīlies savā izvēlē - katrā ziņā nav tādas vilšanās, kādu nācies piedzīvot tiem kolēģiem, kuri 2007. gadā balsoja par V. Zatleru. «Es nesagaidīju sliktus pārsteigumus, bet kaut ko ne tā pateikt mulsumā - kam negadās,» sacīja E. Zalāns. Viņaprāt, A. Bērziņš bijis prognozējams prezidents, kas «pret cilvēkiem izturas kā cilvēks, nelidojot pa mākoņiem». Tiesa, viņš esot devis pārāk lielu vaļu populismam Saeimā, jo prezidenta iespējās ir atgriezt likumus atpakaļ, ko varēja darīt aktīvāk, uzskata E. Zalāns.
Ar ko ieies vēsturē
Viens iespaids par Andri Bērziņu veidojās sociālajos tīklos, kur vietnē Twitter.com bija izveidots pat konts «Bresidents Pērsiņš», lai kariķētu prezidenta runas stilu. Sociālo mediju komentāros pret augsto amatpersonu bija visai nesaudzīga attieksme. Pirms pāris gadiem žurnāliste Inga Spriņģe tviterī ierakstīja: «Šovakar pēc Panorāmas Gundars Rēders 1:1 ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Nez kāpēc šķiet, ka būs jautri. Jautri tādā ziņā, ka var skatīties, ēdot popkornu. Nekad nevar zināt, kādas pērles bērs mūsu prezidents. Galvassāpes viņa PR.» Andris Pauls- Pāvuls, kurš dzīvo laukos, uz to atbildēja: «Starp citu, laukos ļaudis tādu vienkāršu latviski stomīgu valodu uztver kā savējo...» Tam apstiprinājums varētu būt prezidenta reģionālās vizītes, kurās viņu uzņēma labvēlīgi un daudzviet - cilvēku pilnās zālēs.
Gandrīz neviens no Dienas aptaujātajiem politiķiem A. Bērziņa publiskā tēla nepilnības neuzskatīja par pieminēšanas vērtu trūkumu. Arī ilggadējais parlamentārietis liepājnieks Jānis Lagzdiņš uzskata, ka šīs neveiklības, iespējams, pat nepamanītu, ja A. Bērziņam būtu bijis vairāk nozīmīgu darbu. Uz vaicāto, kas pirmais nāk prātā, runājot par A. Bērziņa prezidentūru, J. Lagzdiņš atbildēja - visi trīs Latvijas iepriekšējie valsts prezidenti paveica vismaz vienu Latvijai nozīmīgu un vēsturisku lietu. Guntim Ulmanim bija liela loma Krievijas armijas izvešanā, Vaira Vīķe-Freiberga ieveda Latviju Eiropas Savienībā un NATO, savukārt V. Zatlers iegāja vēsturē ar savu rīkojumu, ierosinot Saeimas atlaišanu. «Teikšu skarbi, bet godīgi. Andrim Bērziņam nav tāda spilgta veikuma, ar ko viņš varētu ieiet vēsturē. Viņa prezidentūra palikusi prātā kā vienmuļa, pelēcīga un neizteiksmīga,» atzina J. Lagzdiņš.
Ne pārāk skaļi, bet A. Bērziņš tomēr ir paveicis vairākas nozīmīgas lietas, uzskata ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Vienotība), kurš kopā ar A. Bērziņu strādājis gandrīz visu viņa pilnvaru laiku, Ārlietu ministrijas un Valsts prezidenta institūcijas sadarbību raksturojot kā labu un konstruktīvu. E. Rinkēvičs minēja A. Bērziņa lomu Baltijas valstu sadarbības stiprināšanā, laikā, kad vajadzēja formulēt vienotu nostāju par NATO klātbūtni reģionā un veidot dialogu ar ASV. Ārlietu ministrs aicināja novērtēt arī prezidenta darbību, veicinot dialogu ar Centrālāziju. Prezidenta vizītes uz šīm valstīm bijušas svarīgas gan no ekonomisko interešu un divpusējo attiecību, gan arī no ES un NATO interešu viedokļa. Jāteic, ka Valsts prezidenta izteikti aktīva darbība šajā virzienā bija arī gana kritizēta, taču A. Sausnītis norādīja, ka tā ir bijusi liels atbalsts uzņēmējiem - Latvija nevar neņemt vērā savu ģeogrāfisko atrašanās vietu, un tāpēc «Austrumu virziens bija pareizs».
Ņirgas aizmirsīsies
Arī Eiropas Parlamenta deputātam Artim Pabrikam (Vienotība), kuru A. Bērziņš negribēja izvirzīt premjera amatam pēc V. Dombrovska valdības krišanas, Diena vaicāja, ar ko viņam saistās A. Bērziņa prezidentūra. A. Pabrikam šķiet, ka jau A. Bērziņa kļūšana par prezidentu bija pārsteigums, un, visticamāk, - arī viņam pašam, jo «sākumā viņam ir grūti ielēkt pozīcijā, kurai nav gatavojies». Pārsteidzis arī diezgan lielais spontānums A. Bērziņa darbībā, kad viņš varējis negaidīti «uzsprāgt», kas augstā amatā nenāk par labu. A. Pabriks tā arī nezinot, kāpēc viņa kandidatūra tika noraidīta, jo A. Bērziņa vienīgie argumenti, ko viņš bieži lietojis, bija, ka tā rīkoties liekot loģika un pieredze.
A. Bērziņš ir pirmais Valsts prezidents pēc neatkarības atjaunošanas, kurš nolēma atkārtoti nekandidēt uz amatu, iemeslus neatklājot. Taču, visticamāk, viņš neredzēja sev vairākuma atbalstu Saeimā. Ja pirms četriem gadiem par viņu balsoja arī Saskaņa, tad tagad no tās vairs neizskanēja solījumi to darīt vēlreiz. Viens no Saskaņas līderiem Jānis Urbanovičs diplomātiski izvairās to apstiprināt, norādot, ka neviens pie viņa nebija vērsies. «Taču Bērziņš paliks atmiņā kā mīlētākais Valsts prezidents ar savu mieru, lauku papa lēnīgumu un ar savu domu, kura ne vienmēr bija saprotama, bet viņš runāja tautas valodā. Ar laiku Bērziņam daudz ko piedos un tās ņirgas aizmirsīsies,» uzskata J. Urbanovičs.
«Es joprojām nespēju noticēt, ka Latvijai ir prezidents, kuru faktiski neviens nepazīst, neviens nezina, ko viņš domā un cik viņam sievu, cik bērnu, neviens nezina, kas ir viņa bizness, ko viņš ir darījis vai nedarījis un kādi ir viņa uzskati. Es domāju, ka tas ir pārpratums,» pirms četriem gadiem bija sacījusi dzejniece Māra Zālīte, novēlot «Bērziņam noiet Zatlera izaugsmes ceļu». Kad Diena tagad vaicāja dzejniecei, vai A. Bērziņam ir izdevies piepildīt šo vēlējumu, M. Zālīte sacīja: «Atbildēšu ar tautas parunu: «Ne katrs koks kuģa mastam audzis.» Cilvēciski vēlu Bērziņa kungam prieku un laimi ģimenē, veselību un gandarījumu, turpmākos darbus darot.»