1996. gada 24. aprīļa Dienas ziņā par Dudajeva nogalināšanu, kad vēl nebija skaidri zināms, vai tas tiešām ir noticis, radio Svoboda korespondents Andrejs Bobickis jau prognozēja iespējamās sekas: «Situācija saasināsies. Iespējams, ka sāksies terora akti Krievijas pilsētās. Situācija kļūs sarežģītāka arī tāpēc, ka vismaz kādu laiku čečeniem nebūs vienotas vadības. Līdz šim Krievija, ja vien to gribēja, varēja sākt sarunas ar Dudajevu.»
25. aprīļa Dienas rakstā Dudajevu mēģināja nogalināt trīsreiz Atis Klimovičs, Dienas korespondents šajā karstajā punktā (cita starpā Čečenijas kara sākumā viņš atradās prezidenta pilī apšaudes laikā) pieminēja savulaik arī baltiešiem labvēlīgo Čečenijas prezidentu. «Mana augstākā dienesta pakāpe ir - ierindas čečens. Tā atbildēja ģenerālmajors Džohars Dudajevs, kad pirms sešiem gadiem viņam piedāvāja kļūt par gaisa spēku komandieri bijušajos padomju Gaisa kara spēkos. Pēc šādas atbildes viņš iesniedza atlūgumu par atvaļināšanu rezervē.
Par ierindas čečenu viņš nekļuva. 1944. gadā dzimušais Džohars kopā ar savu ģimeni pēc deportācijas nonāca Kazahstānā. Viņš pabeidza divas lidotāju skolas, kā arī Gagarina vārdā nosaukto Gaisa kara akadēmiju. 36 gadu vecumā viņš kļuva par aviācijas pulka komandieri. Pēdējos trijos sava dienesta gados Dž. Dudajevs komandēja smago bumbvedēju divīziju, kas bija dislocēta Igaunijā, vienlaikus pildot Tartu garnizona priekšnieka pienākumus. Tur arī viņš ieguva «dumpīgā ģenerāļa» iesauku. Tiesa, tobrīd tikai igauņu vidū. Dž. Dudajevs atteicās pildīt pavēli bloķēt Igaunijas televīziju un parlamentu.»
Pēc ievēlēšanas par Čečenijas prezidentu Dudajevu trīsreiz mēģināja nogalināt - 1993. gada maijā un augustā un arī 1994. gada maijā. Šajos atentātos gāja bojā viens no viņa ministriem, tika ievainoti vairāki miesassargi, taču pats Dž. Dudajevs palika dzīvs. «Izvērtējot bojā gājušā čečenu prezidenta politisko darbību, jāteic, ka viņš tiešām arī palika par ierindas čečenu,» rakstīja Atis Klimovičs. «No reālpolitiķu redzespunkta tikpat naivs kā šīs republikas vienkāršie ļaudis, kad vēl kādu laiku pirms kara aicināja starptautisko sabiedrību atzīt Čečenijas neatkarību. Tas bija 1994. gada 6. septembrī. Toreiz čečeni svinēja savas valsts neatkarības trešo gadadienu. Tāds pats viņš palika, arī karam sākoties, kad vērsās pie Rietumiem ar aicinājumu nepieļaut genocīdu pret čečenu tautu. Viņš nemainījās, palikdams politiski naivs un nepiekāpīgs kā vairums čečenu. Tāda šī tauta bijusi vienmēr. Aleksandrs Solžeņicins Gulaga arhipelāgā rakstīja, ka viņam ir zināma viena pilnīgi nepakļāvīga tauta - čečeni. Turklāt tāds esot jebkurš indivīds. Dzīvodami izsūtījuma smagajos apstākļos, kādos nokļuva visi padomju sistēmas ienaidnieki, viņi visi palikuši atklāti naidīgi pret cietumsargiem un priekšniekiem.
Apņēmies vadīt tautu neatkarības cīņās, viņš ne mirkli nelika nojaust, cik lielu slogu patiesībā uzvēlis saviem pleciem. Ne reizi neskaitāmajās intervijās žurnālisti viņu neredzēja pagurušu. Tiesa, gan man, gan citiem žurnālistiem uz atklātu sarunu pierunāt Dž. Dudajevu bija ļoti grūti. Viņš neatbildēja arī uz manu jautājumu, vai būtu rīkojies tāpat, ja par asiņaino cīņu, kādu uzsāks Krievija, būtu zinājis iepriekš. Dž. Dudajevs tikai noteica - ne jau mēs iesākām karu.»
27. aprīlī Dienas korespondente Viļņā Aušra Radzevičūte vēstīja, ka «Latvju ielu Viļņā, kur atrodas Krievijas vēstniecība, municipalitātes deputāti gatavojas pārdēvēt par Džohara Dudajeva ielu. Tāpat tiek apsvērts cits variants - skvēru, kas atrodas pretim vēstniecībai, nosaukt Čečenijas vārdā. 25. aprīlī Viļņas pilsētas padome atzina Čečenijas neatkarību un lūdza Lietuvas Ministru kabinetu atzīt Čečenijas neatkarību de facto un de iure. Šo jautājumu pēc Čečenijas atbalsta grupas iniciatīvas ne reizi vien apsprieda Seima sēdēs, taču parlamenta locekļi palika pie viedokļa, ka Lietuva kļūs par otru valsti, kas atzīs Čečenijas neatkarību». Tajā pašā Dienā Atis Klimovičs lielā rakstā vēstīja - Čečenijā sācies atriebības laiks. Rīgā Džohara Dudajeva vārds 1996. gadā tika dots agrākajai Kosmonautikas gatvei, un kopš tā laika asākās cīņas par Dudajeva mantojumu noris šeit.