Aizvadītajā nedēļā viens no Austrumeiropas liberālās inteliģences zināmākajiem pārstāvjiem, bulgāru izcelsmes kultūrantropologs Ivailo Dičevs, portālā www.eurozine.com publicēja interesantas (jo ne parasto «vaimanoloģiju») pārdomas par daudzu eiropiešu neslēpti piesardzīgo attieksmi pret patvēruma meklētājiem.
Mazāk būtiska Latvijas kontekstam, tomēr atzīmēšanas vērta ir viņa versija par pašam labāk zināmo Eiropas daļu. Ir zināma tradīcija, ja var lietot šo jēdzienu, atšķirīgo interpretēt kā uzkundzēties slepeni gribošu, kā agresīvu, pat ja šis atšķirīgais kopumā ir pietiekami labi zināms. Paši bulgāri, raksta Dičevs, tā uztver valstī dzīvojošos turkus, lai gan pēdējie sāka apmesties šajā teritorijā jau pirms sešiem gadsimtiem. Serbi tā uztver albāņus, un otrādi (jā, arī otrādi, jo albāņi sevi uzskata par seno illīriešu pēctečiem, savukārt serbi ir jaunpienācēji «tikai» kopš piektā gadsimta...). Tomēr kopumā šīs Dičeva atziņas ierakstās plaši apspriestajā konceptā, ka Austrumeiropas sarežģītā vēsture nosaka šo atturību pret etniski, reliģiski utt. citādo.
Interesantāka ir cita Sofijas Universitātes profesora versija. Eiropieši ir tādā stresā tāpēc, ka patvēruma meklētāji parādās tik lielās grupās. Domas gaitu vienkāršojot, pat ja jaunpienācēju kopējais apjoms ir līdzvērtīgs, bet viņi «nāk pa vienam» (labi - diviem, pieciem...), viņi tiek uztverti kā indivīdi, ar kuru integrāciju, ja vēlaties, «uzsūkšanu» lielām problēmām nevajadzētu būt. Savukārt «bars», «pūlis» (šiem apzīmējumiem ir nelāga pieskaņa, bet te nav runa par to) tiek uztverts kā kaut kas pašpietiekams savā atšķirīgumā, kā kaut kas tāds, kas pat negrasās integrēties (jo «mūsu ir daudz»). «Bars» a priori liekas naidīgāks, spēcīgāks nekā indivīdi, kas arī var nebūt nekāda Dieva dāvana.
Tas var izklausīties ne sevišķi racionāli, tomēr Dičeva doma liekas jēdzīga. Indivīds nav tā vizualizējams kā «bars». Ja valstī X gada laikā ierodas, piemēram, 50 000 indivīdu (vai arī ģimeņu formā), šie jaunpienācēji ir «statistika», kas kaut kādā brīdī arī sāk izraisīt debates, tomēr būtībā ir «neredzami». Ja ierodas divi «bari», katrā pa 25 000 personu, tas ir pavisam cits vizuāls iespaids. Dičevs min piemēru no migrācijas vēl Krievijas impērijas laikos. Ja Sanktpēterburgā kaut kādā laika nogrieznī apmetas - individuāli - 5000 vāciešu, tas pilsētas etnisko sastāvu, protams, ietekmē un gan jau nepaslīd garām arī «vietējiem». Tomēr pavisam citādi «izskatās», ja pēc valdības uzaicinājuma vietējie saskaras ar veselu jaunu koloniju, ar «baru».
Protams, tas, ka izdodas atrast skaidrojumu kādas problēmas uztveres īpatnībām, nemazina pašu problēmu. Problēma ir, par to nevajadzētu sevi mānīt. Runa ir par to, ka, jo mazāk iracionalitātes uztverē, jo lielāka iespēja problēmu risināt. Te arī bezjēdzīgi kaut ko pārmest šo vizuālo tēlu producētājiem un izplatītājiem (t. sk. masu medijiem) - kā citādi to «kadru» uzbūvēsi? Vienkārši jāpatur prātā, ka vizuālajiem tēliem ir ļoti spēcīgs (dažkārt apzināts, citreiz - ne) manipulatīvs efekts.