«Jāņos pavilkām tādu kā svītru, izdarījām kopsavilkumu - esam te saimniekojuši 25 gadus. Tas ir laiks vienas paaudzes garumā,» lepns ir Aivars Liepiņš. Kad 1991. gadā Aivars kopā ar Māru ieradās Līcīšos, viņi nenobijās sākumā padzīvot vagoniņā, kaut ģimenē tolaik jau auga trīs bērni. Pēc tam piecus gadus dzīvojuši pirtiņā, būvējuši šķūni un ar katru dienu vairāk bijuši pārliecināti, ka te paliks.
«Kad atnācām no Rīgas uz Līcīšiem, vispirms gribējām, lai bērniem būtu kur augt - normālā, dabiskā vidē. Kad te atbraucām - vau, te ir tik forši! Kad ar pirmajām subsīdijām dabūjām pirmo traktoru, beidzot noticējām, ka varam te attīstīt saimniecību. Varējām atsperties. Kas tad tagad ko nestrādāt! Pat informācijas ziņā viegli - var atvērt internetu, un tur viss ir,» saka Māra.
Nu vecākie bērni ir izauguši, un pagalmā draiskojas jaunākā paaudze - mazbērni Jānis un Eva -, bet diendusu vēl guļ Edvards. Tālumā aplokā ganās zirgs, citā aplokā mīt vistas un pīles, bet kazu saime no svelmes patvērusies kūtī. Bioloģiskā saimniecība, kurā iesākumā bija trīs kazas, ir izvērsusies par vienu no lielākajām šādas ievirzes saimniecībām Latvijā.
Māra ieguldījusi daudz enerģijas ne tikai savā lauku sētā. Pati gan saka, ka «strādā pa mājām, kopj dārzu, lopus un auklē mazbērnus», bet viņa bija tā, kas 1993. gadā dibināja un desmit gadu vadīja Latvijas Kazu audzētāju apvienību. Māra izbraukāja daudzas pasaules valstis, lai smeltos kazkopju pieredzi cituviet - piemēram, Amerikā, Kanādā un Francijā. Pateicoties entuziastu kopai, 1994. gadā kazkopība Latvijā tika atzīta un nostiprināta kā nozare.
Savukārt uz Aivara pleciem vienmēr bijusi tehnika, sagādes un realizācijas jautājumi. Aivars pratis veiksmīgi sakārtot saražotās produkcijas noieta tirgu, lai Līcīšu preču zīme būtu atpazīstama pircējiem arī lielveikalos. «Tas prasīja daudz spēka, bet bija to vērts - ģimenes dēļ,» aizkustinājumu, atminoties aizvadītos Jāņus, neslēpj Māra un Aivars.
Uztveriet kā komplimentu!
Kad satiekamies plašajā Līcīšu pagalmā, Aivars ved mūs uz dīķi, kurā plunčājas mazbērni, viņš stāsta: «Kad vajadzēja būvēt kūti, ekonomiski izdevīgāk bija smilti iegūt, izrokot dīķi. Ietaupījām naudiņu un tikām pie dīķa, kurā var peldēt, kurā ir zivis un zied ūdensrozes. Tā tas viss te ir attīstījies - pamazām, ar darbu un pacietību.»
Kūti būvējis Aivara znots kopā ar draugiem - Līcīši kā bioloģiskie saimniekotāji pirms astoņiem gadiem saņēmuši no Eiropas Savienības atbalsta līdzekļus. Pirms tam kādas 40 kazas turējuši divos stāvos pašu uzbūvētā šķūnī pie guļbūves pirtiņas. «Kūti būvējām tā, lai būtu vieta gan dzīvniekiem, gan siena uzglabāšanai. Ar to pavirzījāmies uz priekšu, jo bioloģiskā saimniekošana kā bizness nav ienesīga,» atzīst saimnieks.
Tālumā, pāri pļavai, redz rosāmies strādnieku - ierīkos elektrisko ganu, un kaziņas atkal laidīs ārā. Kazām te atvēlēti teju deviņi hektāri no saimniecības ēkām un būvēm brīvajā platībā, tālāk plešas 12 hektāru mežs. Āboliņš līdz pat birzītei jau ir nopļauts un saruļļots - to kazām dod lietainā laikā. «Kazām nepatīk divas lietas: sausais, karstais laiks - tad saka, ka piens iet ragos, - un slapjums - tad piens iet vilnā. Citos laikapstākļos kazas labprāt dzīvo ganos - paēd un iet atpūsties. Kaza ir ļoti gudrs dzīvnieks. Daiļās dāmas, ja jūs nosauc par kazām, uztveriet to kā komplimentu! Tas gan neattiecas uz večiem, jo, kad veci par āzi nosauc, tas nemaz nav kompliments,» smej Aivars.
Saimniecībā kazas gudrība izpaužoties tā, ka barā šie mājlopiņi turas kopā, neizklīst. Gans vajadzīgs tikai, lai norādītu virzienu - kurā laukā ganīties -, citādi, ja ļaus izvēlēties ganību vietu, aizies saimnieces dārzā un noēdīs zirņus un pupiņas. Labi mācītie dažādu šķirņu ganu suņi un sargsuņi - vācu aitu suns, rotveilers, borderkollijs, jaunulis Pireneju kalnu suns - Līcīšos vada īsteni laimīgu lauku sētas mājdzīvnieku dzīvi, tie kazas negana. Saimnieks neslēpj - viņš patiesi mīl dzīvniekus.
Kad no kūts tiek izlaists Anglonūbijas āzis Zodiaks, sākas izrāde - āzis ar suņiem draiskojas savdabīgā manierē, ar iespaidīgajiem ragiem it kā ierādot mājas sargiem savu vietu. Mazmeitiņa Eva mazliet sabīstas, bet patiesībā ir nojaušams, ka visa saime te dzīvo harmonisku, mierpilnu lauku dzīvi. Pat tad, kad desmit mēnešu vecā pirenejiete Saule kūtī nočiepj un meža virzienā aiznes cāli, te nesākas panika. «Cāļus skaita rudenī,» pasmaida Māra, kura drīzumā Latvijas Kinoloģiskajā federācijā kārtos eksāmenu kinoloģijā un ir apņēmības pilna arī Sauli izaudzināt par saprātīgu četrkājaino draugu. Saulei būtu jāsargā vistas no lapsām - šovasar kūmiņš vienā naktī citos ganību laukos aizdzinis deviņas zosis. «Lapsu ģimene tā iet medībās - pirms tām īstajām medībām tēviņš aizvilina prom suņus,» paskaidro Aivars.
Veselība vissvarīgākā
Zirgs Līcīšos ir vienīgais, kas iegādāts pašu priekam, pārējie mājlopi un mājdzīvnieki - aiz racionāliem apsvērumiem. Pašlaik te ir ap 100 vistām un vairāk par 100 kazām - pienīgās Zānes kazas un Latvijas vietējās. Anglonūbijas āzītim jau ir pēcnācēji, āzi krustojuši ar vietējām kazām, lai uzlabotu to eksterjeru, - redzēs, kā būs ar pienu. Gadā no ganāmpulka pārstrādā ap 30 tonnām piena. Iepērk pienu arī no Smiltenes pagasta zemnieku saimniecības Muižnieki. Līcīšu produkcijas klāstā ir bioloģiski tīrs kazas piens un piecas siera šķirnes. Mārai piepalīdz trīs palīgstrādnieki - gan kūtī, gan piena pārstrādes cehā jeb piena mājā.
Liepiņi cer, ka viņu jaunākā meita Līga būs nākamā saimniekotāja. Meita tagad raksta savus pirmos projektus un no tēva pārņem saimniecības vadības grožus, arī zirgs aplokā pieder viņai. Taujāju - vai tad saimnieki grasās iet pensijā? «Es varētu iet pensijā, visu mūžu ir strādāts, un pensija tagad man būtu 166 eiro,» rūgti nosmīn Aivars, bet Māra saka: «Lai meita darbojas, mēs būsim palīgstrādnieki.» Aivars turpina: «Lai meita pieņem lēmumus - populārus vai nepopulārus. Mēs ar sievu gribam vairāk pabūt ar mazbērniem, iekopt māju, citādi to nespējam. Noguruši esam. Šos gadus strādāts bez gala.»
Aivars pēc profesijas ir autotransporta speciālists, darba mūžu līdz Līcīšiem pavadījis Rīgā autocentrā VAZ. «Sāku tur kā atslēdznieks, nonācu līdz direktora amatam,» paskaidro Aivars. Māra jaunībā izmācījusies par zootehniķi, vēlāk studējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, mācījusies arī par pārtikas prečzini. «Aivars vēl pirms armijas ieguva piena tehnikas servisa meistara diplomu. Tā, redz, notiek - pēc gadiem dzīve iemet citā situācijā un iegūtās zināšanas noder,» pasmaida Māra.
Tolaik, XX gadsimta 90. gadu sākumā, jaunajai rīdzinieku ģimenei bija jāizlemj, vai iespējams Rīgas dzīvi apvienot ar saimniekošanu Līcīšos. Izlēmuši par labu Aivara vecāku mantojumam ar 20 hektāriem zemes te, dažus kilometrus no Ozolniekiem pie Jelgavas, un kolhoza uzbūvēto pirtiņu. Par sertifikātiem piepirkuši brīvo zemi, un tagad saimniecība ir 70 hektāru plaša. Arī 20 hektāru pāri Misai apsaimnieko Liepiņi. Sakņu dārzs tiek kopts pašu vajadzībām, savukārt lopiem graudus iepērk no bioloģiskās saimniecības Brīvzemnieki Bērzkroga pusē - mēnesī esot nepieciešama tonna graudu. «Tā ir vislielākā problēma - ne tikai cilvēkam pašam sev nopirkt pārtiku, kura nav ģenētiski modificēta, bet arī nopirkt bioloģiski tīru barību lopiem. Pašreiz lopbarību pasūtām no Lietuvas un Beļģijas,» stāsta Māra.
Pluss gan ir tāds, ka apkārtnē būtībā nekāda lauksaimnieciskā darbība nenotiek. «Tās dabīgās pļavas, kuras apkārt un kuras paši esam sējuši, visas ir tīras, bez ķīmijas. Arī āboliņš, kas nopļauts un saruļļots, ir pašu sēts,» stāsta Aivars. Viņš ir absolūts bioloģiskās saimniekošanas principu piekritējs, kurš uzskata - lauku sētai tikai tad ir jēga, ja tajā viss ir audzis un attīstījies dabiskā procesā. Vistām, zosīm, pat cūkām būtu jāganās ārā, aplokā - uzskata saimnieks. Tomēr tieši kazu audzēšanu viņi sākuši tā iemesla dēļ, ka savulaik mazotnē jaunākajai meitai Līgai bijusi alerģija. Kazas piens palīdzējis!
«Kanādā, Amerikā 1994. gadā man teica - galvenie jūsu produkcijas pircēji būs cilvēki ar veselības problēmām. Veselība ir vissvarīgākā. Atbraucu mājās un domāju - bet mums tādu cilvēku nav! Tagad mēs zinām, kā tas ir, ka bērns nevar ēst visu. Katrs otrais bērns dzimst ar problēmām - vai tā ir alerģija vai piena produktu nepanesība. Savukārt, ja bērnu pieradina pie kazas piena un maizes diētas, organisms attīrās. No kazas piena nav alerģijas,» zina teikt Māra.
Lai nebūtu jāaizņemas
Saimniecei un saimniekam prast visus darbus, lai nenāktos iet pie kaimiņiem ko lūgt, - šis princips, kas raksturīgs Ziemeļvalstu viensētās, dzīvē attaisnojas, tā uzskata Māra. Neies jau visu pie kaimiņiem pirkt vai no kaimiņa aizņemties tehniku! «Tāda patstāvība arī palīdzēja attīstīt saimniekošanas prasmes,» piebilst Māra. Aivars savukārt norāda: «Saimniecību attīstījām bērnu dēļ. Abi sākām bez agronomijas zināšanām, pirmsākumos zinājām tikai to, ka izmantot ķīmiju ir slikti, un to vienkārši neizmantojām. Tas vienmēr bijis mūsu pluss, lai arī kādreiz nav tās lielās ražas. Kas izaug, tas izaug.»
2001. gadā Līcīši tika reģistrēti kā bioloģiskā saimniecība. Aivars nenožēlo šo soli, lai gan atzīst, ka prasības bioloģiskajiem zemniekiem esot ļoti striktas: «Ja salīdzinātu ar jaunajiem satiksmes noteikumiem Lietuvā, kur sodu var saņemt par divu kilometru ātrumpārkāpumu, sodu faktiski var saņemt par sīkumu - divus kilometrus pārsniegt var nejauši, pašam to nemanot, un bioloģiskajā saimniekošanā ir līdzīgi. Turklāt lauksaimniecību virza dabas procesi - putni te lido, mežs te ir blakus, galu galā nokrišņu sastāvu mēs nezinām. Tāpēc prasībām vajadzētu būt samērojamām, it visās jomās - gan pa ceļu braucošajiem autovadītājiem, gan bioloģiskajā lauksaimniecībā. Vajadzētu būt elastīgiem,» Liepiņi nesūdzas, lai arī Māra bilst - Latvijā bioloģiski saimniekot ir grūti tieši ierēdniecisko formalitāšu dēļ.
Taujāti par noieta tirgu, Liepiņi smej - viņi tirgū bijuši vēl pirms lielveikalu tīkla Rimi. 90. gadu sākumā Līcīšu produkcija tirgota universālveikalos Centrs un Minska. Vēlāk sadarbojušies ar dažādiem lielveikaliem, bet tagad produkciju ved tikai uz Sky un mazajiem ekoveikaliņiem.
Pats pirmais Līcīšu produkcijas pircējs 90. gados bijis restorāns Osiris, un šī sadarbība joprojām nav pārtrūkusi - Aivars ir lepns. Viens no Liepiņu dēliem, būdams cilvēks ar uzņēmējam raksturīgām īpašībām, gan vecākiem aizrādot darbošanos kā amatieriem, bet Aivars neapvainojas: «Man svarīgs ir cilvēciskais faktors, tas ir augstāks par visu.»
Māra vien nosaka: «Mēs te neatnācām biznesa dēļ, mēs atnācām uz Līcīšiem ģimenes dēļ, uz vectēva zemi. Tikai žēl, ka interesantā kazkopības nozare Latvijā sarukusi. Kazu skaits mazinās. Lauksaimniecības universitātē piedalījos bakalaura eksāmena pieņemšanā - par aitkopību bija trīs darbi, par kazkopību - neviena. Arī pēc datu centra ziņām - aitu skaits Latvijā trīskāršojies, kazu skaits mazinājies. Kļūst bēdīgi, jo īpaši, kad aizbraucu uz Franciju un redzu, ka pie mums kazu saimniecībās līmenis ir daudzkārt augstāks. Ir ieguldīts ļoti daudz, lai sasniegtu labu līmeni.»