Protams, ikvienam uzņēmumam jācenšas strādāt aizvien labāk un labāk, un reizēm tiešām tieši PVD pamana tādas nepilnības uzņēmuma darbā, ko nepamana uzņēmuma vadība. Tad parasti tiek izteikts aizrādījums, un divu trīs mēnešu laikā situācija jāuzlabo. Gadās gan arī pārkāpumi, kad ēdināšanas vieta nonāk uz slēgšanas riska robežas. Tomēr ievērojami lielākā daļa ēdināšanas uzņēmumu mūsu valstī ierindojas kategorijā, ka to darbā viss nav perfekti, tomēr nav arī būtisku nepilnību.
Ja runā par ēdināšanu skolā, tad svarīgs aspekts ir tas, ka nepieciešams, lai bērni katru dienu saņemtu nepieciešamo uzturvērtību, jo skolā bērni ēd piecas dienas nedēļā, nevis vienreiz mēnesī - kā pieaugušie kādā restorānā. Ir bērni, kuri pat vairāk un biežāk ēd skolā nekā mājās, un, ja bērns ar maltītēm skolā nesaņem nepieciešamo uzturvērtību, tad, pieaudzis būdams, var biežāk slimot, un tas izmaksā dārgi ne tikai pašam cilvēkam, bet arī valstij. Tāpēc, ja uzņēmums, kurš nodrošina ēdināšanu izglītības iestādēs, neievēro prasības par uzturvērtību, tad manā ieskatā tas ir būtisks pārkāpums.
Kas attiecas uz ēdienu veselīgumu, manuprāt, veselīgs uzturs ir tad, ja ēd dažādi. Ja ilgtermiņā ēd vienveidīgi, tas nav veselīgi arī tad, ja tiek ēsti tikai svaigi dārzeņi. Mums ar mediķi Andi Brēmani un ar Diētas ārstu asociāciju ir laba sadarbība jau desmit gadu garumā, un arī Diētas ārstu asociācija uzsver, ka veselīgs uzturs nozīmē to, ka uzturam jābūt daudzveidīgam.
Igaunijā turienes Pārtikas un veterinārajam dienestam piešķirts apjomīgs finansējums, tāpēc Igaunijas PVD var ne tikai kontrolēt, vai izglītības iestāžu virtuvē ir pareizā izejvielu plūsma, vai dokumenti ir kārtībā, vai ir pietiekami tīras telpas, bet arī ņemt kontrolporcijas un pētīt, vai ēdināšanas uzņēmums nodrošina tik kvalitatīvu uzturu, kā iepriekš solījis. Igaunijā ēdināšanas uzņēmumi, kuri ieguvuši tiesības strādāt izglītības iestādēs, uztraucas par to, lai tikai ēdiena uzturvērtība atbilstu prasītajam, lai nebūtu tādu neatbilstību, kādas tiek pieļautas mūsu valstī. Pie mums, Latvijā, arī ir ideja piešķirt papildu finansējumu PVD, lai PVD varētu izglītības iestādēs pārbaudīt ēdiena uzturvērtību, vai tā realitātē tiešām ir tāda, kā noteikts Ministru kabineta noteikumos.
Mēs Igaunijā strādājam vairākās skolās un zinām, ka turienes PVD ņem paraugus un detalizēti pārbauda ēdienu, izmantojot arī laboratorijas nodrošinātās pārbaudes iespējas. Latvijā šāda sistēma nepastāv, bet, ja šāda kontrole tiks ieviesta, tad praktiski visi ēdinātāji sāks godīgāk strādāt brīdī, kad tiks pieķerti pirmie pārkāpēji. Es neesmu piekritējs sodiem kā nozares sakārtošanas instrumentam, bet reizēm citādi tiešām nevar panākt situācijas uzlabošanos. Pagaidām Latvijā nopietna problēma ir tā, ka uzņēmums apsola nodrošināt ēdināšanu skolās, sāk strādāt, un tad paiet trīs gadi, līdz skolēnu vecāki, ja ir aktīvi un neatlaidīgi, var izkarot tādu ēdiena kvalitāti, kāda tika solīta.
Kopumā mēs Latvijā ļoti bieži neesam pietiekami enerģiski, cīnoties pret nepilnībām, turklāt skolēnu vecākiem bieži vien nav laika cīnīties par pēc iespējas kvalitatīvāku uzturu skolās, kā arī bieži vecāku vidū nav vienprātībās - dažiem vecākiem ēdiena kvalitāte šķiet pieņemama, bet citiem - ne, dažiem interesē, cik bērnam par pusdienām skolā jāmaksā, citam tas neliekas svarīgi, turklāt arī ēšanas ieradumi vecāku vidū mēdz būt dažādi.
Tātad pieļaujat, ka Latvijā tiesības nodrošināt ēdināšanu izglītības iestādēs iegūst uzņēmumi, kuri strādā ne īpaši godīgi un ne īpaši rūpīgi?
Kā jau ikvienā nozarē, arī ēdināšanā izglītības iestādēs strādā ļoti godīgi uzņēmumi, kuri sola tikai to, ko var izpildīt, un solīto izpilda, un ir arī tādi uzņēmēji, kuri sasola ļoti labu kvalitāti, bet neizpilda to, kas solīts. Manā ieskatā šāda iezīme solīt un pēc tam neizpildīt arī kopumā Latvijas sabiedrībai ir raksturīgāka nekā Igaunijas sabiedrībai. Igaunijā domā pragmatiskāk - jāsola tas, ko var izpildīt, un jāizpilda tas, kas solīts. Mūsu valstī nopietna problēma ir arī tā, ka uzņēmēji domā, ka galvenais ir tikt pie līguma un pēc tam gan jau strādās kā sanāks, nevis tā, kā solīts. Turklāt Igaunijā situācija ēdināšanā izglītības iestādēs ir labāka arī tāpēc, ka tur zemākā cena iepirkumu konkursos par ēdināšanu izglītības iestādēs netiek uztverta kā galvenais, gandrīz vai vienīgais izvēles kritērijs. Cena, protams, ir būtiska, bet zemākā cena vien nevar būt izvēles kritērijs, svarīga ir arī ēdiena kvalitāte.
Jāpiebilst arī, ka Igaunijā uzņēmēju konkurence par ēdināšanu izglītības iestādēs ir asāka nekā Latvijā. Igaunijā vispār ēdināšana skolās pacelta ļoti prestižā, augstā līmenī. Igaunijā notiek arī īpašas sacensības jeb konkursi par veselīgāko ēdināšanas uzņēmumu, par labāko ēdināšanas uzņēmumu, un ēdināšanas uzņēmumi mērķtiecīgi cīnās par to, lai balvu iegūtu. Latvijā tik asas konkurences skolu ēdināšanas segmentā vēl nav, un ēdināšanai izglītības iestādēs arī valsts mērogā netiek pievērsta tik liela uzmanība kā Igaunijā. Būtisks faktors ir arī tas, ka Igaunijā izglītības iestādēs visiem audzēkņiem ir valsts apmaksātās pusdienas, Latvijā tā tas nav.
PVD šopavasar arī konstatēja, ka izglītības iestāžu audzēkņu maltītēs iekļauti produkti, kurus vispār skolu ēdienkartēs aizliegts ietvert, piemēram, «desa, kuru sastāvā ir nepietiekams gaļas daudzums». Kāpēc šāda problēma?
Iespējams, ēdinātājs izvēlas lētāko variantu, varbūt tāpēc, lai vairāk nopelnītu, vai arī tāpēc, ka, strādājot korekti, neizdodas biznesu sakārtot tā, lai varētu nopelnīt.
Pirms vairākiem gadiem Diena rakstīja par uztura speciālistu un valsts pārvaldes pārstāvju ilgajām diskusijām saistībā ar to, kādus pārtikas produktus nedrīkst iekļaut izglītības iestāžu ēdienkartē. Pēc jūsu teiktā sanāk tā - valsts var noteikt jebkādas prasības, bet, ja nav spēcīga kontroles mehānisma, normas netiek ievērotas.
Tieši normas Latvijā ir stingras, stingrākas nekā Igaunijā. Arī Ziemeļvalstīs nav tik stingru prasību kā Latvijā, bet tur, Ziemeļvalstīs, ir ierasts, ka normas jāievēro, nevis jācenšas pēc iespējas lētāk pagatavot skolēniem pusdienas. Es noteikti negribu teikt, ka Ziemeļvalstīs skolēnu ēdināšanas jomā nav pārkāpumu, bet tie notiek reti.
Savulaik laikrakstam Dienas Bizness teicāt, ka vēlētos ātrāku lēmumu pieņemšanu valsts un pašvaldību konkursos. Joprojām uzskatāt, ka iepirkumu konkursi norit pārāk lēni?
Patlaban pozitīvi vērtējams tas, ka zemākā cena vairs netiek uztverta kā vienīgais izvēles kritērijs, un jāatzīst, ka arī konkursu norises ātrums ir palielinājies.
Kā vērtējat Latvijas iedzīvotāju ēšanas paradumu izmaiņas?
Ja runā par jauno paaudzi, tad bērnu ēšanas paradumi tomēr pārsvarā veidojas ģimenē jau ļoti agrā bērnībā, nevis skolā. Ja bērns pieradis ēst smalkmaizītes, saldumus un frī kartupeļus, tad skolā nesāks ēst svaigus rīvētus burkānus. Diemžēl ir tādi vecāki, kuri domā: «Ja bērns mājās ēd neveselīgi, tad lai vismaz skolā ēd veselīgi», bet tas nav pareizi, jo, ja bērns pieradis mājās ēst neveselīgi, tad arī skolā negribēs ēst veselīgi. Ir arī tādi vecāki, kuri bērnus cenšas mierināt un apbalvot par kādiem sasniegumiem, barojot ar saldumiem, bet tas ir nepareizi, jo bērnam tad tiek izveidots ieradums un radīta pārliecība, ka neveselīgs uzturs ir gan mierinājums, gan balva.
Ja runā par sabiedrību kopumā, tad vērojams, ka Latvijas iedzīvotāju ēšanas ieradumi aizvien spēcīgāk polarizējas. Aizvien vairāk kļūst cilvēku, kuri rūpīgi pievērš uzmanību tam, ko ēd, bet vienlaikus kļūst arī aizvien vairāk cilvēku, kuri regulāri izvēlas dažādas ātrās uzkodas. Protams, ja cilvēks vienreiz mēnesī ēd ātrās uzkodas, nekas slikts viņa veselībai nenotiks, bet, ja regulāri pārtiek no ātrajām uzkodām, tas, manuprāt, ir ļoti slikti. Turklāt tādu cilvēku, kuri regulāri izvēlas ātrās uzkodas, skaits Latvijā nemazinās, pat tieši pretēji, tiek prognozēts, ka tuvākajos gados Baltijā ātro uzkodu tirgus augs. Tomēr var pieļaut, ka augs arī tādu cilvēku skaits, kuri ļoti skrupulozi un sistemātiski cenšas ievērot veselīga uztura lietošanas principus.
Ēšanas paradumus ietekmē laiku pa laikam aktualizētie mudinājumi izvēlēties Latvijas produktus?
Jā, aizvien biežāk tiek prasīts, lai ēdināšanas uzņēmums izmanto vietējos produktus. Mēs savā uzņēmumā savulaik secinājām, ka pat vairāk nekā 80% no mūsu izmantotajiem produktiem tiešām ir vietējie produkti, bet atlikusī daļa lielākoties ir tādi produkti, ko Latvijā nevar nopirkt. Piemēram, kafija taču Latvijā neaug. Manuprāt, fokuss uz vietējiem produktiem ir pareizs, pirmkārt, ekonomisku iemeslu dēļ - nauda paliek pašu valstij, otrkārt, no veselīguma viedokļa - daudzi mediķi uzskata, ka uzturā jālieto tie produkti, kas nāk no tā reģiona, kurā cilvēks dzīvo, piemēram, mums Latvijā jālieto uzturā mūsu valstī izaugušie augļi, dārzeņi, ogas un tamlīdzīgi.
Šobrīd aktuāla tendence ir, ka ideju par to, ka priekšroka jādod vietējai produkcijai, nomainījusi ideja, ka priekšroka jādod bioloģiskajiem produktiem. Pamatā ideja par bioloģisko pārtiku nav slikta, bet, ja ēdināšanas uzņēmumiem jāizmanto tikai bioloģiskie produkti, tad vietējo produktu apjoms samazinātos par trešdaļu. Turklāt vietējie Latvijas ražotāji nevar nodrošināt visās valsts izglītības iestādēs audzēkņu ēdināšanai visus produktus un izejvielas vienlaikus gan bioloģiskas, gan vietējās izcelsmes. Sanāk tā, kā mēs Latvijā skolu ēdināšanas jomā aizejam prom no vietējās produkcijas uz bioloģisko produkciju.
Varbūt Latvijā vajag vairāk bioloģisko saimniecību?
Patlaban man šķiet, ka būtiskākais ir izvēlēties visu bioloģisko produkciju, kas ir pieejama Latvijā, bet pārējā produkcijas daļa lai ir Latvijas produkti, kuri nav bioloģiskie produkti. Var būt, piemēram, ļoti kvalitatīvi, Latvijā audzēti dārzeņi, kuri nav bioloģiskie produkti.
Turklāt ir vēl viens aspekts. Savulaik Vācijā izvērsās skandāls par to, ka atklājās - bioloģiskā produkcija nemaz nav īsta bioloģiskā produkcija, vienkārši uz produktu iepakojuma tiek uzlīmēts simbols, kas liek domāt, ka tas ir bioloģisks produkts. Vācijā, protams, kontrolē, vai produkti, kas marķēti kā bioloģiskie, tiešām tādi ir, un varbūt tieši stingrā kontrole arī palīdzēja atklāt neatbilstību, bet es gribēju uzsvērt, ka vajadzīga 100% drošība, ka par bioloģisku produktu atzīts produkts tiešām ir bioloģisks, nevis tikai par bioloģisku nosaukts, lai šo produktu varētu pārdot par augstāku cenu.
Pirms dažiem gadiem Dienai teicāt, ka Latvijā un arī kopumā Baltijā ir paradoksāla situācija - no vienas puses, diezgan liels bezdarbs, no otras, - ēdināšanas nozarē un citās nozarēs trūkst darbinieku.
Manā ieskatā Latvijas ekonomika attīstās - varbūt lēni, tomēr attīstās, un darba roku ēdināšanas nozarē trūkst ar katru gadu vairāk. Ēdināšanas jomā visvairāk trūkst labu pavāru, jo ātri apgūt pavāra amatu nav iespējams, tam vajadzīgs laiks. Ēdināšana būtībā ir bizness, kas balstās uz cilvēku profesionalitāti, nevis resursiem, nevis aprīkojumu virtuvē vai uz ražojumiem. Līdz ar zināšanām un pieredzi svarīga ir arī degsme strādāt, degsme, vēlme apliecināt sevi šajā darbā, ka cilvēks, jebkurā amatā strādājot, grib pierādīt - es to varu. Tas attiecas uz strādājošajiem ikvienā amatā - degsme ir svarīga gan pavāram, gan trauku novācējai, gan uzņēmuma vadītājam. Ja nepieciešami jauni darbinieki, jāpieliek lielas pūles, lai atrastu profesionālus, motivētus cilvēkus.
Kam jāmainās nodokļu jomā, lai ēdināšanas nozarei būtu vieglāk attīstīties?
Kopumā nodokļu slogs ēdināšanas nozarē ir liels. Var jau runāt par nodokļu likmju lielumiem, bet būtiskākais noteikti ir tas, ka nepieciešamas tādas pārbaudes, kas visiem uzņēmumiem izvirzītu vienlīdzīgus spēles noteikumus. Lai nav tā, ka ir uzņēmumi, kuri gadiem netraucēti var darboties pelēkajā zonā, piedāvājot zemākas cenas, un ilgu laiku nekas nemainās. Ja visi ēdināšanas uzņēmumi strādā pēc vienādiem spēles noteikumiem un godīgi maksā nodokļus, tad arī cenas nekāpj.