Neraugoties uz to, ka pagājušajā mēnesī apritēja astoņi gadi kopš finanšu milža Lehmans Brother sabrukuma, kas lielā mērā tiek uzskatīts par iepriekšējās finanšu krīzes simbolu, pasaules ekonomiskā atkopšanās ir ļoti attālu no vēlamās. Vienkāršotā valodā runājot, iespējams, lielākie ieguvēji būtu jāmeklē starp tiem, kas spekulē biržā, nevis ikdienas patēriņa preču ražotājiem, vai izejvielu ieguvējiem, no kuriem daudzi, piemēram, naftas kompānijas, šogad piedzīvojuši vēl zemākas cenas nekā iepriekšējās finanšu krīzes laikā. Tajā pašā laikā Volstrīta un arī citi lielie akciju tirgi šogad pamanījās nonākt savos vēsturiskajos cenu maksimumos, kas saistīts ar centrālo banku apjomīgajām finanšu stimulēšanas programmām, kurām attīstot kreditēšanu vajadzēja dot labumu arī kopējai tautsaimniecības attīstībai.
Tomēr aizvien vairāk kļūst skaidrs, ka ar pašreizējām ekonomikas stimulēšanas metodēm profesionāļiem radušās lielākas iespējas pelnīt finanšu tirgos, bet reālās tautsaimniecības atkopšanās no krīzes notiek pārāk lēni, turklāt nerodas īsta pārliecība par to, ka ekonomiskais progress ir ilglaicīgs. Vēl vasaras sākums šķita visai optimistisks, kad Latvijā uzlabojās dati, kas ir saistīti gan ar ražojošu sfēru un eksportu, gan attiecībā uz vietējo patēriņu. Taču pēdējā laikā pieejamā informācija no Latvijas un plašākā Eiropas kontekstā šādu pārliecību vairs nerada, turklāt šobrīd vairs pilnībā nevar izslēgt iespējamību, ka pasaules tautsaimniecība atrodas uz jaunas krīzes sliekšņa.
Tiek uzskatīts, ka ekonomiskās attīstības pamatā ir ražošana un eksports, jo rada iespēju ārējos tirgos pelnīt naudu, ar kuru pēc tam tiek uzturētas un peļņu gūst nozares, kas ir saistītas ar iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu valsts iekšējā tirgū. Tomēr dati liecina, ka eksporta palielināšana vismaz Eiropā nesokas un kritums pat divciparu procentu izteiksmē nav nekas neparasts. Ar tādu saskārušās tādas valstis kā Vācija un Somija. Ir, protams, arī ievērojami mazāki kritumi, piemēram, pāris procentu gada izteiksmē, kā tas ir ar Zviedriju, vai pat pieaugums, ko uz nīkuļojošās patērētāju aktivitātes fona ir izdevies panākt Nīderlandei. Tomēr atsevišķi pozitīvi dati visai maz maina kopējo ainu un Eiropā aizvien vairāk līdzinās tai, ko izaugsmes tempu ziņā redzam Latvijā. Proti, patēriņš ir, bet tā izaugsme ir lēna, mājsaimniecībām nespējot atļauties ņemt jaunus kredītus, jo jau pirms iepriekšējās finanšu krīzes tās bija aizņēmušās gadu desmitiem uz priekšu.
Līdz ar to Eiropu izaugsmes ziņā var piemeklēt līdzīgs scenārijs kā Japānu, kas ar ekonomikas stagnāciju cīnās jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Slikta demogrāfija, smagnējs darba tirgus, jaunu finanšu satricinājumu iespējas Āzijā un saspīlēta ģeopolitiskā situācija pasaulē kopumā vedina domāt, ka arī nākamajos gados Eiropas tautsaimniecība pie būtiski straujāka izrāviena netiks. Drīzāk gan pastāv draudi, ka, nespējot panākt ekonomisko progresu atsevišķās Dienvideiropas valstīs, piemēram, Itālijā, eirozonu var piemeklēt jauna finanšu krīze.