Grūti arī izstāstīt tā, lai ikviens visu saprastu. Būtiskākais, ka procesus toreiz iniciēja tauta un virzīja Latvijas Tautas fronte. Mana loma, atrodoties augstajos amatos, bija censties nodrošināt, lai revolucionāri pārkārtojumi notiek miermīlīgā ceļā, bez agresijas un vardarbības. Arī 4. maija deklarācija tika izstrādāta ļoti rūpīgi, ņemot vērā iespējamos riskus. Iekļāvām, piemēram, tēzi par pārejas periodu. Tam bija liela nozīme - nesekoja sankcijas, netika destabilizēta iekšējā situācija, jo neatkarības pretinieki uztvēra, ka sāksies vien sarunas. No otras puses, vismaz man tolaik bija būtiski nepieļaut PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu Latvijā. Maskavā bija visai uzstājīgas prasības, ka vajag to noteikt, atjaunot kārtību. Latvija Baltijas valstīs bija vājākais posms sava nacionālā sastāva un te esošā Baltijas kara apgabala štāba dēļ. Mums bija svarīgi nepieļaut krasus pavērsienus, kas var izraisīt iekšējās situācijas destabilizāciju. Ja tiktu pārtraukta neatkarības atjaunošana, ieviešot PSRS prezidenta pārvaldi un līdz ar to izbeidzot Augstākās padomes darbību, situācija kļūtu neprognozējama.
Sāktos partizānu cīņas?
Iespējams. Latvijas Tautas fronte bija deklarējusi, ka ir gatava X stundai. Tagad saka: kas tur liels - tāpat PSRS kaut kad sabruktu un mēs būtu neatkarīgi. Bet, kas to zina, kādus upurus tas prasītu.
Ja Gorbačova vietā būtu bijis tāds līderis kā Putins, PSRS daudz agresīvāk sargātu savu «īpašumu».
Jā, es toreiz jutu, cik lielu neapmierinātību daudzos Krievijā izsauca Gorbačova politika. Piemēram, kompartijas plēnumos skanēja: viss, pietiek, demokrātija nav visatļautība. Gorbačovs teica: jā, tas tiešām tā ir. Stingrās kārtības atbalstītāji aplaudēja. Un viņš turpināja: bet no otras puses - partijas ģenerālā līnija ir atklātība un demokrātija.
Pretruna.
Jā, pretruna, bet tas toreiz tika akceptēts, jo ģenerālsekretāram bija milzīga ietekme.
Atjaunojot valsts neatkarību, daudzi vēl atcerējās dzīvi pirmskara Latvijā.
Pirmskara Latvija bija kā piemērs, tās uzplaukumu tieši saistīja ar valsts neatkarību, un cilvēki automātiski uzskatīja, ka neatkarība atrisinās visu. Bet jau toreiz, kad milzīgā emocionālajā pacēlumā pieņēmām deklarāciju, bija skaidrs, ka tālākais ceļš būs ļoti grūts.
Bija vēlme pēc neatkarīgas valsts, taču viedokļi dalījās, kā to panākt.
Un pasaulē nebija piemēra, kā pāriet no plānveida uz tirgus ekonomiku. Deputāti Augstākajā padomē toreiz bija vēlēti no vienmandāta (mažoritārās sistēmas) apgabaliem. Erudīti cilvēki, kuri dažbrīd faktiski realizēja gan likumdevēja, gan izpildvaras funkcijas. Tomēr tik lielu pārmaiņu vadības pieredzes viņam nebija. Vēlāk palīgā nāca ārzemju - trimdas - latvieši, bet arī viņi varēja piedāvāt vien gatavus Rietumu modeļus.
Vēlāk izskanēja viedokļi, ka nevajadzēja tik straujas pārmaiņas, tā saukto šoka terapiju, bet jāsaprot, ka Latvija ir maza, tā nevarēja attīstīt ekonomiku, balstoties tikai uz iekšējo tirgu. Krievija atlaida cenas izejvielām, kaimiņos notika strauja pāreja uz tirgus ekonomiku, Latvijai mēģināt kaut ko darīt citādi būtu ļoti grūti, pat neiespējami. Vēl saka - nevajadzēja likvidēt lielās saimniecības. Jā, tās tiešām bija sasniegušas labu līmeni, bet jāņem vērā, ka izejvielas lauksaimnieciskajai ražošanai, tostarp lopbarību, iepriekš ieveda no Kazahstānas un citām PSRS republikām. Un nebija arī citas alternatīvas - vajadzēja atdot zemi bijušajiem īpašniekiem. Dzirdami pārmetumi, ka uzreiz netika ieviests brīvais zemes tirgus, bet mēs zinām, ka pircējs ir tas, kam ir nauda. Vietējiem naudas vēl ilgi nebija. Tātad pirktu tikai ārzemnieki.
Pieminējāt cilvēkus, kas bija ievēlēti Augstākajā padomē. Atceros, ka deviņdesmitajos politikā ikviens deputāts bija liela personība. Šobrīd to politikā vairs tik daudz nav...
Ir jau personības arī tagad, mēs gan vēlētos, lai to ir vairāk. Redziet, toreiz deputātus vēlēja no vienmandāta apgabaliem, vēlētāji paši izvirzīja kandidātus, un tie nevarēja nebūt personības. Katru kandidātu vērtēja, cik viņš ir pazīstams, kādi viņa uzskati, ko veicis līdz šim, kāda viņam ģimene utt.
Pilnīgi citādi nekā tagad, kad partijas piedāvā jau gatavus sarakstus un kaut ko ietekmēt varam, tikai ievelkot krustiņus vai svītrojot tos, kas daudzmaz zināmi, pamatā no redzētā televīzijā.
Jā, diemžēl nav ideālas vēlēšanu sistēmas.
Lai gan jums ir bijusi ar Komunistisko partiju saistīta pagātne, līdz pat aiziešanai no politikas šī gadsimta sākumā bijāt viens no vispopulārākajiem politiķiem, tikāt pat virzīts Valsts prezidenta amatam.
Man, protams, ir grūti sevi vērtēt, bet cilvēkiem bija redzams, ka es mainīju uzskatus un tas bija no sirds. Protams, neapvainojos uz tiem, kas man to pārmet; es domāju - ja cilvēks gūst jaunu informāciju, ja viņam patīk tas, ko tauta dara, un viņš ir gatavs to atbalstīt, tad nav nekas slikts, ka maina savus iepriekšējos uzskatus.
Bet tas, ka piekritu kandidēt 1999. gadā, bija mana kļūda. Jau iepriekš zinot, ka neievēlēs, piekritu divu apstākļu pēc: pirmkārt, respektējot partijas vadības gribu, otrkārt, aiz vēlmes celt konkurences latiņu, redzot, kādus cilvēkus izvirza citas partijas. Ja Vaira Vīķe-Freiberga būtu kandidējusi jau pirmajā kārtā, es nebūtu ļāvies sevi izvirzīt. Jo Vairu Vīķi-Freibergu pēc viņas rakstiem zināju jau sen un ļoti cienīju kā dziļi analītisku cilvēku ar demokrātiskiem uzskatiem.
Kā vērtējat ažiotāžu, kas tagad veidojas ap gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām?
No vienas puses, sabiedrība grib kontrolēt ievēlēšanas kārtību, un tas ir ļoti labi. No otras puses - sistēma izveidota tāda, kas neļauj partiju izvirzītajiem kandidātiem sacensties. Katra partija balso par savējo, un ir bezjēdzīgi pārliecināt balsot par kādas citas partijas pārstāvi. Līdz ar to, manuprāt, agri vai vēlu nonāksim pie tautas vēlēta prezidenta. Protams, būs visādas negācijas, naudas vara un tamlīdzīgi, bet būs arī kandidātu sacenšanās, būs lielāka skaidrība, ko ievēlam.
Taču šīsdienas situācijā mani uztrauc jautājums par sabiedrības iekšējo drošību. Ārējo drošību, es ceru, nodrošināsim, esot NATO sastāvā, attīstot bruņotos spēkus, valsts aizsardzības spējas, veidojot prasmes kopīgā sadarbībā ar NATO karavīriem, palielinot finansējumu. Tas viss, es ceru, notiks vajadzīgajā līmenī. Bet mums jādomā par iekšējo drošību, jo veidojas divas kopienas, kas katra dzīvo savā informatīvajā telpā, tām nav nekāda savstarpējā dialoga. To, ka tas ir bīstami, rāda arī situācija Ukrainā. Saprotu, ka dialogu uzturēt ir ārkārtīgi grūti, tiem, kas šo dialogu organizē, jābūt ļoti erudītiem, sabiedrībā cienītiem cilvēkiem. Tādiem, kā, piemēram, mācītājs Juris Rubenis.
Viņš nesen žurnālā Sestdiena pauda, ka par Latvijai piederīgiem jāuztver visi, kas te dzīvo.
Gluži manas domas. Jāmeklē draugi, nevis naidnieki. Bet tas ir ļoti grūts darbs, vieglāk ir izsaukt kareivīgus saukļus, nosodīt, norobežot. Diemžēl arī sabiedrībā, ne vienā, ne otrā, nosacīti runājot, kopienā nav pieprasījuma pēc dialoga.
Tagad, kā labojot integrācijas kļūdas, tiek piedāvāts izveidot speciālu televīzijas kanālu krievu valodā. Būs no tā jēga?
Pirmkārt, vajadzētu, lai Latvijas televīziju redz visā valsts teritorijā. Tie, protams, ir izdevumi, bet nevajadzētu tos žēlot, lai neveidojas zonas, kurās pieejama tikai Krievijas televīzija. Otrs - tā jau nav, ka Latvijas pierobežā dzīvojošie nezina valsts valodu un tikai tāpēc neskatās vietējo televīziju. Svarīgākais ir saturs. Radio un televīzijai vajadzētu lielāku finansējumu, lai piedāvātā satura ziņā vismaz tuvotos Krievijas televīziju piedāvājumam. Lai arī mērogi un iespējas ir nesalīdzināmi. Neuzlabojot saturu esošajos kanālos, nenodrošinot to pieejamību reģionos un pierobežā, papildu kanālam diez vai būs liela nozīme.