Tieši pirms 20 gadiem Latvijas izlase galvenā trenera Leonīda Beresņeva vadībā Nīderlandes pilsētā Eindhovenā iekļuva un līdz šim brīdim ir spējusi noturēties hokeja lielvalstu sabiedrībā, kurā gan samērā ar 1996. gadu, kad Latvija bija gatava kā līdzīga cīnīties ar Kanādu, spēku samērs ir izlīdzinājies. Latvijas iekļūšana augstākajā grupā bija kā balzams sirdij laikā, kad valsts ikdienā kriminālziņu un sociālo bēdu stāstu bija vairāk nekā sasniegumu. Ne velti tik spēcīga izvērtās Latvijas hokeja fanu kustība un tik svarīgas bija uzvaras visupirms pār Krieviju. Mūsdienās tā ir mazliet noplakusi, arī Krievijas nesportiskās uzvedības dēļ ārpussporta laukumos, tomēr fakts, ka esam A grupā, ceļ pašapziņu, tāpēc izkrišana būtu liels trieciens. Tik liels, ka dažs labs pat nenoturētos un izspertu kādu no tiem vārdiem, ar kuriem Latvijas hokejisti pievērsa žurnālistu uzmanību vēl pirms ziņas par uzvaru B grupā.
Runa ir par hokejistu leksiku. 1996. gada 17. aprīlī hokeja čempionātam veltītajā rakstā Dienas un Sporta Avīzes speciālkorespondents Eindhovenā Jānis Matulis, rakstot par šo faktu, vaicāja: «Pirms moralizēt, laikam ir lietderīgi apdomāt, ko mums vajag - pirmo vietu B grupā vai inteliģentu komandu, kas nekad nelamājas un necīnās. Spēlējot bez emocijām, nav iespējams uzvarēt.» 22. aprīlī hokejs jau bija kļuvis Dienas pirmās lapas ziņas vērtē. Virsraksts Latvijas hokejisti uzvar nozīmēja ceļazīmi uz A grupu. «Leonīds Beresņevs teica, ka viņam nevajagot ne Triju Zvaigžņu ordeni, ne ārpuskārtas pilsonību - viņam lielākā balva esot Latvijas hokejistu uzvara,» vēstīja Jānis Matulis.
24. aprīlī Dienas fotogrāfijas jau rādīja hokejistu sagaidīšanu Rīgā, un sporta nodaļas vadītājs Arturs Vaiders rakstīja: «Rīgas lidosta tādu tautas pieplūdumu nebija pieredzējusi pat tad, kad Latviju apdziedāt atlidoja draudzīgās Boputatsvanas delegācija. Tie, kas ar savām bungām un balsīm pieskandināja Eindhovenu, bija klāt arī šeit! No ierašanās viņus neatturēja ne runas, ka hokejs dzīvo no Centrāltirgus spirķika naudas, nedz dažu spēlētāju kaunināšanas kampaņa. Likteņa ironija (Dieva zīme?), bet tieši hokejisti jau turnīra gaitā izpelnījās plašu ievērību ne tikai sporta cienītāju vidū vien. Kāpēc deputāts Leiškalns publiski vienā vārdā drīkst lietot ielenes latviskāko apzīmējumu, bet hokejists Znaroks, lai arī krievu valodā, nedrīkst? Kāpēc četrpadsmitgadīgas meitenes sacerējumā šis vārds kļūst par literatūras sastāvdaļu, bet hokejista mutē skan slikti? Ja redaktore Veidemane savā sunī ievērojusi (un to publiski paziņo) viendzimuma dzimumtieksmes, tas izklausās amizanti, bet, ja hokejists to pasaka dusmu uzplūdos (kas lika mikrofonus tik tuvu nolikt!), - tad ir rupji. Jā, tagad šie puiši ir nonākuši sabiedrības uzmanības viducī, un no viņiem tiešām varētu gaidīt arī priekšzīmīgu uzvedību. Bet kaklasaitē spēlē šahu, nevis hokeju. Un, kad tev sāpīgi iesit pa rokām vai ribām, dažreiz prātā nāk (un arī uz mēles nonāk) ne tikai māte un citas sievietes… Mums, protams, gribētos, lai uzvaras nāk «sterili tīras». Tikai - vai ir vērts izlikties sterilākiem un labākiem, nekā esam? Ja sievas vāra vīrus lielos katlos, mātes pakar bērnus un Getliņos kūsā īstā dzīve. Ne jau aiz labas dzīves. Tieši tāpēc hokejistu panākums Eindhovenā ir divkārt vērtīgs. Papildinot Irbi, var teikt - šajā smacīgajā telpā viņi tautai deva spirgta gaisa malku.»
Atliek tikai novēlēt, lai šogad nebūtu jālamājas ne hokejistiem, ne, jo vairāk, līdzjutējiem, kuriem hokejistu uzvaras padara gaišāku ikdienu.