Dejošana sievietēm ir asinīs. Kad pietrūkst vārdu, daudz var pateikt ar dejas palīdzību. Deju studijas Sol Flamenco vadītājas Ilvijas Saulītes mamma dejojusi līnijdejas, vecākā māsa darbojas latviešu tautas deju kolektīvā, jaunākā māsa gājusi uz austrumu deju nodarbībām, bet Ilvija pati jau gadiem sevi atradusi un pazaudējusi flamenko virpulī.
Kāpēc flamenko?
"Nezinu, kā tas toreiz bija iespējams, bet padomju laikos Bauskas kinoteātrī tika rādīta Karlosa Sauras muzikālā, dejiskā filma Karmena. Kā man patika! Mūzika, enerģija, emocijas, kaisle," aizrautīgi stāsta Ilvija. Pirms tam viņa par flamenko neko nebija dzirdējusi, kur nu vēl redzējusi. Pati dejoja gan tautas dejas, gan balles dejas, gan arī mūsdienu dejas. "Esmu pagara auguma, un nebija viegli atrast deju partneri," viņa smejot piebilst. Kad jau vēlāk ieraudzījusi sludinājumu, ka tiek rīkotas nodarbības flamenko iesācējiem, nebija divu domu – jāpiesakās! "Domāju, ir lietas, kurām lemts, ka tās atnāk. Un nav jāmeklē tam izskaidrojums. Tā pie manis atnāca flamenko. Flamenko izjūtu kā savu būtību. Kad man saka, ka izskatos pēc spānietes, smejos – ko var zināt par mūsu senčiem."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 14. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00