Minētais viņa dzīves «cēliens» visjaušamāk demonstrē teatralitātes slāņus Kazanovas realitātes pieredzē. Taču pastāvīgi uzsvērtā atteikšanās no abu iespējamā romāna homoseksuālā potenciāla - tāpat kā no attiecībām ar Bellīno brāli - signalizē par pretrunu viņa attieksmē, proti, to, ka, lai cik saprotamu ziņkāri Kazanova arī justu, šīs sievietes spilgtā seksuālā citādība viņu varēja tikpat spēcīgi vilināt kā atgrūst.
Tas, kam Kazanova nav varējis nepakļauties Terēzā, šķiet, bijis aktieriskā elements šai romānā un īpaši abu tuvībā: šai posmā viņš raksta ne tikai par savu sniegumu mīlētāja kvalitātē, «bauda, ko sniedzu, [..] tās bija četras piektdaļas no manis paša prieka», bet arī - par nepieciešamību demonstrēt maigas jūtas pret Terēzu kā «svaigus mūsu laimes [..] apliecinājumus». Izcelsmes, ģimenes, ambīciju un nedrošu izredžu ziņā viņiem acīm redzami bija daudz kopīga. Bet, ja Terēza Lanti patiesi bija «kas visai identisks» Džakomo Kazanovam - un šī dīva bija viena no ļoti nedaudzajām sievietēm, ar kuru sākotnēji viņš nopietni bija apsvēris iespēju apprecēties, - tad viņas pievilcību tā acīs, ko tagad atzītu par transvestītismu vai pat transseksualitāti, diez vai iespējams atstāt bez ievērības.
Abu pirmā intimitāte un viņas dramatiskā dvēseles un mākslīgā peņa atkailināšana - neapšaubāmi unikāla romantiskās literatūras vēsturē - bija spēcīgi ietekmējusi Kazanovu. Viņš ne vien apsvēra atteikšanos no baznīcas karjeras viņas dēļ, bet arī grēksūdzes pilnībā lika viņai ieraudzīt savu situāciju, izredzes, finanses un raksturu. Vien divdesmit gadu vecumā viņa lielākais lepnums bija, ka «esmu pats sev pavēlnieks, ne no viena neesmu atkarīgs, un mani nebiedē mana likteņa sūrums. Mana iedaba ir izšķērdīgi tendēta. Tāds vīrietis nu es esmu». Tas nebija kopsavilkums, kam trūktu jēgas, un Terēza vienlīdz kaisli mīlēja kā viņa godīgumu, tā neatlaidību un kvēli. Vienā no nepublicētajiem darbiem, ko uzgāja pēc viņa nāves, Kazanova bija rakstījis par Terēzu un castrati fenomenu: «Ne vīrietis, ne arī sieviete nespēja viņu [Terēzu] nemīlēt, un nekas nevarēja būt dabiskāk, jo starp sievietēm tas šķita visskaistākais no vīriešiem un pēdējiem - visbrīnišķākā sieviete vīrieša ietērpā.»
Viņi nolēma bēgt uz Rimini - uz teritoriju ārpus pāvesta jurisdikcijas, kur Bellīno bija jādzied, bet kur tā operas vadībai drīkstētu sevi atklāt kā sieviete. Viņi dzīrās salaulāties pa ceļam Boloņā. Šis spontānais plāns tika izgāzts Pesaro, kur karavīri pārbaudīja pases. Kazanova savu bija pazaudējis. Viņš apgalvo, ka pietiekamam identitātes apliecinājumam centies izmantot kardināla Akvavivas līdzdoto vēstuli, taču saņēma pavēli uzkavēties Pesaro, līdz no baznīcas vadības saņems jaunu pasi.
Kazanovas stāstā ir virkne vaļīgu vietu: viņš neļauj saprast, kāpēc lai šai posmā ceļā uz Konstantinopoli novirzītos no Venēcijas, kaut te viņam var piedēvēt mīlas nepārsūdzamo spēku pavēlēt.
(Turpinājums 12. jūnija numurā)