Ne man spriest par to, kāda būs jēga šīs komisijas darbam, bet es domāju, ka komisijas izveide bija vajadzīga. Jo ir vismaz divi jautājumi. Ja mēs paskatāmies «lielo bildi», bija tātad Pareksa glābšana, kas izmaksāja vairāk nekā miljardu. Kad tas notika, bija vairāki amatpersonu apgalvojumi, ka nodokļu maksātāji dabūs visu šo naudu atpakaļ. Tagad mēs saprotam, ka tas pilnīgi noteikti nenotiks. Jā, Reverta vēl strādās vairāku gadu garumā, bet vienalga ir skaidrs, ka manis minētais apgalvojums nepiepildīsies. Otrs jautājumu loks saistās konkrēti ar Citadeles pārdošanu, kurā jau pats biju klāt. Un te man jāpiezīmē, ka - lai gan tolaik un joprojām es uzskatu, ka pārdošanas procesam kā tādam vajadzēja būt noslepenotam, - pēc pārdošanas darījuma noslēgšanās normālā demokrātiskā sabiedrībā varas pienākums ir sabiedrībai pastāstīt, kas un kā notika.
Labi. Pirms dažām dienām komisijas vadītājs Gunārs Kūtris publiski pauda aizdomas, ka konkrētās sēdes pirms gada 29. jūlijā audioieraksts liekoties montēts vai citādi savāds. Pēc tam MK interneta vietnē parādījās īpašs Valsts kancelejas paziņojums, ka tas tā nav.
Par to es neko nevaru pateikt, jo sēdes audioieraksts nav kaut kas tāds, par kuru sēdes vadītājs varētu dot Valsts kancelejai kaut kādus uzdevumus.
Bet pārtraukums sēdē bija, un tātad tiek paustas aizdomas, ka pārtraukuma laikā uz ministriem izdarīts spiediens. Tas, protams, arī tiek noliegts.
Nav manos spēkos atcerēties, kas pirms gada notika šajās apmēram divdesmit minūtēs.
Labi. Tālāk seko pārmetums, ka, paliekot tikai vienam pretendentam uz akciju pirkšanu, šis pretendents varēja uzvesties, teiksim tā, pašpārliecinātāk.
Nu tas arī bija tas, ko viņš darīja! Un, ja nerunājam par pārdošanas nosacījumiem, pati cena arī varēja būt būtiski augstāka.
Par dažiem miljoniem?
Vairāk. Redzat, es kā ekonomikas ministrs biju atbildīgs par pārdošanas procesa organizēšanu. Savukārt Ministru kabinets bija atbildīgs par galvenajiem pieņemtajiem lēmumiem. Jāpiezīmē, ka pārdošanas procesam pamati tika ielikti mana priekšgājēja Daniela Pavļuta laikā, un tie bija tādi, lai nodrošinātu gan procesa caurspīdīgumu, gan maksimāli izdevīgu pārdošanas cenu. No manas puses spēle bija samērā vienkārša, bet, atļaušos teikt, efektīva. Es rekomendēju trīs pretendentus, kurus var iedalīt divās grupās. Vienā bija divi pretendenti, kuri piedāvāja visaugstāko cenu - Norvik banka un SPI grupa. Otrajā grupā bija šis viens pretendents, kuru atzina par ģeopolitiski, tā teikt, visatbilstošāko. Tātad spēle bija pirmajai grupai dot mesidžu: ja jūs nepiedāvāsiet augstu cenu, skaidrs, ka jūsu izredzes ir mazas, jo ir šis ģeopolitiski pareizāks pretendents. Savukārt šim pretendentam mesidžs bija, ka, ja jūs piedāvāsiet pārāk zemu cenu, banku nedabūsiet. Un šādi, manuprāt, tika radīts spiediens uz visiem procesa dalībniekiem. Tā bija mana taktika, diemžēl šī sistēma sabruka.
Kāpēc? Tāpēc, ka izrādījās, ka Norvik bankai patiesībā tādas naudas pirkumam nebija?
Sākotnēji tas nebija skaidrs. Bija 50:50, ka viņi naudu atradīs. Turklāt atgādināšu, ka šajā grupā bija divi pretendenti. Man grūti teikt, kāpēc sabruka - bija valdības lēmums.
Bet kā radās šāds lēmums? Proti, ir divi varianti. Viens saistās ar to, ka valdība vai daļa tās ir patiesi pārliecināta, ka investoriem no «austrumiem» akcijas pārdot nedrīkst jebkurā gadījumā, tāpēc, ka tie ir «austrumi». Patiesi pārliecināta. Un otrs variants, ka ir notikušas kaut kādas cita rakstura vienošanās.
Es tieši tāpēc arī uzstāju uz procesa pilnīgu slepenību. Jo, ja valdībā būtu, pieņemsim, situācija, kad ministri nav gatavi pārdot akcijas investoriem no «austrumiem», pat ja cenu atšķirība starp viņu un amerikāņu piedāvājumu ir būtiska, tad būtu ļoti svarīgi, lai šie amerikāņu investori par šādu noskaņu nezinātu. Un tāpēc es sāpīgi reaģēju uz informācijas noplūdēm - tās bija pretējas valsts interesēm.
Man ir grūti par šīm tēmām runāt, jo dokumenti joprojām nav atslepenoti, bet zemteksts šim valdības lēmumam jūlija beigās bija tāds, ka amerikāņu investors ir uzvedies, teiksim tā, dīvaini. Viņš atteicās spēlēt to spēli, kas bija izveidota - piedalīties procesā vienādi ar citiem. Toties uzstāja uz ekskluzivitāti. Kāpēc? Labs jautājums.
Ir vēl viena lieta. Ministri - jāatzīst, ka arī pats kā ministrs esmu grēkojis - dažkārt, ja runa ir par kādu nepatīkamu jautājumu, krīt kārdinājumā distancēties, norobežoties no lēmuma pieņemšanas. Tā var darīt ar nosacījumu, ka šāda atturēšanās nemainīs kopējo lēmumu. Ja mēs domājam par konkrēto valdības sēdi, ministru skaits bija diezgan mazs. Atvaļinājumu laiks utt. Un es varu arī saprast kolēģus par vēlmi distancēties lēmuma pieņemšanā. Bet, pieļauju, daži no viņiem nebija rēķinājušies ar šādu rezultātu.
Respektīvi, ja sēdē būtu piedalījies vairāk ministru, rezultāts varēja būt savādāks?
Nu, kā... Atgādināšu, ka Ekonomikas ministrijas uzstādījums bija neņemt vērā viena pretendenta pretenzijas uz eksluzivitāti un turpināt virzīties uz priekšu, spiežot visus trīs savstarpēji konkurēt. Es negribu spekulēt vai kādam kaut ko pārmest, bet mans iespaids bija tāds, ka daļai kolēģu bija pārsteigums, ka Ekonomikas ministrijas piedāvātais ceļš neguva atbalstu. Tāpēc tika arī paņemts pārtraukums.
Kas gan neko nemainīja. Parlaments, to skaitā parlamentā pārstāvēto koalīcijas partiju pārstāvji, norobežojas no darījuma. Tā esot bijusi strikti valdības lieta, viņiem informācijas neesot bijis.
Es domāju, ka visiem, kuriem bija interese, bija iespējas pietiekoši daudz zināt. Bija ne tikai Ministru kabinets, bet arī - šobrīd īsti vairs neatceros nosaukumu - augsta līmeņa pārraudzības grupa vai kaut kā līdzīgi, kurā bija Finanšu un Tieslietu ministrijas pārstāvji. Tad es vairāk saprotu pārmetumus, ka daži materiāli bija pieejami ļoti saspiestā laika termiņā, bet jāsaprot, ka noslepenoto materiālu gadījumā ir īpašas procedūras.
Ir pagājis gads. Vai esat mēģinājis kaut sev atrast vārdus vai skaitli desmit ballu sistēmā, kādā darījumu novērtēt? «Viduvēji», «septiņi», «slikti», «pieci»...
Atkārtoju: pretendentu konkurences nodrošināšanai izveidotā sistēma kaut kādu iemeslu dēļ sabruka. Objektīvu pārdošanas cenu noteikt, protams, ir grūti, tomēr, ja paskatāmies uz starptautisko pieredzi, tad jāsaka, ka pārdot uzņēmumu par tā divu gadu peļņai atbilstošu summu - tas diez vai iekļausies veiksmīgu darījumu annālēs. Nav un nebija šaubu par to cilvēku, kuri Citadeli nopirka, profesionalitāti, tādēļ man ir pozitīvs vērtējums viņiem. Palicis jautājums par to, cik Latvijas nodokļu maksātāji varēja saņemt un saņēma.