Pozitīvais ir tas, ka top skaistas būves, kuras dod pienesumu pilsētvidei un sabiedrības dzīves uzlabošanai, piemēram, skola Mārupē, kas ir jauna koncepta mācību iestāde. Rīgā top daudzas ēkas, kas aizpilda līdz šim tukšos «robus». Priecē tas, ka tiek īstenoti «trekno gadu» projekti. Iepriekš bija bažas, ka daudz kas no «treknajos gados» aizsāktā aizies nebūtībā, bet, par laimi, tā nav noticis.
Negatīvais ir tas, ka samazinājies būvdarbu apjoms. Tas ietekmē arī mūs - arhitektus. Vēl jāuzsver kāda šim laikam raksturīga tendence - rekonstrukcijas. XX gadsimta 90. gados, Latvijai atgūstot neatkarību, daudzi sāka nevis ar jaunu objektu būvniecību, bet ar senu ēku rekontrukciju, un tagad, pēc «treknajiem gadiem», kad praktiski visi bija pārgājuši uz jaunu objektu būvniecību, vērojams, ka ilgāku laiku kalpojušās ēkas tiek sakoptas un atdzīvinātas jaunās kvalitātēs. Rekonstrukcijas darbi turpina mūsu nozares attīstību un sabiedrībai liek domāt par ilgtermiņa vērtībām.
Interneta vietnēs redzētās fotogrāfijas, kas saistītas ar Rīgas arhitektūras balvu, rāda ļoti atšķirīgu arhitektūru gan no pielietojuma, gan no vizuālo risinājumu viedokļa. Patlaban arhitektūrā dominē daudzveidība?
Jā, protams. Ir bijuši periodi, kad visi koncentrējās uz dzīvojamām ēkām. Tas ienesa tipoloģisku vienveidību. Arhitekta profesionalitāte nosaka, cik lielā mērā arhitekts spēj ēku atdzīvināt, bet pēc būtības vienai dzīvojamajai ēkai vienmēr būs līdzība ar citu dzīvojamo ēku. Patlaban tiek būvētas ļoti dažādas ēkas.
LAS pēdējos gados izvēlējusies vērtēt labāko sniegumu, kam piemīt izcilības kods. Rīgas pilsēta vērtē katra individuālā arhitekta, attīstītāja un būvnieka ieguldījumu pilsētvides attīstībā, līdz ar to kritēriji ir atšķirīgi. Es nebrīnīšos, ja reiz arī Krišjāņa Barona ielas rekonstrukcija kādā kategorijā parādīsies kā vērtējams objekts, lai ko arī mēs sacītu par Barona ielu, lai ko domātu, pa to ejot. Te ir runa par veidu, kādā raudzīties uz lietām.
Ir vērts uzteikt arī neliela mēroga iniciatīvas, kuras ar visai niecīgiem līdzekļiem dod vērā ņemamu ieguldījumu vides sakopšanā. Atceros gadījumu, kad divas privātīpašnieces par saviem privātajiem, pieticīgajiem līdzekļiem, pielietojot savas prasmes, sakopa savu nekustamo īpašumu - koka ēku. Es pozitīvi vērtēju to, ka pilsēta novērtē šādas iniciatīvas, - lai arī te nav runa par izcilu arhitektūru, šādu privāto iniciatīvu atbalstīšana dod cilvēkiem drosmi sakārtot savu māju un tuvāko apkārtni.
Pieminējāt Barona ielu. Jūsuprāt, sabiedrības negatīvā attieksme pret šīs ielas rekonstrukciju saistīta ar arhitektes un citu projektā iesaistīto cilvēku neprasmi izskaidrot savas idejas sabiedrībai?
Negribu teikt, ka vainojama arhitektes neprasme izskaidrot savas idejas. Negatīvā attieksme, manuprāt, saistīta ar to, kā par šo projektu jau no paša sākuma komunicēja pasūtītājs un citi projektā iesaistītie cilvēki. Sabiedrībai trūcis informācijas par projektu, nav bijis izskaidrots darba organizācijas plāns, un pat izskatās, ka darba organizācijas plāna vispār nav bijis, proti, nav bijis saplānots, kādi ielas posmi un kādā secībā tiks slēgti, kādā secībā noritēs darbi. Turklāt darbi ieilga, un tas radīja neapmierinātību cilvēkos, kuri ikdienā lieto Barona ielu un citas tuvumā esošās ielas. Es arī esmu šo cilvēku vidū.
Tomēr secinām, ka ļoti svarīgi ir komunicēt ar sabiedrību.
Jā, bet ir svarīgi komunicēt visai komandai - pasūtītājam, projekta veidotājiem un īstenotājiem - kopumā, turklāt iepriekš vienojoties, ko īsti grib sabiedrībai pateikt. Protams, svarīgi ir, kādā kvalitātē darbus veic izpildītāji. Tomēr tieši pasūtītājs ir tas, kas ikvienā projektā uzliek kvalitātes latiņu. Ja pasūtītājs kvalitātes latiņu nenosaka, ja pasūtītājs nesaprot, kādu rezultātu vēlas sasniegt, ja pasūtītājam nav prasmes veidot dialogu ar darbu izpildītājiem, ja pasūtītājam vienalga, ko domā sabiedrība, tad ir tā, kā ir. Pa Barona ielu vienu brīdi vispār nebija iespējams normāli pārvietoties ne ar kājām, ne ar velosipēdu, labi, ja ar automašīnu varēja izbraukt, un labi, ja kursēja tramvajs. Es pati pieredzēju, ka bija jāiet pa tramvaja sliedēm pat vesels kvartāls, skatoties, ka tik nenāk tramvajs, jo citur vienkārši nebija kur iet. Šādas grūtības Rīgas iedzīvotājiem, protams, rada viedokli arī par arhitektu darbu. Es ar visu teikto vēlos uzsvērt, ka sabiedrības viedokli par ielas rekonstrukciju vai ēkas būvniecību veido daudzas iesaistītās personas.
Kādas ir arhitektu iespējas aizstāvēt savu reputāciju? Iespējams, pārmetumi, kas tiek adresēti arhitektiem, ne vienmēr ir pamatoti.
Protams, ka arhitektiem jāmācās izskaidrot savas idejas un darba gaitu. Arhitekti kopumā ir diezgan klusējoši, es ar to domāju daudziem arhitektiem piemītošo uzskatu - «lai par mani runā mani projekti». Daudzi arhitekti tiešām neprot argumentēti pastāstīt, kāpēc iecerētā ideja ir tieši tāda, nevis savādāka. Daudziem arhitektiem savas idejas ir grūti izskaidrot pat pasūtītājiem, par izskaidrošanu sabiedrībai nemaz nerunājot. Ir arhitekti, kuri uzskata, ka visiem viņa idejas jāuztver kā pašas par sevi saprotamas, un domā, ka paši, būdami projekta autori, visu zina vislabāk un ka sabiedrībai tas vienkārši jāpieņem. Godīgi jāatzīst - mums, arhitektiem, jāmācās skaidrot ne tikai savas idejas, bet arī arhitektūras vieta un loma sabiedrībā un vides izveidē. Runa ir par arhitektu varēšanu likt lielā savu talantu un iespējas, lai paveiktu to, ko var paveikt vienīgi arhitekti.
Kuras no pēdējā laikā uzbūvētajām ēkām, jūsuprāt, būs tās, ko pēc daudziem gadiem rādīs kā mūsu laiku raksturojošas vērtības, tā, kā tagad rāda Rīgas jūgendstila ēkas?
Mums vajadzētu priecāties, ka jūgendstila ēkas esam saglabājuši tādā kārtībā, ka tās ir pievilcīgas arī aptuveni gadsimtu pēc uzbūvēšanas. Mēs esam spējuši tām iedot vēl nākamos simts gadus, saglabājot Rīgas jūgendstilu nākamajām paaudzēm. Runājot par jaunajām ēkām, gribu minēt tās, kuras godprātīgi risinājušas sabiedrības dzīves uzlabošanas jautājumus. Šādas ēkas ir reģionālās koncertzāles, dažādi muzeji, kas jau izpelnījušies uzmanību, un skaidrs, ka arī turpmāk mēs par šiem muzejiem runāsim. Šīs ēkas pilnībā iemieso to, kas ir arhitektūra plašākā nozīmē, jo devušas jaunu raksturu konkrētās apdzīvotās vietas videi.
Piemēram, koncertzāle jeb Latgales vēstniecība Gors, kas pozitīvā virzienā mainīja Rēzeknes tēlu un vidi?
Jā, noteikti, Gors un arī koncertzāle Cēsīs, un kultūras centri vēl citās pilsētās. Šīs ēkas sekmē pilsētu popularitāti un veicina vietējās sabiedrības kultūras dzīves atdzimšanu. Tieši šādā aspektā minētā arhitektūra ir ļoti pozitīva. Tāpat gribu pieminēt Mākslas skolu Saldū un Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centru Zeimuļs Rēzeknē - tie un tiem līdzīgie objekti, manuprāt, ir vērtējami kā ēkas, par kurām runās nākotnē, jo ar šādas arhitektūras parādīšanos konkrētajā vidē ienākusi jauna, labāka dzīves kvalitāte.
Šogad būvniecībai un arhitektūrai veltītā pasākumā neoficiāli izskanēja viedoklis, ka patlaban, atšķirībā no laika, kad tapa Rīgas jūgendstila kvartāli, netop tādas dzīvojamās mājas un tā dēvētās biroju ēkas, kuras kļūs par ilgtermiņa vērtībām.
Dzīvojamajām ēkām jābūt ne vien skaistām, bet arī kvalitatīvām un ilgmūžīgām. Svarīgi, lai dzīvojamā māja būtu ērta, lai mājoklis būtu transformējams, mainoties ģimenes locekļu skaitam. Runājot par lietišķa rakstura ēkām, jāteic, ka labi, ja tām ir pievilcība kā, piemēram, Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) ēkai un Latvijas Universitātes (LU) jaunajam Dabaszinātņu akadēmiskajam centram, bet ļoti būtiski ir arī, lai šādas ēkas būtu ekonomiskas, energoefektīvas un lai cilvēkiem tajās būtu komfortabli uzturēties.
Turklāt, vērtējot CSDD, Motormuzeju un LU Dabaszinātņu akadēmisko centru, jāvērtē tas, ko šīs ēkas dod konkrētās vietas attīstībai. Rīgas Tehniskā universitāte un Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskola RISEBA kopā uzsākušas pētījumu par augstskolām tuvajā Pārdaugavā un par to, kā šīs augstskolas jau ietekmē un nākotnē ietekmēs vidi. Tas ir socioloģisks, sociālantropoloģisks un arhitektonisks pētījums. Redziet, tieši augstskolas ap sevi izveido sabiedrības pievilkšanas punktu - piemēram, ja kādā rajonā parādās studenti, tad sāk veidoties kafejnīcas, pie augstskolām tiek rekonstruētas ielas, tiek atjaunots ielu apgaismojums, un tas rada pozitīvas izmaiņas sadzīves kvalitātē arī tiem cilvēkiem, kuri šajā rajonā dzīvo jau ilgu laiku. Rajona pozitīvās izmaiņas gan attiecīgi paaugstina nekustamo īpašumu cenas - tos gan pērkot, gan īrējot.
Jā, rajons ap Gaismas pili un LU Dabaszinātņu akadēmisko centru jau mainījies pozitīvā virzienā.
Tātad tas ir reāls, nevis tikai teorētisks arhitektūras ieguldījums vides uzlabošanā.
Kā vērtējat arhitektūras attīstību mazapdzīvotajos novados?
Arī mazapdzīvotajās vietās nesen tapuši uzmanības vērti objekti, piemēram, jaunu elpu ieguvis Raiņa muzejs Tadenavā, kas piedāvā inovatīvu ekspozīciju. Vērojama arī arhitektūras attīstība - gan jaunu ēku tapšana, gan rekonstrukcija - saistībā ar lauku tūrismu. Manu paziņu vidū aizvien biežāk dzirdams viedoklis: «Vasarā no Latvijas prom nebrauksim, jo tagad vasarā Latvijā ir daudz ko redzēt, ir daudz kultūras pasākumu.» Šāds patriotisms - vasarā apceļot Latviju, nevis braukt uz ārzemēm - panākts ar arhitektūras palīdzību un atklāj arhitektūras ciešo saistību ar dažādām kultūras izpausmēm, to vidū muzeju ekspozīcijām un mūziku.
Runājot par mūziku un arhitektūru, Rīgā vajag būvēt jaunu koncertzāli?
Rīgai noteikti vajag modernu koncertzāli, jo te notiek augstas kvalitātes koncerti. Vai tā ir jaunbūve vai rekonstruēta ēka - tas jau ir sekundārs jautājums.
Kāda ir situācija arhitektu un pasūtītāju sadarbībā? Sarežģītākie pasūtītāji nāk no privātā vai no publiskā sektora?
Noteikti no valsts un pašvaldību sektora. Ar pasūtītājiem no privātā sektora praktiski vienmēr iespējams runāt dialogā un panākt abpusēji pieņemamu sadarbību. Valsts un pašvaldību pasūtījumos, respektīvi, publisko iepirkumu konkursos, joprojām vienīgais kritērijs, kas tiek izmantots, lai arī likums nosaka alternatīvas, ir zemākā cena. Tas veicina dempingu, nodokļu nenomaksu un dažādus, sacīsim, visai alternatīvus darbinieku piesaistes veidus. Grūtības rada arī tas, ka pasūtītājiem budžets ir tāds, kā tas ir. Problēmas izraisa vēl arī tas, ka pasūtītāja kvalifikācija ir tāda, kā tā ir, respektīvi, bieži - ļoti neatbilstoša. Nereti viss notiek šādas domāšanas līmenī - sienas nokrāsot par esošo budžetu varam, labi, tad lai būtu vienošanās par sienu krāsošanu, gan jau pēc tam māju kaut kā klāt piebūvēsim.
Minētās problēmas attiecas gan uz projektēšanas, gan uz būvniecības konkursiem un diemžēl kropļo tirgu. Tas degradē visus iesaistītos, pasūtītāji sāk uzskatīt, ka neviens arhitekts un neviens būvnieks neko nesaprot, bet arhitekti un būvnieki sāk domāt, ka neko nesaprot pasūtītāji. Protams, mums, LAS, jāmeklē risinājumi arhitektu jomas iekšienē. Tomēr problēmas ir arī normatīvajos dokumentos, jo tiek pieļauts, ka publisko iepirkumu konkursos pasūtītājiem nav jāpiemīt kompetencēm izstrādāt kvalitatīvus uzdevumus un nav jāpiemīt arī kompetencēm argumentēti vērtēt konkursu pretendentus. Kamēr tas nemainīsies, labu rezultātu nevar gaidīt.
LAS cenšas arī runāt ar pasūtītājiem, un ir pasūtītāji, kuri ņem vērā mūsu ieteikumus, bet ir arī tādi pasūtītāji, kuri nicīgi pasaka: «Mēs jūs te neaicinājām! Nejaucieties!»
Vienīgā iespēja audzināt pasūtītājus ir respektabliem arhitektu birojiem nepiedalīties nekompetentu pasūtītāju izsludinātajos konkursos?
Jā, tieši tā! Un vēl - arhitekti un būvnieki sadarbībā ar valsts institūcijām jau strādā pie publisko iepirkumu konkursu kritēriju izstrādes. Mēs cenšamies zemāko cenu kritēriju sarakstā aizvirzīt, cik vien tālu iespējams. Lai to panāktu, mūsu uzdevums ir noformulēt, kas ir saimniecisko izdevīgumu raksturojošie kritēriji.
Būvnieki neslēpj, ka nozarē ir liels pelēkais sektors. Sabiedrībā pastāv viedoklis, ka arhitektūrā ēnu ekonomika nav tik asa problēma, jo arhitekti ir labi izglītoti cilvēki, kuri nebūs ar mieru samaksu saņemt aploksnē.
Diemžēl arī arhitektūrā pastāv pelēkais sektors. Tas secināms, izpētot publiski pieejamos datus - dažādu arhitektu uzņēmumu apgrozījumu, darbinieku skaitu un nodokļos nomaksātās summas, īpašu uzmanību pievēršot valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apjomam. Arhitektūra ir cieši saistīta ar būvniecību, līdz ar to arhitektu vidi spēcīgi ietekmē visi - gan pozitīvie, gan negatīvie būvniecībā notiekošie procesi, arī būvniecībā izplatītā darbošanās pelēkajā sektorā.
Kā jūs komentētu ieteikumu publisko iepirkumu konkursos vērtēt pretendentu nodokļu nomaksu un algu līmeni?
Tādas prasības kā vidējā alga nozarē un nodokļu nomaksa publisko iepirkumu konkursos bijušas. Zināms, ka nodokļu nomaksa tiek pārbaudīta bieži, bet jautājums ir, cik formāla, vai tieši pretēji, cik analītiska ir pārbaude.
Pēc pārmaiņām normatīvajā regulējumā, ko piedzīvojusi būvniecība, arhitektiem sadarboties ar būvniekiem kļuvis vieglāk vai grūtāk?
Nenoliedzami - grūtāk, jo palielinājies birokrātiskais slogs. Pēc Zolitūdes traģēdijas, mēģinot sakārtot likumdošanu, iebraukts pretējā grāvī. Ar lozungu «Jāsakārto atbildības!» radīta sistēma, ka atbildības pārklājas. Kad ar likumu noteikts, ka atbildīgi ir daudzi, ikviens iesaistītais mēģina novelt atbildību uz visiem pārējiem. Tas rada strīdus, kas citā situācijā nebūtu radušies, turklāt arī kavē darbus.
Nobeigumā filozofisks jautājums - par arhitektu var kļūt mācoties vai jāpiedzimst ar atbilstošu talantu?
Svarīgi ir trīs faktori - talants, darbs un izglītība -, bet izglītība nedrīkst beigties ar augstskolas diploma iegūšanu, ir svarīgi apgūt aizvien jaunas profesionālās iemaņas. Jāpiebilst, ka lielākajai daļai vērā ņemamo arhitektu darbs šajā profesijā ir aicinājums.