Mēs augstu novērtējam to, ka Latvijas valdības dienaskārtībā ir šis visai sensitīvais jautājums. Tas ir aktuāls daudzām Eiropas valstīm. Liela daļa šo īpašumu ir piederējuši holokausta upuriem, un daudzas valstis ir tos atdevušas ebreju kopienām. Es zinu, ka Latvija jau ir atdevusi vairākus šādus īpašumus, taču daļa vēl ir palikusi. Mēs tiešām augstu vērtējam, ka Latvijas valdība ir gatava šo jautājumu risināt. Tas lielā mērā ir jautājums par Eiropas vērtībām un morāli.
Viens no aktuāliem jautājumiem visā Eiropas Savienībā (ES), tajā skaitā Latvijā, ir par bēgļiem, kas bēg no vardarbības un terorisma. Vai šī problēma ir aktuāla arī Izraēlai, vai arī jūsu valsts uzņem bēgļus?
Daudzi imigranti Izraēlā ierodas darba meklējumos. Daļa ir legāli imigranti, taču ir arī tādi, kas nelegāli šķērsojuši mūsu valsts robežu. Lai gan nelegālā imigrācija Izraēlā nav tik liela problēma kā ES. Ja runājam par bēgļiem, tad tos mēs, protams, uzņemam. Mēs esam uzņēmuši un ārstējuši vairākus simtus sīriešu, kas guvuši ievainojumus kara laikā. Viņi pulcējas pie Izraēlas robežas, kur viņus pārņem Izraēlas armija un nogādā slimnīcās. Daudzi no viņiem ir smagi ievainoti. Tiesa, pēc izveseļošanās viņi tiek nosūtīti atpakaļ uz Sīriju.
Viens no starptautiskajā sabiedrībā plaši apspriestiem jautājumiem ir par Izraēlas stingrajiem iebildumiem pret ASV un Eiropas lielvalstu noslēgto vienošanos ar Irānu par tās kodolprogrammas uzraudzību un sankciju atcelšanu. Kādēļ jūsu valsts iebilst?
Izraēlai Irānas kodolpro-gramma ir eksistenciāls drauds valsts pastāvēšanai. Irāna visus šos gadus ir attīstījusi kodolenerģētiku militārām vajadzībām, arī lai iegūtu atombumbu, un visus šos gadus ir melojusi starptautiskajām institūcijām, ka to nedara. Mums ir ļoti nopietns pamats aizdomām, ka Irānas kodolprogramma nav domāta tikai civilām vajadzībām. Nevajadzētu arī aizmirst, ka Irāna sponsorē teroristiskas organizācijas Tuvo Austrumu reģionā. Šo teroristisko uzbrukumu primārais mērķis ir Izraēla un mūsu objekti ārvalstīs. Irāna ir iesaistīta arī Sīrijas konfliktā, sniedzot atbalstu Bašaram al Asadam un teroristiskajai organizācijai Hesbollah. Jūsu pieminētās vienošanās kritiskais punkts ir paredzētā sankciju pret Irānu atcelšana. Ja Irānā atkal sāks ieplūst rietumvalstu nauda, būtiskākais jautājums ir, kādiem mērķiem tā tiks izlietota. Un mums ir nopietns pamats bažām, vai netiks atbalstīts terorisms. Irāna vēl joprojām neļauj veikt pārbaudes visās savās rūpnīcās. Kamēr tās netiek veiktas, neviens nevar būt pārliecināts, ka Irānas kodolpro-gramma ir paredzēta tiešām tikai civiliem mērķiem. Tāpēc mēs uzskatām, ka slikta vienošanās ir ļaunāka par nevienošanos.
Kāda ir šīs vienošanās alternatīva?
Neatcelt sankcijas. Mēs uzskatām, ka šī vienošanās neliks Irānai nodot atklātībā visas tās rūpnīcas, kas saistītas ar kodolprogrammu. Saskaņā ar vienošanos Irāna var bagātināt urānu centrifūgās, kas nav pieļaujams, jo tas ir priekšnoteikums atombumbas iegūšanai. Rezumējot, Irānai ir jāpilda tai starptautiski izvirzītie nosacījumi. Pagaidām tas netiek darīts.
Kuras valstis Tuvo Austrumu reģionā šobrīd ir visnestabilākās, un vai Rietumu valstis var tām palīdzēt nostabilizēt savu iekšpolitisko situāciju?
Es gribētu teikt, ka šajā reģionā vienīgā stabilā un demokrātiskā valsts ir Izraēla. Un viens no lielākajiem izaicinājumiem ir teroristiskā organizācija Islāma valsts un tās darbības, īpaši Sīrijā. Daudzās arābu valstīs, arī Irākā un Irānā, aktuāli ir etniskie konflikti un reliģiskie konflikti starp šiītiem un sunnītiem. Visiem šiem konfliktiem nav viena viegla risinājuma.
Vašingtonas institūta eksperts Tuvo Austrumu jautājumos Maikls Sings pērn intervijā New York Times norādīja: «Ir naivi domāt, ka ekonomiskā izaugsme atrisinās visas Tuvo Austrumu sarežģītās dilemmas, taču tikpat naivi būtu iedomāties, ka to var izdarīt bez tās.» Kāds ir jūsu viedoklis?
Viņam ir taisnība. Jo vienkāršie iedzīvotāji daudzās arābu valstīs dzīvo lielā nabadzībā. Un tieši sliktā ekonomiskā situācija bija viens no Arābu pavasara cēloņiem. Cilvēki sacēlās pret korumpētajiem režīmiem. Daudzi cilvēki šajās valstīs dzīvo zem nabadzības sliekšņa, piemēram, Ēģiptē ir milzīgs bezdarbs, īpaši jauniešu vidū. Tā ka ekonomiskā izaugsme ir viens no risinājumiem. Taču ne tikai. Vai risinājums ir demokrātijas iedibināšana? Es nedomāju, jo daudzām valstīm pagaidām šis jautājums nav aktuālajā dienaskārtībā. Katrai valstij jāizvēlas pašai sava vispiemērotākā politiskā sistēma. Lai gan visur būtu jābūt brīvai presei un iespējai brīvi izteikt savu viedokli. Pašlaik šādu brīvību trūkst. Jāuzsver, ka tās ir pārmaiņas, kuras Rietumu pasaule nevar uzspiest no ārpuses, tām ir jānāk no arābu valstu sabiedrībām. Tas, ko varam darīt mēs - Rietumu valstis - sniegt palīdzību, bet neko neuzpiest. Viens no šādiem labiem piemēriem ir palīdzības sniegšana Nepālai pēc postošās zemestrīces. Piemēram, Izraēlai ir viens no lielākajiem glābšanas dienestiem, kas palīdzējis daudzām valstīm dažādu katastrofu gadījumos. Līdztekus finansiālajai palīdzībai mēs varam palīdzēt īstenot dažādus izglītības projektus.
Kādu redzat Izraēlas un palestīniešu konflikta risinājumu?
Tā risinājums ir divas valstis - Izraēlas un Palestīnas. Un to var izdarīt tikai sarunu ceļā starp Izraēlu un Palestīnas pašpārvaldi. Te nevar būt nekāda diktāta no ārpuses, tas ir risināms tikai starp abām konfliktā iesaistītajām pusēm. Pirms diviem gadiem mums izdevās panākt risinājumu par divām valstīm, taču tam priekšnosacījums ir, lai palestīnieši atzītu Izraēlu kā ebreju valsti. Mēs esam izteikuši vairākus priekšlikumus attiecībā uz teritoriju sadalījumu, taču palestīnieši tos ir noraidījusi. Tagad mēs atkal aicinām palestīniešus pie sarunu galda.