Euro 2016 kvalifikācijas ciklā sarkanbaltsarkanie zaudēja 19 vārtu. No tiem vairāk nekā puse jeb, ja esam precīzi, desmit sekoja pēc balsta pussargu kļūdām vai nenostrādāšanas līdz galam. Iemesli tam katrā spēlē bijuši dažādi. Citkārt pretinieks gluži vienkārši bija mūsu spēlētājam no citas planētas, kā tas bija Arjena Robena gadījumā Nīderlandē un islandieša Gilfija Sigurdsona izpildījumā gan Rīgā, gan Reikjavīkā, bet citkārt pievīla elementāra nesaprašanās, savstarpējās komunikācijas trūkums, pārgalvība un... jā, arī slinkums. Tas pēdējais, šķiet, kremt visvairāk.
Šajā kvalifikācijas ciklā Latvijas izlasē balsta pussargu pozīcijās tika iespēlēti septiņi futbolisti: Oļegs Laizāns, Artūrs Zjuzins, Aleksandrs Cauņa, Viktors Morozs, Aleksandrs Fertovs, Artis Lazdiņš un Igors Tarasovs. Veterāns Morozs piedalījās tikai divos mačos, bet uz savainojumu grābekļa uzkāpušais Lazdiņš spēlēja mazāk par pusstundu visā ciklā, tāpēc viņus nevērtēsim. No atlikušajiem pieciem vislabāk ar saviem pienākumiem nosegt bīstamo zonu savu aizsargu priekšā tika galā Tarasovs un Laizāns, uz kuru sirdsapziņas vien pa vieniem zaudētiem vārtiem (pēdējie divi visā ciklā).
Artūram paldies par radošumu uzbrukumā, taču savā laukuma pusē viņš savārīja daudz ziepju. Un tas ir pārmetums ne tikai spēlētājam pašam, bet arī treneru korpusam. Vislabākais balanss starp aizsardzību un uzbrukumu Latvijai bija divās izbraukuma spēlēs: pret Čehiju un Turciju. Tajās abās reizēs balsta pussargs Tarasovs spēlēja starp aizsardzības un vidējām līnijām, bet Islandē un pret Kazahstānu viņam un Laizānam tika uzticēts krietni plašāks darbalauks. Līdzās Zjuzinam... Un spēles balanss zuda.