Mūs aicina uz Tallinu, nevis mēs tur cenšamies atvērt restorānus. Investori mums dod naudu, lai mēs būtu pievienotā vērtība kādam lielam projektam. Konkrēti par šo nesen atklāto restorānu jāsaka - mūs uzrunāja tāpēc, ka bija jau zināms - divos projektos Tallinā esam sevi veiksmīgi parādījuši, bija redzams, ka Tallinas iedzīvotājiem un viesiem patīk mūsu restorāni un viņi tos apmeklē labprāt. Līdz ar to arī jaunajā Mustamē projektā investori Lido uzskatīja par pievienoto vērtību un iedeva naudu, jo mums uzticējās. Mustamē ir guļamrajons, kurā izveidots vērienīgs tirdzniecības centrs. Ir ietverts arī moderns kinoteātris, man teikuši, ka tik moderna kinoteātra pat Amerikā vēl nav. Mēs lepojamies, ka ēdināšanas biznesa jomā mūsu piedāvājums igauņiem šķiet pievilcīgs. Lepojamies it īpaši tāpēc, ka bieži dzirdam - Igaunijai labāk nekā Latvijai veicas politikā un ekonomikā, arī autoinspekcija Igaunijā labāk strādā, un ir vēl daudz lietu, ar kurām Igaunija Latvijai ir soli priekšā. Savukārt ēdināšanas biznesā mums ir ko piedāvāt Igaunijai, un tas priecē.
Ar apgrozījumu, kāds sasniegts Lido restorānos Tallinā, esat apmierināti?
Jā, apgrozījums pārsniedz plānu, ko esam izvirzījuši. Kad Tallinā atvērām pirmo restorānu, kas atrodas pilsētas centrā, sākumā izjutām igauņu piesardzību, viņi nevarēja saprast, kāpēc mūsu restorānā ir tik zemas cenas, un raudzījās ar bažām - vai tikai restorāna ēdienos nav ķīmijas -, bet bez liekām mārketinga aktivitātēm tomēr pārliecinājām talliniešus, ka ķīmijas mūsu restorāna ēdienos nav. Mēs ķīmiju restorānu ēdienu gatavošanā neizmantojam.
Kā atšķiras restorānu apmeklētāju gaume un prasības Latvijā un Igaunijā?
Atšķirības ir. Igaunijā uz vairākiem Latvijā iecienītiem ēdieniem raugās ar skepsi. Piemēram, Latvijā iecienīti sāļāki ēdieni nekā Igaunijā. No kāpostiem gatavoti ēdieni Igaunijā nav tik populāri kā Latvijā. Vēl būtiska atšķirība ir, ka Igaunijā ir aptuveni par 25% augstāks algu līmenis nekā Latvijā un līdz ar to arī augstākas cenas. Par tādām cenām, kādas ir Igaunijā, Latvijā neko nevarētu pārdot. Igaunija virzās uz to, lai sasniegtu Somijas algu līmeni, lai cilvēki no Igaunijas vairs nebrauktu strādāt uz Somiju augstāku algu dēļ. Iespējams, Igaunija, ņemot vērā igauņiem raksturīgo mērķtiecību, sasniegs tādu algu līmeni, ka somi sāks braukt strādāt uz Igauniju.
Kādos ārvalstu tirgos vēl darbojaties?
Bijām Lietuvas tirgū, bet notika pārmaiņas - lietuviešiem raksturīgi, ka viņi biznesā vēlas visu darīt pēc sava prāta -, un tagad Viļņā vairs nav Lido zīmola restorāna. Kopā ar partneriem darbojos arī restorānu biznesā Baltkrievijā, bet nevēlos, lai šim restorānam būtu Lido zīmols, jo tajā ir atkāpes no mūsu ierastā darba stila un piedāvājuma.
Pirms vairākiem gadiem Dienai stāstījāt par ieceri veidot Lido restorānu Austrumsomijā, pie Lapēnrantas. Kas notika ar šo ieceri?
Mēs jau bijām nopirkuši zemi un Latvijā bijām sagatavojuši visu nepieciešamo projekta īstenošanai, bet, paldies Dievam, laikus noreaģēja Lapēnrantas mērs, ieradās pie mums Latvijā un izklāstīja, ka pēc ģeopolitiskā konflikta, kas aizsākās tad, kad Krievija Ukrainai atņēma Krimu, Austrumsomijā samazinās Krievijas tūristu skaits. Līdz brīdim, kad saasinājās Krievijas un Eiropas Savienības (ES) attiecības, Lapēnrantā ik gadu ieradās aptuveni trīs miljoni Krievijas tūristu, padarot to par vienu no bagātākajām pilsētām Somijā. Pēc Krievijas un ES attiecību samezglošanās Krievijas tūristu skaits Lapēnrantā samazinājās par 90%, kas, protams, negatīvi ietekmē daudzus Lapēnrantas uzņēmējus. Lapēnrantas mēra rīcība parādīja, cik cēli un korekti strādā Somijas publiskā sektora pārstāvji - varēja taču mūs nebrīdināt un domāt: lai tikai iegulda naudu, ja bankrotēs, bankrotēs. Lapēnrantas pašvaldība piedāvāja atteikties no iegādātās zemes, un mēs atteikšanos arī parakstījām.
Vasarā Vecrīgas Lido restorānā dzird galvenokārt svešvalodas. Cik lielu jūsu Latvijas restorānu apmeklētāju daļu veido tūristi?
Rietumeiropas tūristi ir kādi 40% no visiem mūsu apmeklētājiem, vēl ir arī tūristi no Krievijas, precīzu skaitu pateikt grūti, bet ārvalstu tūristu īpatsvars klientu vidū ir būtisks.
Kā vērtējat situāciju ēdināšanas biznesā Latvijā? Konkurence saasinās vai tieši pretēji?
Mums ir sava niša. Ēdināšanas biznesā svarīgi vienmēr ēdienus gatavot tā, it kā gatavotu saviem bērniem. Tikai ar šādu attieksmi var veiksmīgi un ilgstoši darboties ēdināšanas biznesā, turklāt ne tikai ēdināšanas biznesā, arī būvniecībā, piemēram, jāstrādā un māja jābūvē tā, it kā to būvētu saviem bērniem. Svarīgi ir arī visu laiku tiekties uz to, lai būtu līderis savā jomā - līdzīgi, kā tas ir sportā. Jācenšas būt pirmajam, un ir arī visu laiku jāpilnveidojas, jāiet līdzi laikam un tirgus pārmaiņām.
Mums ir trīs vaļi, uz kuriem balstās bizness, - kvalitāte, cena un ātrums. Ja ar kādu no šiem vaļiem rodas problēmas, mēs analizējam situāciju un domājam, kā problēmas risināt.
Man Vācijā reiz jautāja, uz kuru sabiedrības segmentu Lido restorāni ir orientēti, es atbildēju - uz visu tautu. Vācijas pārstāvis sacīja - tas nav iespējams. Es atbildēju, ka varbūt Vācijā tas nav iespējams, bet Latvijā ir. Pie mums nāk ēst gan politiķi, gan pensionāri. Mēs ļoti daudz piedomājam pie restorānu interjera un muzikālā fona. Mums nav modernisma, to mums var pārmest, bet es saku - dāmas vienmēr uz pieņemšanu iet vakarkleitā un augstpapēžu kurpēs, vīriešiem uz pieņemšanu vienmēr ir uzvalks un kaklasaite, savukārt moderna stila drēbes šodien ir populāras, bet rīt jau vairs nav. Mēs pieturamies pie klasiskām vērtībām.
Specifiska nianse tieši ēdināšanas biznesā ir nelietot ķīmiju ēdienos, nelietot, lai kā arī negribētos pelnīt vairāk naudas. Gudrs uzņēmējs nedrīkst domāt tikai par pēc iespējas lielāku peļņu šodien, gudram uzņēmējam jādomā ilgtermiņā. Es varētu šodien savos restorānos radikāli paaugstināt cenas, piemēram, pankūkām, lai nopelnītu vairāk naudas, bet tā būtu īstermiņa domāšana.
Runājot par nozari kopumā, jāatzīst gan, ka ēdināšanas biznesā ir ļoti daudz cilvēku, ir ļoti daudz uzņēmumu, kuri nemaksā nodokļus. Tas saistīts ar to, ka nodokļu slogs Latvijā ir neadekvāti smags. Vācijā tiek gādāts, lai būtu konkurētspējīgas algas un sakārtota biznesa vide, un ēdināšanas jomā nodokļu slogs ir mazāks nekā Latvijā. Plānojam strādāt Vācijas tirgū, esam iecerējuši maijā Berlīnē atvērt trīs objektus (divus restorānus un ražotni), tā ka situāciju tur es tiešām pārzinu.
Latvijā būtu jāmazina pievienotās vērtības nodoklis (PVN) vai arī tie nodokļi, kas saistīti ar darbaspēka izmaksām?
Darbaspēka nodokļus vajadzētu nedaudz samazināt, bet ēdināšanas nozarei tieši PVN ir ārkārtīgi smags slogs. PVN padara dārgāku ēdienu gala patērētājiem, turklāt sadārdzina ievērojami - vairāk nekā par 20%. Valsts ir zaudētāja, jo daudzi mazie ēdināšanas uzņēmumi cenšas nemaksāt šo PVN, bet tie mazie uzņēmumi, kuri godīgi PVN maksā, vienkārši nevar ilgstoši pastāvēt, jo nodokļu slogs sanāk pārāk smags.
Teorētiski pieļausim, Saeima nobalso par PVN samazināšanu līdz 7%. Tad godīgo nodokļu maksātāju kļūtu vairāk, nemaksātāju - mazāk?
Jā, noteikti. Tomēr jāizveido arī efektīva nodokļu nomaksas kontroles sistēma, nevis tāda, kurā dažādos veidos pelna tikai ierēdņi, bet gan tāda, kas tiešām būtu vērsta uz nodokļu nomaksas sekmēšanu. Pagaidām notiek tā - atnāk kontrolieri un prāto, kuru no trim normām piemērot. Vajadzētu būt tā - ja uzņēmumā konstatēta aplokšņu algu maksāšana vai kāda cita veida nodokļu maksājumu apiešana, licence uz desmit gadiem tiek atņemta bez jebkādām diskusijām, un atņemta ne tikai darbam Latvijas tirgū, bet visas ES teritorijā. Turklāt licences atņemšana jāpersonalizē - nevis uzņēmumam jāatņem, bet tiem cilvēkiem, kuri uzņēmumu vada - vai nu tā ir valde, vai padome, kā nu kurā uzņēmumā. Atbildība ir jāizjūt personiski. Ja būtu šāda norma, kurš gan riskētu? Neviens saprātīgi domājošs uzņēmējs neriskētu! Diemžēl Latvijā trūkst politiskās gribas, lai šādu normu ieviestu, un tiek akceptētas bezgalīgas diskusijas par piemērojamiem sodiem.
Kā raugāties uz ideju, ka PVN varētu mazināt kādai pārtikas produktu grupai? Bijušas idejas par PVN mazināšanu gan Latvijas produktiem, gan pirmās nepieciešamības precēm, gan veselīgiem produktiem.
Diskusijas, kam piemērosim samazinātu PVN, kuri būs labāki un priviliģētāki produkti par citiem, nav lietderīgas. Šādas diskusijas tikai paver iespējas neracionālai priekšrocību piešķiršanai.
Pārtikas ražošana un arī ēdināšanas bizness Latvijā ir spēcīgas nozares. Kāpēc ir problēma panākt PVN mazināšanu, lobējot - šī vārda labākajā nozīmē - šo ieceri Saeimā un valdībā?
Ziniet, uzņēmēji - un arī es - vairāk domā katrs par savu biznesu, par to, kas ikdienā jādara sava biznesa attīstībai, nevis par globālu ieceru virzīšanu. Latvijā mēs esam gājuši cauri dažādiem periodiem - uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas bija periods, kad gandrīz neviens visus nodokļus nemaksāja, valsts bija jauna, normatīvais regulējums - neskaidrs un mainīgs. Tad nāca periods, kad prasības tika definētas skaidrāk, nodokļi bija zemi, un gandrīz visi sāka nodokļus maksāt. Vēlāk pienāca brīdis, kad nodokļi kļuva augsti un mazajam biznesam izvērtās par smagu slogu. Patlaban es varu ar lielu atbildības izjūtu teikt - tagad mans uzņēmums, kas ir vērienīgs ēdināšanas nozares spēlētājs, maksā visus nodokļus - pilnā mērā un godīgi. Tomēr nevar noliegt, ka šobrīd Latvijā cilvēkiem, kuri tikko sāk biznesu, uzreiz tiek uzlikts nenormāli smags nodokļu slogs. Es arī personīgi esmu izgājis dažādus biznesa posmus - esmu sācis no pašas apakšas, neko neesmu zadzis, visu esmu nopelnījis, esmu gandrīz bankrotējis, bet tomēr izdzīvojis un, pamatojoties uz savu pieredzi, ikvienu cilvēku, kurš biznesā ko cenšas paveikt, uztveru ar sapratni.
Pirms vairākiem gadiem tika izveidots mikrouzņēmumu nodokļa režīms, ko teorētiski varētu izmantot jauni uzņēmumi, lai nodokļu slogs būtu vieglāks, bet tagad tiek atzīts - mikrouzņēmumu nodokļa režīms jāmaina, jo to pieredzējuši biznesa vides pazinēji izmanto nodokļu optimizēšanai.
Pirms pieņem uzņēmējiem būtiskus lēmumus, valsts ierēdņiem un politiķiem vairāk jāiedziļinās tautsaimniecībā. Saeimā un valsts pārvaldē būtu vajadzīgs lielāks skaits profesionāļu. Tiem politiskajiem spēkiem, kuri atrodas pie varas, īstas sapratnes trūkst. Esmu tālu no politikas, tāpēc negribu teikt, ko tieši vajadzētu darīt deputātiem un ministriem. Es redzu, ka viņu darba rezultāts nav īpaši labs, bet, lai norādītu, ko politiķiem darīt, pašam jābūt politikā. Tikai tajā jomā, kurā cilvēks strādā, viņš var dot argumentētus padomus, kā vajag rīkoties. Man ir ļoti ilga, pamatīga pieredze ēdināšanas biznesā, tāpēc varu argumentēti runāt par to, bet negribu mācīt citu jomu cilvēkus, kā viņiem darīt savu darbu.
Labi, tad, atgriežoties pie ēdināšanas biznesa, kā gadu gaitā mainās jūsu restorānu apmeklētāju gaume? Aizvien vairāk uzmanības tiek pievērsts ēdienu veselīgumam?
Šis jautājums ir vietā. Daudziem cilvēkiem trūkst zināšanu par veselīgu uzturu - gadās, ka cilvēki ierauga norādi par kādas e-vielas klātesamību un uzreiz domā, ka jebkura e-viela ir kaitīga, tomēr tā nav - sarkanā biete ir ļoti veselīga, un arī ar sarkano bieti saistīta konkrēta e-viela. Tāpēc nepieciešams izglītot tautu, lai atšķirtu dažādu e-vielu iedarbību. Tāpat jāizglīto arī par veselīga uztura principiem - piemēram, jau pieminēto biešu sula mazā daudzumā veselībai nāk par labu, bet lielos daudzumos var būt pat bīstama.
Brīdī, kad cilvēki sastopas ar veselības aprūpes sistēmu, kad spiesti gaidīt milzīgajās rindās pie ārstiem, sāk domāt par veselīga uztura nozīmi un par to, lai uzturā nelietotu ķīmiju. Šim jautājumam būtu jāpieiet valstiski. Ja mūsu ierēdņi un politiķi šo valsti patiešām mīlētu tik stipri, kā viņi apgalvo savos vārdos, vairāk domātu par to, lai Latvijā tiktu izveidota cilvēkiem draudzīga ekoloģiskā vide. Citādi mums ir tikai saukļi, ka Latvija uzskatāma par vienu no zaļākajām valstīm Eiropā, bet cīņa par vides aizsardzību notiek greizi, tai nereti stājoties ceļā biznesa attīstībai - piemēram, jūras piekrastē gandrīz nav attīstīta uzņēmējdarbība, lai gan varētu būt. Senāk mēs klanījāmies Maskavai un pūlējāmies būt tie labākie Maskavai, tagad cenšamies būt tie labākie Briselei, izpildot visas prasības, tās vispār neanalizējot. Šāda domāšana - ka tikai būt tiem labākajiem - nāk no mūsu vēstures. Kad vajag kādas izvirzītās prasības izpildīt, mēs esam tie pirmie, Latvijas intereses atstājot malā un aizmirstot, ka lielās, stiprās valstis nemaz nav ieinteresētas mūsu valsts attīstībā, nav ieinteresētas, lai pie mums brauktu ārvalstu tūristi. Ir daļa tā dēvēto zaļi domājošo cilvēku, kas nav ieinteresēti, lai te attīstītos tūrisma infrastruktūra. Nesen biju pie Lubāna ezera, tur daudzviet viss ir pilnībā atstāts novārtā, un tāpat arī citur. Tas ir rezultāts tam, ka nav ieinteresētības attīstībā.
Kā samērot intereses? Rūpes par dabu un veselīgu dzīvesveidu jārespektē, bet arī biznesam jāattīstās.
Izglītot cilvēkus vajag, tad viss būs kārtībā. Diemžēl ieinteresētības cilvēku izglītošanā nav. Viens piemērs - es izteicu viedokli, ka restorānos vajag norādīt ēdienu sastāvdaļas. Mani neviens neatbalstīja.
Savos restorānos ēdiena sastāvu norādāt?
Protams. Jāsaprot, ka atšķirīgs uzturs nepieciešams cilvēkiem, kuri strādā fizisku darbu, un cilvēkiem, kuru darbdienas paiet birojā pie datora. Nereti cilvēki, kuri strādā birojā, visu mūžu grib ēst tāpat, kā ēda jaunībā, kad grāvjus raka, lai gan, mainoties dzīvesveidam, jāmaina arī uzturs.
Patlaban pieejams ļoti daudzveidīgs, atšķirīgas kvalitātes uzturs, tāpēc par jaunās paaudzes izglītošanu uztura jautājumos vajadzētu rūpēties valstiskā mērogā, par uzturu mācot skolā. Vēl viena problēma ir jaunās paaudzes pārliekā aizraušanās ar datoriem. Valstiskā līmenī būtu jārūpējas, lai jaunā paaudze lasītu grāmatas, nevis velta laiku vien internetam.
Vairāki ēdināšanas biznesā strādājošie uzņēmēji uzsvēruši, ka pēdējā laikā grūti atrast labus darbiniekus - trūkst gan prasmīgu pavāru, gan laipnu viesmīļu, gan lietpratīgu kasieru. Piekrītat?
Es savu restorānu un citu struktūru vadītājiem saku - atrast un noturēt darbiniekus ir jūsu - vadītāju - problēma, tā nav mana problēma. Vadītājiem jāstrādā tā, lai labu darbinieku netrūktu, un vadītājiem jādara savs darbs tā, lai firmā Lido varētu nopelnīt vislielākās algas visā nozarē. Tieši vadītājiem jāpanāk, lai cilvēki stāvētu rindā pie Lido un gribētu te strādāt, jo te varētu nopelnīt vairāk nekā citos nozares uzņēmumos.
Ir gan jāatzīst, ka darba algu sakārtošana un paaugstināšana patlaban ir ļoti aktuāls jautājums valstiskā mērogā. Latvijā daudzviet cilvēkiem netiek par darbu maksāts tik daudz, cik būtu jāmaksā, un bieži tas saistīts ar to, ka uzņēmums nenopelna tik daudz, lai adekvāti samaksātu saviem darbiniekiem. Vācijā šādas problēmas nav, tur darbiniekiem maksā tik, cik par viņu darbu ir jāmaksā, nevis mazāk. Pat kaimiņvalstī Igaunijā, kā jau runājām, algas vidēji ir par 25% augstākas nekā mūsu valstī. Tāpēc katram vadītājam, katram uzņēmējam un arī mūsu politiķiem jāmeklē risinājumi, kas ļautu paaugstināt strādājošo darba algas.
Citādi Latvijas iedzīvotāju aizbraukšana uz ārzemēm neapstāsies un reemigrācija nesāksies.
Jā, tieši tā, un Latvija zaudēs aizvien vairāk cilvēku.