Pieņemt likumu un veikt vienreizēju iedzīvotāju mantiskā stāvokļa konstatāciju ir jēga tikai tad, ja pēc tam regulāri tiek sekots līdzi cilvēku ienākumu un izdevumu atbilstībai. Ja likumprojekta par tā dēvēto nulles deklarāciju pieņemšana un īstenošana dzīvē beigsies tikai ar iespēju politiķiem un ierēdņiem atskaitīties, ka notiek varonīga un bezkompromisa cīņa pret ēnu ekonomiku, tad labāk tam netērēt ne laiku, ne līdzekļus. Atjautīgajiem Latvijas nodokļu nemaksātājiem nebūs grūti uz vienu dienu sakārtot papīrus.
Taču kritiku neiztur arī daudzie apgalvojumi, ka viss ir nokavēts. Var jau, protams, mantas atrast arī bērnu savandītā vai pusaudžu nesakārtotā istabā, taču vieglāk to darīt, ja katrai lietai sava vieta - viss glīti sakārtots pa plauktiņiem. Savukārt, ja pieaudzis cilvēks uzstāj, ka bardaks ir labākā kārtība, tad visai pamatoti var jautāt, vai tik viņam visā šajā haosā nav kaut kā slēpjama.
Tomēr Finanšu ministrijai rūpīgi jāieklausās arī ekspertu izteiktajā kritikā (piemēram, par zināmu iespēju legalizēt kriminālās darbībās iegūtus līdzekļus). Ja vien valdībai nav vēlēšanās, lai tie politiķi, kuriem cīņa pret korupciju nav prioritāšu sarakstā, kārtējo reizi nenorok likumprojektu, uzrādot tā nepilnības vai pretrunas. Likuma nepieciešamība jāpamato un saturs jāizskaidro tik saprotami, lai nodokļu nemaksātāju lobiju argumenti neizturētu kritiku.