Indivīda rīcības brīvības salāgošana ar citu sabiedrības locekļu interesēm arvien ir bijis ļoti sarežģīts uzdevums, kura rezultāts nekad neapmierinās visus. Tomēr kopumā Latvijā politikas veidotāju piedāvātais kompromiss vairumā gadījumu ir jēdzīgs. Piemēram, man, kurš pats ir smēķētājs, nav iebildumu pret stingrākiem smēķēšanas ierobežojumiem (tādi vakar tika skatīti Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē). Piemēram, jau pastāvošais aizliegums smēķēt sabiedriskā transporta pieturās ir pareizs, jo smēķētājs pretējā gadījumā uzspiež savu gribu nesmēķētājiem, kuri pat nevar no viņa attālināties - viņi taču gaida transportu konkrētajā vietā. Līdzīgi deputātu atbalstītais jaunais aizliegums smēķēt automašīnās man neliekas pārmērīgs, jo līdzbraucējs nesmēķētājs ir objektīvi ierobežots iespējā no dūmiem izvairīties.
Tomēr dažkārt politikas veidotāji, manuprāt, nevajadzīgi sarežģī situāciju un, ja tā var teikt, mērķauditorijas dzīvi. Valdības dienaskārtībā nonākuši Noteikumi par kosmētiskā iedeguma iegūšanas pakalpojumiem - tālāk vienkāršoti saukšu tos par jaunu regulējumu solārijiem. Kuros nekad neesmu bijis un negrasos apmeklēt. Tātad Veselības ministrija (VM) pamatoti uzskata, ka šis paradums var būt veselībai kaitīgs. Labi, tātad aizliedzam pakalpojumu līdz 18 gadu vecumam. Es vēl piemetinātu, ka varbūt skolās bioloģijas vai veselības mācības stundās būtu jāsniedz papildu informācija par cilvēka ādu, dažādām ietekmēm uz to utt. Un viss - pietiek. Bet kas to deva.
Īpašs pielikums apraksta, kāda būs patērētāja aptaujas anketa, kas izlasāma un parakstāma. Pagarš «papīrs». Pašu noteikumu 9.3. punkts prasa, lai solārijā strādājošie «novērtē patērētāja ādas fototipu un sastāda sauļošanās plānu». Cita pielikuma (kopumā tādi šiem noteikumiem ir četri) 6.5. punkts prasa, lai potenciālais klients konsultējas ar ārstu, «ja ikdienā tiek veikts darbs ārpus telpām». Kas ir «ikdienas darbs ārpus telpām»? Sētnieka, velokurjera, celtnieka, policista? Grūti pateikt, tomēr punkts prasa ārsta apmeklējumu. Dažādu savdabīgu prasību uzskaitījumu varētu turpināt.
Vēlreiz. Kāpēc nepietiek ar vecuma cenzu un pamatīgu plakātu solārijos ar risku uzskaitījumu? Kāpēc tiek uzskatīts, ka cilvēks, ja viņu vienkārši informē par viņu pašu skarošu (nevis kādu abstraktu) jautājumu, informāciju stūrgalvīgi ignorēs? Un kāpēc tiek uzskatīts, ka, ja šis cilvēks tomēr ir tik spītīgs, papildu «šķēršļu josla» nu gan viņu apturēs? Dīvaini - no vienas puses, pilsoņi tiek uzskatīti par pietiekami adekvātiem, lai viņiem būtu balsstiesības, savukārt solārija gadījumā viņi par tādiem netiek uzlūkoti.