Protams, tā ir nevis filma par Latgali, ap ko saistās notikumi, bet gan par to, kādā veidā Lielbritānijā (un tas nav ne ES, ne NATO līmenis) tiek pieņemts ārkārtīgi smags lēmums atbildēt kodoltriecienam ar kodoltriecienu vai kaut kādā veidā meklēt citus ceļus. Tas ir jautājums lielā mērā pašai britu sabiedrībai, britu politiķiem - cik nopietns ir kodoluzbrukuma atturēšanas mehānisms, un kāda ir kodolieroču, kas kā atturēšanas mehānisms strādāja aukstā kara laikā, loma mūsdienās? Otrs faktors, kas daudziem varbūt gājis secen pēc filmas noskatīšanās, - NATO līguma 5. pants šajā filmā netiek apšaubīts, tiek runāts par dažiem, kas varbūt kavējas ko darīt, bet pamatā lēmums par 5. panta piemērošanu jau ir pieņemts, un tas darbojas.
Bet lēnā lēmumu pieņemšana, ko redzējām?
Es domāju, ka katrā valstī, it sevišķi tādā, kur jāpieņem lēmums par kodolieroču piemērošanu, šādi lēmumi par atbildes triecienu nenāksies viegli, bet tas, kas gan mums ir jāsaprot, ka šajā gadījumā tā ir iekšēja britu diskusija. Tajā pašā laikā, ja runājam par iespēju piemērot NATO 5. pantu, kopš 2014. gada sākuma, kopš bēdīgi slavenajiem notikumiem Ukrainas austrumos un pretlikumīgās Krimas aneksijas, ļoti daudz strādāts pie tā, lai NATO lēmumu pieņemšanas mehānismu 5. panta kontekstā piemērotu tai ārkārtīgi kompleksajai situācijai, kāda ir XXI gadsimtā. Pēdējais piemērs: pagājušā gada decembrī NATO ārlietu ministri apstiprināja tā saucamo NATO hibrīdkara stratēģiju, kurā daudzi hibrīdkara elementi, sākot ar kiberuzbrukumiem un beidzot ar propagandas informatīvā kara elementiem, arī faktiski attiecināmi uz 5. pantu. Savukārt tas, par ko mēs vēlamies vēl tālāk diskutēt, - piešķirt lielākas tiesības NATO spēku komandieriem situācijās, kad izdarīts uzbrukums NATO dalībvalstij, tās kritiskai infrastruktūrai, spert atbildes soļus un tad attiecīgi iesaistīties NATO vēstnieku padomei. Darbs pie lēmumu pieņemšanas mehānisma uzlabošanas notiek. Taču es nesaistītu filmu par britu iekšējām debatēm ar starptautisko organizāciju darbu.
Tajā pašā laikā filma rada bažas, vai atbildes reakcija būs gana operatīva, vai ir gatavi rīcības scenāriji visdažādākajām, pat absurdākajām situācijām?
Īpaši saistībā ar jautājumiem, kas skar NATO, scenāriji, plāni, vājo vietu izvērtējums ir. Protams, neviens publiski nestāstīs, kāds ir to saturs. Otra lieta, ko gan es gribu pateikt, - jā, ir scenāriji, ir plāni, tie tiek pastāvīgi pārskatīti un pilnveidoti, bet pēdējie gadi ir parādījuši, ka nedrīkst arī ļoti ieciklēties uz tādiem kā, nosacīti sakot, «lekāliem», kad esam izspēlējuši vienu scenāriju, mums ir atbilde, darīsim tā.
Jārēķinās, ka situācijas var būt daudzas un dažādas?
Esam secinājuši, ka jābūt arī ļoti lielai elastībai. Jāsaprot, ka diez vai divreiz viens scenārijs atkārtosies. Un tā, starp citu, ir viena no šīs britu filmas vājajām vietām - pārcelt viens pret viens notikumus Ukrainā uz kādu no NATO dalībvalstīm, domājot, ka tie norisināsies identiski. Piekrītu, ka nepieciešams maksimāli sagatavoties pēc iespējas vairākiem scenārijiem, izspēlēt tos. Kādreiz to daudz darīja, tad bija tāds zināms atslābums, visiem likās, ka ir iestājusies fāze, kur ir miers un stabilitāte, tagad atkal pirms kāda laika šādas scenāriju veidošanas atsākušās. Tomēr jābūt gataviem ātri reaģēt arī uz situācijām, kādas vēl pirms pieciem gadiem liktos nereālistiskas.
Viena situācija, kad noticis kodolsprādziens, ar ko saskaras minētās filmas varoņi, cita - ja tiek provocēti lokāli nemieri. Jautājums: vai ir skaidrība, kurā brīdī uz to jāreaģē kā uz hibrīdkara elementu?
Te ir viens absolūti skaidrs princips: jebkurā gadījumā pirmā atbilde jebkurai krīzes situācijai ir ar attiecīgās valsts spēkiem. Gan ar iekšlietu sistēmas, gan drošības iestāžu, nepieciešamības gadījumā arī bruņoto spēku iesaisti. Tāpēc nav tā, ka šis mistiskais 2% finansējums aizsardzībai būtu kaut kas tāds kā obligāta nodeva NATO. Nē, tieši otrādi - tā pirmām kārtām ir investīcija mūsu pašu drošībā, mūsu pašu spējā reaģēt uz jebkuru krīzi iespējami ātri, jo pat pie labākā scenārija pirmās stundas ir pašas kritiskākās.
No šī izriet nākamais jautājums: vai nav laiks veidot vienotus ES robežapsardzes spēkus? Lai nav tā, ka šis smagais pienākums gulstas vien uz nomalē esošajām valstīm.
Ir jau Eiropadomē apspriesta ideja un tiek tālāk strādāts pie vienota ES robežapsardzības un krasta apsardzes dienesta izveides. Es uzskatu, ka tā ir pareiza, atbalstāma ideja, jo līdzīgi, kā tas ir ar eirozonu, arī Šengenas zonā esam ieviesuši zināmu augstu standartu. Eirozonā mums ir vienota valūta, bet saskārāmies ar to, ka ir nepietiekama banku uzraudzība, joprojām aktuāls jautājums par labākiem pārvaldības mehānismiem. Ar Šengenas zonu ir tas pats - mēs esam nojaukuši iekšējās robežas, tas ir pilnīgi pareizi un ir viens no ES redzamākajiem sasniegumiem ne tikai saistībā ar cilvēku brīvu ceļošanu, bet arī kravu brīvu kustību bez muitas un robežkontroles, kas dod ļoti lielu ekonomisko labumu. Savukārt ārējo robežu apsardze joprojām atstāta pilnā dalībvalstu atbildībā. Redzam, ka standarti ir dažādi, arī situācijas atšķirīgas. Līdz ar to vienota dienesta ieviešana, kad, balstoties uz ES dalībvalstu robežapsardzības resursiem, nepieciešamības gadījumā būtu iespēja pastiprināt kāda vājāka posma apsardzi, kamēr situācija stabilizējas, ir ļoti atbalstāma, un es uzskatu, ka tas ir arī mūsu interesēs. Jo mums ir jārēķinās: ja arvien sekmīgāk tiks kontrolēta iebraucošo cilvēku plūsma - vai tas ir Vidusjūras vai Balkānu ceļš -, nevaram izslēgt arī to, kas notiek uz robežas starp Krieviju un Somiju, kā arī Norvēģiju.
Proti, migrācijas «taka» var pārcelties arī uz mūsu pusi?
Ja redz, ka vienā vietā netiek, meklē citu vājāko posmu. Tāpēc mūsu interesēs ir, lai būtu vienots standarts, vienots dienests, kas tiešām palīdz dalībvalstīm pastiprināt robežaizsardzību. Bet šeit ir arī daudzi būtiski jautājumi, par kuriem diskusija turpinās. Pirmais: nevar, manuprāt, sagaidīt, ka valstis, kurām ir ārējā robeža, dod tādu pašu pienesumu kopējā dienestā kā tās, kurām ārējās robežas nenākas sargāt. Domāju, ka atbildībai jābūt dalītai, valstīm, kurām nav ikdienā jārūpējas par ārējo robežu, jāiegulda vairāk resursu, lai palīdzētu. Otra, ļoti smaga lieta - lēmumu pieņemšanas mehānisms. Jāatrod tāds, kurš ir gana efektīvs, bet kur tomēr arī dalībvalsts viedoklis tiek ņemts vērā, centralizēti iesaistoties vien tad, ja kāda valsts netiek ar saviem pienākumiem galā.