Mūžīgais zīdainis mājās
Irinai Uškovai ir trīsdesmit četri gadi. Par veterinārārsti viņa kļuva praktisku apsvērumu vadīta: «Mans patēvs Daugavpilī ir ļoti labs veterinārārsts, taču pēc vidusskolas iestājos RTU, lai apgūtu datorzinību specialitāti, tad gadu pastrādāju Portugālē, atgriezos. Tajā laikā daudziem jauniešiem ar augstāko izglītību bija grūti atrast darbu. Es gribēju nevis iegūt diplomu, bet būt droša, ka man pēc studijām būs darbs. Nospriedu - ja strādā galva, ja ir rokas un kājas un mīli dzīvniekus, veterinārārsts bez darba nebūs nekad, un iestājos Lauksaimniecības universitātes Veterinārajā fakultātē.»
Irinu ļoti interesēja putni, taču viņa atzīst, ka emocionāli ar spārnotajiem pacientiem grūti strādāt: «Putniem visi procesi organismā norisinās ātrāk, palīdzība jāsniedz nekavējoties, un visbiežāk, kad saimnieks pamana saslimšanu un sāk uztraukties, jau ir par vēlu. Gadās arī, ka cilvēki nopērk putniņus par lētu naudiņu, bet veterinārie pakalpojumi ir pat dārgāki nekā suņiem un kaķiem, cilvēki nav gatavi tādiem izdevumiem, neārstē slimos vai viņus vienkārši izmet.»
Pamazām Irina sasaistījās ar sesku pasauli. Veterinārārstes pirmais sesks bija ar sludinājuma palīdzību nopirktā tagad jau četrus gadus vecā Duņaša, kas kļuvusi par meitiņas Zlatas mīļdzīvnieku: «Priecājos, ka manā uzraudzībā Zlata iemācījusies aprūpēt mūsu seskus.»
Irina iestājās klubā Seskumīlis un jau trešo gadu nodarbojas arī ar pamestiem seskiem: «Pagājušajā gadā tika atrasti trīsdesmit seski, šogad mazāk, bet gads vēl nav galā. Mūsu kluba biedri bārenīšus apkopj, baro, es viņus ārstēju, seski tiek kastrēti, un tad ar stingriem adopcijas noteikumiem meklējam viņiem labas mājas.»
Brīvajā laikā vai kursējot starp Jelgavu, kur Irina ar ģimeni dzīvo, un veterināro praksi Rīgā, viņa labprāt tamborē. Uz ledusskapja stikla trauks pilns ar aptamborētām daudzkrāsainām bumbiņām, kurām ir astītes, actiņas un austiņas: «Šos nieciņus pārdodam dzīvnieku izstādēs, tos pērk bēbīšiem un mājdzīvniekiem. Iegūto naudiņu izlietojam izglābto sesku dakterēšanai un uzturēšanai.»
Pieaugusi arī Irinas sesku saime. Sagadījās, ka tika meklētas jaunas mājas sesku meitenei Sofai, kurai ir diezgan nešpetns raksturs, tādēļ saimnieki gribēja no viņas tikt vaļā: «Kamēr meklēju, izdomāju, ka paņemšu seskuci sev, lai Duņašai būtu kompānija. Savukārt Nafaņu, kurš atvests no Polijas, sākumā aprūpēju kā ārste, jo viņam bija jāsaved kārtībā gremošanas trakts. Man sesks ļoti iepatikās, es viņu izpirku.»
Veterinārārārste strikti saka: «Sesks jeb fretka, kā šo dzīvnieku sauc Polijā, vienmēr būs kā mūžīgais zīdainis. Tāpēc, ja sesks cilvēkam tikai vienkārši patīk kā dzīvnieciņš, to nevajag vest mājās. Ziņkārīgo delveri var iegādāties tikai tad, kad, kā saka, tev no mīlestības uz seskiem jumts aizbrauc.»
Sesks nav ne suns, ne kaķis, bet ar augstu intelektu apveltīts un viltīgs, kustīgs un aktīvs, rotaļīgs un draudzīgs dzīvnieks. Ar sesku vienmēr jābūt kā uzvilktai atsperei, iepriekš paredzot viņa izdarības, jo mazie plēsoņas ik brīdi gatavi uz blēņām. Viņi kāps, raks, grauzīs, pētīs, lēks un kritīs un atkal lēks. Cimperlīgajiem arī sesks nederēs, jo tas jāaudzina no mazotnes, un arī tad vieni zvēriņi būs tīrīgi, bet citi nokārtosies, kur pagadās.
Apliecinot Irinas teikto, Nafaņa ērti notupjas telpas stūrītī un nokārto lielās darīšanas. Irina nesatraucas: «Mans Nafaņa ir cūciņš, un es pārstāju cīnīties ar to. Nevar paņemt dzīvnieku un kārtot viņa dzīvi pēc sava prāta. Jāievēro arī zvēriņa vēlmes un gribēšanas. Es varu tām pielāgoties.»
Rutīna nedraud
Irinas Uškovas darbā nav iespējams ieslīgt rutīnā. Viņa strādā ar dažādiem dzīvniekiem. Pagājušajā vasarā Irinu aicināja uz mini zoodārzu Pie tēvoča Garika, kur bija iekļuvusi savvaļas ūdele. Slepkavniece nobendēja fazānus un noņēma skalpu skrejpīlei, bet tā vēl bija dzīva: «Baidījos, ka putns neizturēs narkozi, bet noriskēju un divas stundas šuvu pīlei atpakaļ novilkto skalpu! Pēkšķētāja vēl tagad skraida pa dārzu!»
Irina atzīst, ka bieži vien grūtākais nav darbs ar dzīvniekiem, bet komunikācija ar viņu saimniekiem: «Es mācu rūpēties par mīluļiem, parādu, kā tīrīt zobus un ausis, kā griezt nadziņus, mudinu izdarīt visas profilaktiskās potes. Nevaru ciest nolaidību un nevērību pret dzīvniekiem. Atbildīgi saimnieki labāk lieku reizi atskries pakonsultēties, bet nereti cilvēki atved jau stipri slimus dzīvniekus un prasa - glābiet! Es daru visu, ko varu, bet neesmu Dievs. Mēdz teikt, ka katram ķirurgam ir sava maza kapsēta, bet, ja dzīvnieks aiziet bojā tieši saimnieka vainas dēļ, kuru neesmu spējusi pārliecināt atbildīgi rīkoties, ir ļoti smagi. Arī es, kad šķiet, ka esmu izdarījusi visu, un tomēr dzīvnieks aiziet uz mūžīgajiem medību laukiem, ilgi sevi tirdu - kāpēc, kāpēc tā notika?»
Irinu pavadošā pastāvīgā bagāža ir grāmatas: «Joprojām lasu un mācos. Par katru neskaidrību gribu izrakties līdz galam. Kad strādā par ārstu, universitātē iegūtās zināšanas nepieciešams papildināt katru dienu - uz daudziem jautājumiem jāmeklē atbildes pašam. Mani interesē ķirurģija, diagnostika, mikrobioloģija, rentgenoloģija. Es netērēju naudu dārgām kleitām vai somiņām, bet par grāmatām izdoto nežēloju. Esmu ņēmusi tās arī uz nomaksu. Gribu palīdzēt dzīvniekiem, cik vien labi varu, un ceru, ka, apvienojot zināšanas ar praktiskā darba pieredzi, spēšu to arvien labāk.»