Nu kāpēc tik pompozi? Es dzīvoju no viena darba līdz nākošajam. Katrs tiek mīlestībā radīts un tāpēc ir vismīļākais un svarīgākais. Es tos nedalu svarīgajos vai mazāk svarīgajos. Katrā darbā ir jāieliek tas, uz ko tu esi spējīgs. Atskatoties redzu, kāds kuram skaņdarbam ir liktenis. Ir darbi, kurus mīl atskaņot, kurus spēlē un klausās vairāk. Un ir tādi, kurus spēlē maz. Bet stāsts ir pavisam vienkāršs: jo lielāku opusu un jo lielākam sastāvam uzraksti, jo to spēlēs mazāk. Tā vienkārši ir. Kas mūsdienās spēlēs simfoniju? Lai simfoniju, pat visģeniālāko, iekļautu standartrepertuārā, ir jāpaiet laikam, jo orķestra vide ir viskonservatīvākā. Jau ir tik daudz ģeniālas mūzikas, un kāpēc vēl vajadzētu kaut ko no malas? Tāpēc ir ļoti patīkami, ja spēlē manus lielos simfoniskos darbus, ir ļoti patīkami. Atskatoties gadās arī pārsteigumi: ērģelnieks Tālivaldis Deksnis pat ir atradis vairākus manus jaunības opusus, kas rakstīti stingrā dodekafoniskā tehnikā. Tie ir rakstīti klavierēm, bet viņš ir iededzies izveidot pārlikumu ērģelēm.
Ko uzskati par savas mūzikas pamatuzdevumu?
Gadiem ejot, esmu tomēr atradis savu valodu, izteiksmi. Kāds ir ceļš tālāk? Acīmredzot arvien klusāk un arvien lēnāk, kamēr apklusīšu pavisam. Arvien mazāk mūzikā gribas melno un tumšo krāsu, kliedziena. Jubilejas koncertā, kas notiks 16. aprīlī Rīgas Domā, esmu koncentrējies uz lūgšanu - gan vokālu, gan instrumentālu. Lūgšana ir arī Da pacem, Domine, kas piedzīvos pirmatskaņojumu. Daudziem māksliniekiem, sevišķi jaunībā, ir tāds periods, kad vissvarīgākais liekas pārsteigt, parādīt kaut ko jaunu. Man tas jau sen nav būtiski un svarīgi. Kādi ir mani muzikālās izteiksmes līdzekļi, ar tādiem strādāju. Vēlos cilvēkiem sniegt miera sajūtu, pozitīvu garīgu enerģiju. Varbūt noglāstīt. Ko cilvēks grib koncertā dzirdēt? Nevis atskaņas no pasaules, kura ir pilna pretrunu, bet garīgo oāzi. Sajūtu, ka ir vēl harmonija, tuvoties kaut kam dievišķam, pāri ikdienišķajam. Un ja tev, klausoties mūziku, līst asaras, tas ir labi. Tas nozīmē, ka tu esi attīrījies. Es nerakstu šūplādei vai tirgum. Es nerakstu nākotnei. Vēlos ar savu mūziku uzrunāt emocionāli. Es rakstu tā, kā domāju un jūtu. Manuprāt, ir liels strupceļš komponēt tikai šauram izredzēto pulciņam, kurš spēj izgaršot un novērtēt profesionālās fineses.
Ko tev personiski nozīmē lūgšana? Kāpēc cilvēkam tā nepieciešama?
Lūgšanu es uztveru kā iekšēju garīgu mobilizēšanu, sevis atvēršanu, lai caur šo karsto lūgšanu arī dāvātu spēku un uzrunātu klausītājus, kuriem ticība varbūt ir zudusi. Kuri ir aizmirsuši, ka tāda ir. Ar savu mūziku es vēlos dot emocionālu, garīgu uzmundrinājumu, kamēr vien vēl sēdēšu pie nošu lapas.
Arī Latvijas himna Dievs, svētī Latviju! ir lūgšana. Bet mums negribas būt tikai lūdzējiem ar saliektām mugurām. Pirms dažiem gadiem pat pavīdēja doma, ka mums varbūt vajag citu himnu - spēka dziesmu.
Sāksim ar to, kā dziedam himnu! Nevis nokrist uz ceļiem: dod man! Man lūgšana ir pavisam kas cits. Tā ir sevis iekšēja uzlādēšana. Tu gan lūdz, gan arī pats dod. Ja lūgšana ir patiešām no sirds, degoša, tu dari sevi spēkpilnāku un arī tava Latvijas mīlestība kļūst lielāka. Par laimi, ir pagājis periods, kad cilvēki tikai piecēlās kājās, bet nedziedāja. Tagad dzied arvien vairāk. Arī daudzu citu valstu himnas ir lūgšanas Dievam. Nu, protams, kas gan cits var tautai un valstij palīdzēt? Tikai garīgā vertikāle. Kad dzirdu un dziedu Dievs, svētī Latviju, man acīs gandrīz vienmēr ir asaras. Noteikti ir jādzied līdzi!
Ar kādām domām un sajūtām gatavojies Latvijas simtgadei?
Ir labi, ka vismaz uz šo skaisto, apaļo skaitli domājot, visi - dažādas organizācijas un cilvēki - ir sarosījušies. Tomēr drusciņ skeptiski skatos: bet kas tev traucēja dzīvot tādu dzīvi, lai tu būtu Latvijas cienīgs pirms tam? Kāpēc tikai simtgade ir brīdis, kad pēkšņi attopamies? Mūsu valstī man ļoti pietrūkst vizionāru, kuri domā tālāk un nevis tikai par ikdienas politiku un ikdienas darbiem, kas katram darāmi labāk vai sliktāk. Svarīgi apzināties - ko mēs gribam? Kāds ir mūsu sapnis par Latviju, kuru varam aktīvi īstenot, nevis tikai sapņot? Ir ļoti maz tādu cilvēku, kas domā plašāk un tālāk. Bija laiks, kad mūsu mērķis bija iekļūt NATO un Eiropas Savienībā. Tagad esam tur tikuši. Nu, un tālāk? Vai mums ir jauni vispārnacionāli, kopīgi mērķi? Iznāk, nekā nav?
Valdībā ir taču izstrādāts Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020. gadam un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam (Latvija2030).
Tas ir aprakstīts papīrs. Bet darbos? Ja kaut kas nāk no malas, tad tikai kaut kas notiek. Piemēram, pagājušajā gadā Latvija bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Izdevās diezgan labi! Tāpēc, ka mums vienkārši pienāca kārta, bija jāsaspringst un jādara. Bet pietrūkst lielo mērķu. Mūsos ir snaudošs potenciāls, ko varētu atmodināt, ja būtu vairāk vizionāru ar lieliem un skaistiem mērķiem. Laiku pa laikam fatāli konstatējam, ka Latvija ir vissliktākā Eiropas Savienībā tajā vai citā ziņā (piemēram, veselības jomā). Bet kāpēc mēs nevaram saņemties un mēģināt izkulties no tās pēdējās vietas?! Vai tad tas nav milzīgs dzinulis? Kāpēc čīkstēt, ka esam vissliktākie un nevaram? Iniciatīvām, vizionārismam jānāk ne tikai no politiķiem. Tas var nākt no jekbkura cilvēka. Mani satriec nolemtības kultivēšana - ka esam vissliktākie, visnevarīgākie, viskorumpētākie un ko tikai vēl sliktu par sevi mēs nesakām. Bet tas acīmredzot ir vieglāk. Visa mediju pasaule ir pilna ar to, kā mēs nevaram un mums patīk sevi nolikt, norakstīt. Bet mēs varam! Un ja tā, tad mēs varam kaut ko arī darīt!
Tikai pasaki, ka varam - un to apšaubīs, norās.
Ja kāds kaut ko dara, tas nepatīk. Politkorekti laikam ir uzskatīt: ja kāds kaut ko labu ir izdarījis un viņam saka atzinīgus vārdus, tas īsti neder. Tā ir slimīga, ilgstoša, iekšēja kaite - sevis noniecināšana. Tā izšūpo Latvijas valsts pamatus. Ja sakām, ka mēs neko nevaram, tas ir tieši tas, ko daži grib dzirdēt: ka esam neizdevusies valsts. Kaimiņu lielvalsts pietiekoši daudz strādā, lai stāstītu pasaulei, cik slikti esam. Kāpēc mēs tam dziedam līdzi? Mani šausmīgi nomāc nevarības sajūta. Bet, lai radītu, darbistabā no visām šīm pārdomām ir jādistancējas, jo nevari visu laiku pārdzīvot. Ja nav iekšējas harmonijas sajūtas, nevari radīt. Tomēr ļoti bieži ir no sirds žēl neizmantoto iespēju, zaudēto gadu.
Kādas konkrētas Latvijas personības varētu pretendēt uz vizionāru līmeni?
Pavisam maz. Politiskajā elitē tāda ir Vaira Vīķe-Freiberga, kura mēģināja celt tautas pašcieņu. Un ne tikai vārdos, bet iedvesmojot ar savu personību. Tas ir ļoti būtiski, jo, ja tu runā vienu, bet tā ir tikai poza vai liekulība, tam nevar noticēt. Ir cilvēki, kuri domā un dara ar pozitīvu zīmi, taču tas nav mediju intereses, uzmanības lokā. Tad liekas, ka par pozitīvo runāja tikai kādreiz agrāk, padomju laikos. Kāpēc demokrātiskā valstī, sabiedrībā nevaram priecāties, lepoties un ņemt piemēru no cilvēkiem, kuri ir izdarījuši nevis elementāru minimumu, bet vairāk? Priecāties, ka viņam ir vīzija, mērķi un viņš tos piepilda? Tāpēc gada beigās, kad šādus cilvēkus godina skaistajā pasākumā Latvijas lepnums, atklājumi ir vienkārši fantastiski. Mēs ar Dzintru (dzīvebiedre, kinorežisore Dzintra Geka - I. L.) tur žūrijā esam bijuši jau no paša sākuma un redzam, kādi mums ir fantastiski cilvēki! Bet tikai vienreiz gadā, Ziemassvētku laikā, viņus izceļam un parādām. Bet pārējā laikā tas nav īsti labs stils. Nezin kāpēc liekas, ka priecāties, lepoties un ņemt piemēru nav mūsu domāšanas, Latvijas dzīves dabiska sastāvdaļa. Es vienmēr to ļoti pārdzīvoju. Sevišķi ikreiz, kad dzirdu, ka kāds nicīgi izsakās par savu zemi.
Piemēram, ka te nav nākotnes un ir jābrauc prom uz labklājīgākām zemēm?
Tā ir rūsa, kas ļoti daudz ko saēd. Bet ābeces patiesība ir, ka Latvija būs tāda, kādu mēs katrs viņu uzcelsim. Kādu mēs katrs vispirms sevī, sirdī izlolosim un ko mēs darīsim, lai mūsu sapnis realizētos. Latvija būs tāda, kādi mēs būsim. Bet vecā kaite no komunistu laikiem ir, ka tu pats nedrīksti domāt un prasi no valsts - lai dod. Neatkarīgā valstī dzīve ir grūtāka, jo tev ir izvēles iespējas. Tev ir pašam savs potenciāls jāatver. Bet padomju impērija bija milzu cietums: tevi pabaros, bet ārā nelaidīs, un, pasarg' dievs, ja ar kaut ko atšķirsies un pacelsi galvu. Tagad, kad cilvēki ir tik dažādi, pēkšņi izrādās, ka dzīvot ir sarežģītāk, bet arī daudz interesantāk, jo brīvā, demokrātiskā valsts dod iespēju katram izpausties tā, kā viņš var. Nu tad, lūdzu, neguli, neprasi, bet vispirms domā, ko tu pats vari darīt. Ko tu vari dot Latvijai? Tas ir mans bauslis numur viens. Ko vari darīt, lai Latvija būtu labāka un bagātāka?
Ko pats dari bez tiešā radošā darba?
Pētera Vaska fonds jau piecus gadus pasūta latviešu komponistiem jaunus skaņdarbus. Katru gadu Mūzikas akadēmijā rīkojam arī kompozīcijas studentu darbu konkursu, jo gribam sadraudzināt jaunos izpildītājmūziķus ar mūsu mūziku, ar jaunajiem komponistiem, lai viņi nav tikai katrs par sevi. Kopā viņi būs lielāks spēks. Es nepiekrītu, kad dzirdu: dodiet naudu, un tad mēs darīsim. Pilnīgas muļķības! Vispirms ir ideja, un tad tikai meklē naudu! Ko līdz nauda, ja nav ideju? To izplekarēs un nekas nenotiks. Jāsāk no otras puses: dedz par savu ideju, liec iekšā savu garīgo spēku un mīlestību. Dalies tajā, kas tev ir! Viens uzņēmums uzdāvināja miljonu Bērnu slimnīcai - lūk, labākas Latvijas vīzija! Regīna un Andris Deičmaņi ir atjaunojuši Lielupes krastā kādreizējo saimniecības ēku un tagad tā ir Mazā Mežotnes pils, kur Regīna rīko mākslinieku plenērus un koncertus. Bet viņi varētu arī sēdēt savā mājā un uzbūvēt apkārt lielu žogu… Katrs var kaut ko darīt, lai Latviju darītu labāku, interesantāku, bagātāku un skaistāku. Bet mums liekas: esam nabagi, mums nekā nav, dodiet tik Eiropas naudu! Kaut kas ir jādod arī pretī.
Daudz braukājot pa pasauli, varbūt kļuvis arī labāk redzams, kur ir Latvijas priekšrocības?
Latvijas daba. Latvija ir tik skaista! Redzu, ka mūsu zeme pamazām kļūst arvien skaistāka: daudz kas tiek atjaunots un lauki tiek apstrādāti. Bet, zinot, ka arī dzimstībā esam vienā no pēdējām vietām, atkal domāju: kāpēc mēs nevaram, bet kaimiņi var? Igauņi ir apturējuši savas valsts izmiršanu. Politiķiem ir jāsaprot: šo zemi sauks Latvija, bet kas šeit dzīvos, ja nedzims mūsu bērni? Man stāstīja, ka Kalnu Karabahā viens bagāts armēnis par katru bērnu vecākiem maksājot tūkstošiem dolāru. To mums laikam nesagaidīt, te katrs domā par sevi. Par demogrāfisko situāciju satraukti runā gandrīz tikai Ilmārs Mežs un Otto Ozols. Nu kā var ar to samierināties?
Vēl domāju, kā ir iespējams, ka mūsu kaimiņvalstī Igaunijā, kur ir uz pusi mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, valsts budžets ir par vairākiem miljardiem lielāks? Tas tikai liecina, ka mūsu miljardi aiziet nevis valsts budžetā, bet privātās kabatās - turpinās tas, ko saucam par valsts izzagšanu. Skandāli, kas pēkšņi atklājušies VID, sarūgtina un liek jautāt, cik daudzi cilvēki nav savā īstajā vietā un nemēģina attīrīt savā pārraudzībā esošās valsts iestādes. Tomēr atceroties, kā deviņdesmito gadu sākumā tikko atjaunotajā Latvijas valstī triumfēja bandīti, kuri šāva un spridzināja pa labi un pa kreisi, ir redzams, cik milzīga bijusi attīstība. Bet tā varēja būt daudz lielāka un spilgtāka. Daudziem Latvija ir tikai iespēju zeme, pietrūkst ideālā sapņa par Latviju, kur katrs domātu, ko pats var dot. Protams, domājot par sevi un savu ģimeni, bet tādā kopus ainā, lai Latvija kļūtu arvien labāka man, maniem bērniem, mazbērniem, tev, mums visiem.
Latvijā notiek brīnišķīgas lietas. Cik mēs esam laimīgi, ka rodas tādas brīnišķīgas jaunās koncertzāles, kādas mums tagad ir Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā. Katra koncertzāle, teātris, izstāžu zāle ir garīga bāka, kas dod gaismu veselam reģionam. Mans mīļotais Gors vienmēr ir ļaužu pilns, cilvēki nāk svētku drēbēs. Ir svētku sajūta. Ja cilvēks sevi bagātina caur kultūru, viņš ir labāks arī savā darbā, visā dzīvē, jo dzīvo saskaņā ar Dieva likumiem. Ir labi, ka kaut kas notiek arī ārpus pārlieku lielās Rīgas. Esmu dzirdējis daudz labu vārdu par Alūksnē pērnpavasar atvērto lielisko zāli. Nesen biju Saldū, tur ir fantastiska jauna Mūzikas un mākslas skola: divsimtvietīga zāle - tāda akustika, tāda publika! Pats no sevis tas nerodas.
Deviņdesmitajos gados cilvēki nekurnēja: ar pastalām, bet brīvā Latvijā! Tagad optimisms pārdedzis?
Tas bija neaizmirstams laiks, kad tautā dominēja prieks par beidzot atgūto neatkarību. Garīgā spēka koncentrācija bija tik liela, ka, protams, agri vai vēlu vajadzēja būt atplūdiem. Nevar būt mūžīgs augstspriegums. Toreiz cilvēki arī ticēja, ka pie valsts stūres ir godīgi un ideālisma pilni vīri. Atceros, kā politiķis Juris Bojārs teica: kad kļūsim brīvi, pēc desmit gadiem būsim tādā pašā līmenī, kādā ir Ziemeļeiropas valstis. Bet neviens nepateica, ka būs ļoti smagi jāstrādā, arī lai attīrītu šo vidi. Nepateica arī, ka būs ļoti daudzi savtīgi, blēdīgi cilvēki. Juku laikā viss ir ļoti saduļķots, un vienmēr kāds to izmanto. Cilvēki arī daudz ko nesaprata. Padomju impērijas cietumā nebija jādomā. Bet, kad durvis atveras un tu izej laukā, brīvībā, tu apmulsis skaties uz visām pusēm un nezini, ko iesākt. Tik ļoti pietrūka vieda, gudra cilvēka, kurš palīdzētu šajā situācijā orientēties. Bija sarežģīti un grūti, kad ekonomiski viss bija izpostīts, sākt visu no gala. Katrs ierakās sevī un strādāja, kā nu varēja - labāk vai sliktāk, godīgi vai ne. Tauta bija atradusi domāt. Bet jebkurā valstī, pat visbagātākajā, domājošu cilvēku ir ļoti maz. Kā uzrunāt nedomājošos? Vai viņi aizies populistu pavadā? Jeb tomēr mēģināt viņus uzrunāt ar pozitīvo piemēru, kur vārdi saskan ar darbiem?
Ir pamats satraukumam, ka Eiropā ir identitātes krīze?
Protams! Viens no skaidrojumiem, kāpēc arābu teroristi ir tik aktīvi, ir, ka viņi redz eiropiešu gļēvumu, to, ka cilvēki ir pazaudējuši vērtību sajūtu. Vairs nav stabilitātes. Bet teroristiem ir ideja, un viņi sevi tai ziedo. Iedomājies, kurš eiropietis kaut kam ziedos savu dzīvību?! Ticība, kurai cilvēki gatavi atdot savu dzīvību, ir spēks, kāda mums nav. Kur ir mūsu Eiropas kopīgās vērtības? Caur pirkstiem iztek. Ir ļoti traks laiks, un ir grūti prognozēt, kā viss attīstīsies. Bet mums pašiem jāturas, lai ir pamats. Tāpēc man ir tik svarīgs jebkurš apliecinājums un ticība, ka mūsos vēl ir spēks. Tāda sevis un apkārtējo noskaņošana, ka viss ir slikti un nekā vairs nebūs, draud mūs iznīcināt. Cilvēki ir aizmirsuši, ka neesam nākuši pasaulē tikai, lai atpūstos un izklaidētos. Kāpēc darba tikums vairs nav pamats mūsu dzīves būvei? Ziemeļeiropa ir protestantu zeme, kur cilvēki visu nedēļu strādā, un tad svētdien vari iet pirtī, apstaigāt savus laukus, lasīt Bībeli, aiziet uz krogu. Viss sagājis grīstē: par darbu visi runā tikai tādā nozīmē, ka ar to var nopelnīt naudu. Bet par vērtībām laikam tagad vairs nedrīkst runāt? Mūsu vājums, vērtību kritēriju sabrukums ir augsne, lai mēs pazaudētu arvien vairāk un vairāk. Vai nu mēs attapsimies un pratīsim atbraucējus Latvijā uzņemt ar pašcieņu, vai uzreiz stāstīsim, cik te ir slikti?