Nupat notikušās Valsts prezidenta vēlēšanas politisko diskusiju telpā aktualizējušas vairākas tēmas un ienesušas jaunas atziņas.
Vispirms jau par ilgstoši aktuālo dilemmu: balsojumam jābūt atklātam vai - tieši otrādi - slēptam. To, kuru opozīcijas partiju pārstāvji nodrošināja Vējoņa ievēlēšanai trūkstošās 13 balsis, tagad varam tikai minēt. Vairākums politikas apskatnieku gan sliecas domāt, ka savu roku te pielikusi Saskaņa - to atklāj iepriekšējo balsojumu rezultāti, kuros skaidri nolasāms, ka vispirms No sirds Latvijai, tad arī Latvijas Reģionu apvienība balso pret visiem un papildu balsis Vējonim tiek tikai pēc Dolgopolova izstāšanās no spēles. Vēl viens arguments: tieši Saskaņa ir visvairāk motivēta iegāzt Nacionālo apvienību kā savus sīvākos pretiniekus.
Tad, lūk, kamēr nav skaidri zināms, ka tās tiešām bija Saskaņas, nevis mazāko opozīcijas frakciju deputātu balsis, šoreiz apspēlētā Nacionālā apvienība notikušo spiesta pieņemt klusuciešot. Taču radikāli atšķirīga situācija būtu tad, ja nepārprotami būtu zināms, kurš un kā balsojis, un ja tiešām jau pirmspēdējā balsojumā izrādītos, ka atbalsts konkrētajam koalīcijas kandidātam nāk no Saskaņas - tās pašas, ko daudzi, pat mēreni noskaņotie Vienotības pārstāvji, mēdz publiski asociēt ar Kremļa ietekmi Latvijā. Domāju, ka balsojums par Vējoni tādā gadījumā uzrādītu pilnīgi citu rezultātu, proti, ievēlēšanai balsis pietrūktu, jo Vienotība sašķeltos, un tas galu galā novestu gan pie valdības krišanas, gan jaunām vēlēšanām. Līdz ar to var teikt: koalīciju glābj, ka balsojums bija slēpts un Saskaņa Vējoņa atbalstā neatzīstas.
Tajā pašā laikā atklāts paliek jautājums - cik krupju vēl spējīga norīt Nacionālā apvienība, lai tikai paliktu valdībā. Iepriekš apvainota teju vai valsts nodevībā par atsevišķiem vienādiem balsojumiem ar Saskaņu, nu spiesta klusuciešot samierināties, ka pašu politiskie partneri, iespējams, saņēmuši atbalstu tieši no šī politiskā spēka.
Tajā pašā laikā redzam, ka piepildījies Aivara Lemberga pirms nepilna mēneša intervijā Dienai paustais, ka nākamajam jābūt nevis koalīcijas, bet nācijas prezidentam un tam vēlams arī opozīcijas atbalsts. Tātad - lai arī ko runātu partiju pārstāvji - opozīcijas atbalsts Vējoņa ievēlēšanai nevarēja būt nejaušība.
Un vēl viens secinājums pēc aizvadītajām vēlēšanām - Vienotība ir daudz vienotāka, nekā iepriekš šķita. Izšķirošā brīdī tās līdere savējos tiešām joprojām spēj mobilizēt pat tādai izvēlei, ko daudzi šīs partijas deputāti neuzskatīja par pareizāko. Vai arī... jā, pastāv vēl dažas manevru iespējas, bet par tām nekad neuzzināsim. Kā teicu - laimīgā kārtā.