Jūlijs un augusts tradicionāli tiek uzskatīti par kluso periodu iekšpolitikā. Lietotais apzīmējums, kas šķiet tik neapšaubāms («nekas nenotiek!»), manuprāt, sniedz interesantu skatpunktu uz to, kā sabiedrība saprot politiku un kā to redz paši politiķi.
Atvainojos par banalitāti, tomēr jāatgādina, ka Ministru kabinets turpina strādāt. Līdz ar to jāsecina, ka politika mums lielā mērā asociējas tieši ar Saeimu (kas, jā, bauda vasaru). Tā gan neizbēgami būs vulgarizēta interpretācija, tomēr acīmredzot asociatīvā ķēde aprakstāma kā «runāšana» = «politika». Jo vairāk runā, jo vairāk politikas. Neapmierināto ar valdības lēmumiem, protams, netrūkst, tomēr ministri tiek vairāk saprasti kā «vara», kā birokrātiskās mašinērijas galvgalis vai, ja vēlaties, izaugums, bet ne «politika».
Samazinoties intensitātei, ar kādu dažādi personāži kaut ko vārās visās iespējamās mediju platformās, it kā samazinās arī politikas klātbūtne. Citiem vārdiem sakot, ja politikas nav mediju telpā, tad tās nav. Diezgan šarmanta tēze, jo ir medijiem glaimojoša, bet vienlaicīgi atgādina par to atbildību. Bet vispār jau dīvaini. Grūti iedomāties, piemēram, ka zinātnieki teiktu: ja mums nedos iespēju izteikties medijos, mēs nekādus eksperimentus netaisīsim.
Ne mazāk lietderīgi ir pārdomāt, kā paši politiķi uztver kluso periodu. Šajā periodā uzdodot kādam no viņiem jautājumu par notiekošo, vairumā gadījumu tiek saņemta atbilde, ka «ir taču vasara», «cilvēki atvaļinājumos», «kaut kas atsāksies septembrī». Ja mēģinām izlobīt teiktā jēgu, tā ir - nav publikas, nav politikas. Politika notiek tikai tad, ja ir skatītāji un klausītāji.
Man gan liekas, ka šī konstrukcija ir nepareiza, jo klusais periods politiķiem tieši būtu noderīgs refleksijai un jaunu ideju izstrādei. Tomēr šis subjektīvais priekšstats saduras ar to, ka politika ir ārkārtīgi situatīva. Būs jauni «notikumi», tad arī reaģēsim, ja nav, nav vērts mocīt pašiem smadzenes. Citiem vārdiem sakot, politiķi lielākoties uz kaut ko reaģē, nevis piedāvā savu skatījumu.
Iepriekš paustais pat nav nepārprotami kritiskas piezīmes, jo varbūt tiešām mūsdienās politika ir tāds ķīselis, ka nopūlēties ar kaut cik izvērstu jaunu priekšlikumu izstrādi nav vērts. Bet - pat ja tā, tas nenozīmē, ka nav prognozējams, uz kādiem «notikumiem» nāksies reaģēt, slavenajam atvaļinājumu laikam beidzoties. Tātad teorētiski vismaz var izstrādāt reakcijas uz gaidāmajiem kairinātājiem - kaut tāpēc, lai reakcijas būtu jēdzīgākas. Nekā nebija - kad tieši prasīs viedokli, tad arī domāsim. Tas nozīmē, ka nereti lietotā politikas un teātra salīdzināšana ir nekorekta - teātrī notiek mēģinājumi.