Tā ir. Migrācijas politika nav sevi attaisnojusi. Ja tā būtu pareiza, patvēruma meklētāju plūsma, iespējams, būtu mazāka. Ir svarīgi stiprināt robežu drošību. Mums aktuāla ir Eiropas austrumu robežas stiprināšana. Tāpēc Baltijas valstis iegulda līdzekļus, lai sakārtotu robežu un stiprinātu dienestus. Patiesībā šim jautājumam jau sen bija jābūt atrisinātam.
Ja migrācijas apjomi pieaugs, kāda būs Latvijas pozīcija?
Mēs esam apsolījuši pieņemt Latvijā 776 patvēruma meklētājus. Tas process ir sācies, pirmie patvēruma meklētāji ir Latvijā. Iekšlietu ministrijas dienesti vērtē, vai viņiem piešķirt bēgļu vai alternatīvo statusu. Tad viņi varēs iziet patstāvīgā dzīvē. Taču mums daudz vēl jāmācās, jo tik lielam cilvēku skaitam nebijām gatavi.
Šiem cilvēkiem būs jāmeklē arī, kur dzīvot un strādāt.
Tas viņiem būs izaicinājums. Jautājums ir, vai viņi spēs apgūt latviešu valodu un iesaistīties sabiedrībā. Darba tirgū latviešu valoda ir jāzina. No valsts puses speciālas privilēģijas netiks radītas, un darba tirgū viņi sacentīsies ar mūsu cilvēkiem, kuri arī meklē darbu. Tas nebūs vienkārši, jo ir pietiekami augsts bezdarba līmenis. Piedāvājumi jau ir, bet katrs meklē sev darbu ar lielāku algu.
Tātad Latvija paliek pie 776 patvēruma meklētājiem?
Mēs nepiekrītam obligātajai kvotu sistēmai. Pret šo principu Latvija iebilst un iebildīs. Par priekšlikumu, ka varētu noteikt soda naudu valstīm, kas atsakās uzņemt patvēruma meklētāju, valdība un Saeima vēl nav formulējusi pozīciju. Taču, pārrunājot to ar premjeru Māri Kučinski, esam vienās domās, ka soda mehānisms nav pareizs. Tā zināmā mērā ir atpirkšanās. Mēs sniedzam atbalstu cilvēkiem, kas ir spiesti kara dēļ pamest savas dzimtās vietas, bet mums ir jāprot nošķirt viņus no ekonomiskā labuma meklētājiem. Tāpēc piemērot kādus soda mehānismus nebūtu pareizi, jo tajā brīdī, kad parādās cilvēks, tu vēl neesi izvērtējis, vai viņš bēg no kara šausmām vai ir ekonomiskais bēglis. Ja mēs ieviešam obligātos principus sadalei vai citus mehānismus, tas ir skaidrs signāls potenciālajiem patvēruma meklētājiem - Eiropā ir radīta sistēma, ka tā vai citādi tiks atrasts risinājums. To ekonomiskā labuma meklētāji var ļaunprātīgi izmantot - dosimies uz Eiropu, kur mūs tāpat kaut kur sadalīs. Tas ir nepareizs signāls kopumā no Eiropas Savienības. Visas Baltijas valstis ir paudušas pietiekami skaidru nostāju, ka tas nav tas, kā jāsniedz atbalsts patvēruma meklētājiem.
Tuvojoties NATO samitam, amatpersonas uzsver, cik svarīgi pastiprināt NATO spēku klātbūtni reģionā. Cik droši cilvēki var justies?
Mums nav ne no kā jābaidās. Mēs esam pasaulē spēcīgākās militārās alianses NATO dalībvalsts. Mēs nostiprinām savus bruņotos spēkus, un paldies visiem, kas aktīvi iesaistās valsts aizsardzībā, - cilvēkiem, kuri velta savas brīvdienas, lai kļūtu par labiem zemessargiem. Pēdējos divos gados, kopš Krievijas agresijas Ukrainā, tas process bijis ļoti aktīvs. Mēs esam kļuvuši spēcīgāki, un mums ir labi draugi. Esam ieinteresēti, lai rotācija būtu pastāvīgi un lai tā būtu plašāk pārstāvēta. Lai būtu nevis viena rota - aptuveni 150 cilvēku -, bet tas varētu būt kāds bataljons no 500 līdz pat 1000 cilvēkiem.
Vai NATO spēku klātbūtne nepieciešama kā signāls Krievijai?
Latvijai un Baltijas valstīm kopā militārais potenciāls ir mazāks nekā Krievijai. Tāpēc ir mūsu draugi, un tad mēs jūtamies daudz stiprāki. Ir ļoti svarīgi sabiedrībai parādīt, ka te ir mūsu sabiedrotie. Tas dod lielāku uzticību tam, ka esam drošībā. Ne vienmēr vēl cilvēki notic mūsu spējām. Taču esmu pārliecināts par mūsu karavīru varonību, ko ne vienreiz vien esam vēsturiski pierādījuši. Grūtos brīžos esam gatavi aizstāvēt savu valsti un smagās cīņās uzvarēt, neskatoties uz pretinieka pārspēku. Pats svarīgākais - arī politiķi ir sapratuši, ka drošībā ir jāiegulda, un pakāpeniski ejam uz finansējumu aizsardzībai 2% no IKP līdz 2018. gadam. Taču uz drošību ir jāskatās daudz plašāk. Jārunā ne tikai par ārējo, bet arī par iekšējo drošību. Robežas, Valsts policijas stiprināšana arī ir ļoti svarīga. Drošība - tā ir arī ceļu kvalitāte, veselība, izglītības sistēmas sakārtotība. Jo nedrošāk cilvēks kādā jomā jūtas, jo nestabilāka ir situācija un vieglāk šādus cilvēkus ietekmēt. Mums ir jārēķinās ar informatīvo spiedienu no dažādām pusēm - tajā skaitā no Krievijas. Notiek cīņa par cilvēku prātiem un sirdīm, un mēs šajā cīņā nu nekādi nedrīkstam zaudēt.
Vai esat kādreiz iedomājies, kā būtu, ja valdību tagad vadītu Solvita Āboltiņa?
Man grūti spriest, kā būtu, ja būtu. Ir Māris Kučinskis, un, manuprāt, viņš strādā labi. Sabiedrība varbūt vēlas ātrākus lēmumus, bet valdības lēmumi ir pārdomāti. Tā ir apstiprinājusi rīcības plānu, kurā ir pasākumi, ko valdība tiešām ir gatava realizēt. Tā ir laba pieeja. Ar solījumiem mēs esam baroti ļoti daudz. Kādreiz bija teiciens - kā var nesolīt. Māris Kučinskis izvēlējies citu ceļu. Viņš grib parādīt reālus darbus. Ministru kabinetā nav tādu izteiktu līderu, bet viņi strādā kā komanda. Tas bija arī mans uzstādījums - valdībai ir jāstrādā kā saliedētai komandai, jo tie lēmumi, kas jāpieņem, nav vienkārši.
Esat bijis vairākās valdībās. Kā toreiz notika rīcības plānu sagatavošana?
Bieži vien rīcības plāni bija kā attiecīgās nozares vēlmju saraksts. Tur bija labas lietas, bet tās nebija iespējams sasniegt ne gada, ne četru gadu laikā. Tās vēlmes bija tādas, ka to īstenošanai būtu nepieciešamas vairākas četrgades. Tāpēc man simpatizē tas, kā Māris Kučinskis ir licis ministriem ieplānot darbus, kurus šī valdība apņemas izpildīt.
Jums ir bijušas tikšanās ar vairākiem ministriem. Vai visi ministri ir savā vietā? Premjera padomnieks Aigars Freimanis intervijā Latvijas Avīzē šaubījās par veselības ministru Gunti Belēviču, ar kuru arī esat ticies.
Es nevērtēju katru ministru atsevišķi, bet valdības darbu kopumā. Ja mehānismā kaut kas nedarbojas, tas ir jāvērtē premjeram. Katrai ministrijai ir savas izejas pozīcijas. Veselības nozarē problēmas ir krājušās gadiem, ja ne gadu desmitiem. Tagad tās ir samilzušas un trāpās šim ministram. Arī izglītībā problēmas ir sakrājušās ilgstošā laika periodā, un mēs nevaram vainot Kārli Šadurski, ka kaut kas nav izdarīts, jo pedagogu darba samaksas jautājums bijis aktuāls jau sen. Tagad cilvēki kļūst sociāli un sabiedriski aktīvāki un pauž savu viedokli. Dzīve arī kļūst sarežģītāka, vairāk jāmaksā par pakalpojumiem, un cilvēki prasa kaut ko mainīt. Sabiedrība kopumā un katrs no mums esam izgājuši cauri smagam periodam - ekonomiskajai krīzei -, kad mēs daudz ko samazinājām. Reizēm tas bija pārdomāti, bet brīžiem varbūt nepārdomāti. Tam posmam esam izgājuši cauri, un ir atsākusies izaugsme. Ja valstī kļūst labāk, vajadzētu būt tā, ka visiem valsts iedzīvotājiem arī kļūst labāk.
Vairākkārt esat uzsvēris, ka ekonomiskās izaugsmes tempi nav apmierinoši.
Jā, mani tie neapmierina. Ja gribam sasniegt vidējo Eiropas valstu rādītāju, pēc ekspertu aprēķiniem, mūsu ekonomiskajai izaugsmei ir jābūt vismaz 5% apmērā katru gadu. Veidojot valdību, man bija uzstādījums, lai būtu stabila nodokļu politika, nemainot katru gadu nodokļus atkarībā no tā, par cik mums vajag palielināt izdevumus. Mani priecē, ka Finanšu ministrija strādā pie jaunās nodokļu politikas pamatnostādnēm. Ir svarīga nodokļu stabilitāte un ēnu ekonomikas apkarošana.
Kā to var izdarīt, ja šī sistēma ir iesakņojusies?
Ir jādara! Mēs zinām, ka ir problēmas ar visādiem PVN karuseļiem. Mēs valstī joprojām nespējam samazināt darbaspēka nodokli. Līdz ar to varbūt notiek šmaukšanās ar aplokšņu algām. Gribot saņemt vairāk, cilvēki iesaistās aplokšņu algu sistēmā un paši ir pietiekami aktīvi šīs sistēmas uzturētāji. Manuprāt, tā būtu laba dāvana Latvijas valstij simtgadē, ja mēs spētu līdz 2018. gadam atteikties no aplokšņu algām. Taču tam jārada priekšnosacījumi - jārunā par darbaspēka nodokļa samazināšanu, godprātīgu Valsts ieņēmumu dienesta darbību. Tad būs arī ieņēmumi. Cilvēkiem arī ir jāredz, cik racionāli valsts šos nodokļus izmanto. Lai VID atgūtu reputāciju, būs nepieciešams ilgāks laiks.
Jums personīgi ir skaidrs, vai 39 rotējamo VID darbinieku vidū nav negodprātīgu cilvēku?
To var pierādīt tikai tiesībsargājošās institūcijas, nevis VID ģenerāldirektors vai ministrs. Es personīgi iebilstu pret to, kā tika pasniegtas un skaidrotas VID darbinieku rotācijas. Sabiedrībai tika sūtīts nepareizs signāls, jo ir pilnīgi nepareizi negodprātīgu cilvēku aizrotēt uz citu darbu. Rotēšana nedrīkst kļūt par soda veidu. Te līdz galam ir grūti saprast, kas ir patiesībā.
Kamēr nav šī skaidrojuma, pastiprinās aizdomas par centieniem atbrīvoties no kādiem darbiniekiem, vietā liekot, iespējams, Zaļo un Zemnieku savienībai lojālus.
Es ceru, ka tā nav. Es neko tādu neesmu dzirdējis.
Tāda prakse agrāk ir bijusi, ka partijas savās ministrijās saliek savus cilvēkus.
To man ir grūti komentēt. Parasti jau ministri no dažādām partijām atnāk ar savu redzējumu. Ir bijusi arī pieredze, ka ar partijām saistīti cilvēki parādās kādos amatos. Tagad man nevienu brīdi nav radusies sajūta, ka šajā valdībā kaut kas notiktu tādu politisku iemeslu dēļ.
Kad jūs sapratāt, ka premjers būs Māris Kučinskis, nevis kāds no Vienotības? Vai tā nebija saspēle starp jums un ZZS?
Kāpēc žurnālistiem vienmēr gribas meklēt kādu saspēli un sazvērestības? Tāpat kā tagad, kad finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola ir sākusi pārmaiņas VID.
Tā ir noticis, un politiskā vide nav būtiski mainījusies.
Piekrītu, ka agrākos gados ir bijusi tā sliktā pieredze valsts pārvaldības principu ievērošanā, un tad mēs automātiski sākam tā domāt. Taču cilvēkiem ir jāmainās. Ja mēs šādā veidā visu laiku rīkosimies, nekad netiksim valstī uz zaļa zara. Es partijām devu iespēju visu decembri izpausties, beigās man pašam bija jāķeras klāt pie premjera kandidāta meklējumiem.
Un tad jūs sākāt meklēt reģionos. Kurš cilvēks ieteica Valmieras mēru Jāni Baiku? Jūsu dzimtā Madonas novada priekšsēdim Andrejam Ceļapīteram, kurš atšķirībā no Baika ir Vienotības biedrs, taču ir daudz lielāka pieredze?
Man neviens neieteica. Es pats skatījos. Ja es aicinātu Ceļapīteru, žurnālisti teiktu, ka prezidents velk ārā madoniešus. Mēs redzam, kā Valmieras pilsēta attīstās, kā attīstītās Cēsu novads, kuru vada Jānis Rozenbergs - viņam arī tika izteikts piedāvājums. Protams, arī Madona attīstās. Taču man simpatizēja, ka gados jauni cilvēki sasniedz labus rezultātus pašvaldībā, un tad viņi varētu būt arī labi valdības vadītāji.
Ar ko Jānis Baiks ir tik īpašs, jo tagad viņš pārstāv vienu no Vienotības ministrijām Rīgas ostas valdē.
Prezidents varbūt atrada cilvēku, kuru partijai tagad virzīt uz augstākiem amatiem. Man ir grūti komentēt. Tas jāprasa Vienotībai.
Jūs pagājušajā gadā ļoti daudz braucāt reģionālajās vizītēs.
Šogad arī došos.
Kas ir mainījies šo pašvaldību dzīvē pēc jūsu vizītēm, ko tās ir ieguvušas?
Arī es esmu ieguvis no šīm vizītēm.
Popularitāti?
Nē, nu… Tas nav tik vienkārši. Tā ir iespēja satikt cilvēkus pašvaldībās un uzzināt, kas viņus nomāc. Rīgā, sēžot kabinetā, var attālināties no reālās dzīves. Uz vietas iespējams no pirmās mutes uzzināt par problēmām, mani padomnieki tās piefiksē. Pēc tam man ir iespēja risināt kādus jautājumus sarunā ar premjeru, ministru, norādīt uz labojamām lietām, lai reģionos cilvēki sajustu, ka valsts vadība domā par viņiem. Ne vienmēr visas problēmas ir atrisināmas, un ne vienmēr reģionu cilvēkiem ir taisnība.
Politiķi ir atsaukušies uz jūsu iniciatīvām. Kuras no tām jūs gribētu uzsvērt?
Publisko iepirkumu likuma izmaiņas, ko Saeima tagad kā steidzamas pieņēma. Man nebija pieņemams, ka varētu notikt kavēšanās ar Eiropas naudas apgūšanu, jo mūsu likumdošana nav pielāgota Eiropas prasībām. Pieņemot šā gada budžetu, uzstāju, ka katru gadu jāpārvērtē ministriju bāzes izdevumi. Mēs nevaram tikai dot naudu, neskatoties, kā to izmanto. Tas ir sāpīgi un ne visiem ministriem patīk. Taču, pārvērtējot ministriju izdevumus, ir atrasti 50 miljoni, un tas ir daudz.
Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis gan šo skaitli apšaubīja.
Par izglītības sistēmu varbūt ir cits stāsts. Skatoties oficiālos datus, mums 5,9% no IKP ir novirzīti izglītībai no kopējiem valdības izdevumiem. Esam Eiropā viena no līderēm naudas apjomā uz vienu izglītojamo. Tad ir jautājums, kā mēs šo naudu izmantojam. Tur, iespējams, ir pietiekami lielas rezerves. Tas nenozīmē, ka var atrisināt darba samaksas jautājumu, bet kādas citas problēmas var risināt. Tāpēc man bija uzstādījums, ka šāds vingrinājums katru gadu ir jāveic. Tā ir arī domāšanas maiņa, lai lietderīgāk izmantotu līdzekļus.
Ja Vienotība neatgūstas, kā labējās partijas nodrošinās vairākumu pēc Saeimas vēlēšanām?
Liela atbildība ir Mārim Kučinskim, kuram ar savu darbu ir jāpierāda, ka valdība ir spējīga pieņemt lēmumus, kas ir vērsti uz valsts attīstību, lai Latvijas iedzīvotājiem kļūtu labāk. Daudz kas būs atkarīgs no valdības darba. Ja nesāksim risināt izglītības un veselības sistēmas problēmas, spēku samēri var būt dažādi.
Vai pieļaujat, ka valsts simtgadi 2018. gadā var nākties sagaidīt ar Saskaņu valdībā?
Viss atkarīgs no vēlēšanu rezultātiem, bet es ceru, ka - ne.
Viens no Vienotības priekšsēža kandidātiem Andris Piebalgs paziņoja, ka pienācis laiks tautas vēlētam Valsts prezidentam.
Tas ir jautājums, vai mēs uzticamies cilvēkiem, kurus esam ievēlējuši Saeimā. Mēs viņus pilnvarojam pieņemt lēmumus. Ja šī sistēma darbojas, nav pamata tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanai. Satversmes tēvi izvērtēja dažādus modeļus, un visus šos gadus šī sistēma ir darbojusies. Taču nekas nav ideāls, vienmēr var kaut ko uzlabot. No savas puses es priekšlikumus neiesniegšu. Tas nebūtu korekti.
Vai esat pieradis pie dzīves Jūrmalas rezidencē?
Ja atklāti, neesmu pieradis pie Jūrmalas. Es nejūtos kā mājās. Kā katram, kurš lielu daļu mūža nodzīvojis sev tuvā vietā, tā vienmēr ir vismīļākā. Lēnām atgriežos agrākajā darba grafikā. Esmu visu dzīvi radis - ja kaut ko dari, izliec sevi pilnībā. Ja ne, labāk vispār nedarīt.