Viņi izdīdīti precīzās mizanscēnās, bet dziļāks māksliniecisks vēstījums un enerģētika viņiem vēl nav pa spēkam. Redzams, ka režisori šoreiz visvairāk interesējusi austrumnieciskās atmosfēras radīšana - skaniski, vizuāli, plastiski. L. Dobrājas kostīmiem audumi autentiskuma radīšanai vesti pat no Indijas... Stopkadri kā slaidšovā fiksē orientālu gleznu mizanscēnas. Vietām ir panākts kinematogrāfisks iespaids. Precīzi darbojas arī tehniskie efekti - strūklaka, gaismas. Līdztekus nākotnes un pagātnes varoņiem darbojas arī pārdabiskās būtnes - trīs eņģeļi pasaku varoņu veidolā ar glītiem baltpūkainiem spārniņiem. Tas ir naivākais un dekoratīvākais izrādes slānis. Iestudējums it kā sliecas un gribētu piedāvāt jēgas dziļumu, bet tas tomēr nenotiek. Dekoratīvisma _Zālamana pēdējā mīlā_ (vietām, gan jāatzīst, precīzs izpildījums) šoreiz ir vairāk nekā pārdzīvojuma vai atklāsmes.
Prieks, ka pēc ilgstošās ažiotāžas ap Gaļinas Poļiščukas teātri beidzot ir tapis tā pirmais iestudējums jaunajās telpās. Mākslinieciskā ziņā pēc A. Kuprina darba Sulamīte tapušais uzvedums gan rada pretrunīgu iespaidu. Atzinīgi vērtēju režisores vērienīgo ieceri, izdomu un fantāziju, ar kādu viņa veidojusi izrādes audiovizuālo tēlu un plastisko ekspresiju. Stilizēto austrumniecisko vidi, uz kuru tiek teleportēti uzveduma varoņi, veiksmīgi palīdz radīt arī L. Straubes scenogrāfija un L. Dobrājas kostīmi, S. Bermakas gaismas, mūzika, aktieru plastisko grupu izkārtojums un iejušanās dzīvnieku un putnu tēlos. Taču lielāka darbības koncentrācija nāktu tikai par labu galvenajam stāstam: kolorītu detaļu un situāciju apspēļu ir par daudz, un tas, kas izrādes pirmajā daļā šķita kā pārsteigums, otrajā daļā jau sāk nogurdināt. Andra Buļa Zālamans ir cienījams aktierdarbs, neapšaubāma graciozitāte piemīt Kristīnes Vismanes Sulamītei un Karīnai Tatarinovai vairākās lomās, pārliecinoši un artistiski dažādās lomās iejūtas Rihards Lepers un Maksims Šahovičs. Tomēr aktieru ansambļa neviengabalainība un vairāku tā dalībnieku pieredzes trūkums ir acīmredzami, un tas gremdē iestudējuma kopējo līmeni. Bet režisore pierāda, ka viņai ir gan interesantas idejas, gan inscenētājas potenciāls, kas, cerams, ļaus šim teātrim nostiprināt savu nišu mūsu teātru kopainā.
Viens ābols par galveno temperamentīgās režisores Gaļinas Poļiščukas izkaroto ieguvumu - brīnišķīgo, viegli transformējamo un no visām sēdvietām labi pārskatāmo jauno spēles laukumu Kongresu namā, kādu Latvijas teātris jau sen bija pelnījis. No solītajām, nekad agrāk neredzētajām mākslas kvalitātēm - vismaz pirmajā jaunās mājvietas iestudējumā - gan ir tikai ambīcijas, par kurām tad nu otrs ābols. Iecerē ir interesanta režisores doma: ar bībeliskās līdzības par Zālamanu palīdzību runāt par mīlestības pārlaicīgo un universālo dabu. Tak realizācija paliek pusceļā starp visumā asprātīgi ironisku atsvešinājumu un rituālu spēles teātri, rādot notiekošo pārmaiņus kā starptautiska nākotnes semināra eksperimentu un dekoratīvu mītiskas Austrumu pasaules ilustrāciju, par mediju starp abām pasaulēm izmantojot runājošu datorekrānu. Un, lai cik skaisti arī būtu iestudējumā nodarbināto jauno sieviešu puskailie un pilnīgi kailie augumi, ar trim profesionāliem aktieriem tomēr šādai izrādei ir par maz. Andris Bulis nelielajā amerikāņu tūrista zinātnieka tēlā ir daudz artistiskāks un patiesāks, nekā atveidojot galveno viedā Zālamana lomu.