Visām dalībvalstīm ir iespēja izmantot ES strukturālos fondus, lai ieviestu e-veselības risinājumus. E-veselības tīkls, kurš šobrīd ir nostiprināts Eiropas Komisijas līmenī, apvieno visas 28 dalībvalstis. Protams, dažādās ES dalībvalstīs ir arī atšķirīgas pieejas, kā izmantot Eiropas atbalstu. Būtībā Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Somijā ir labs pamats, lai attīstītu e-veselības tīklu un tādus e-veselības instrumentus kā elektronisko recepšu izrakstīšana, pacientu datu un izmeklējumu elektroniska uzglabāšana utt. Ideja ir padarīt veselības aprūpes sistēmu ilgtspējīgu, vēl pieejamāku un elastīgāku attiecībā uz krīžu situācijām un jauniem izaicinājumiem. E-veselība var palīdzēt nodrošināt labāku pārvaldību veselības aprūpes sistēmas līmenī. Ir ļoti svarīgi pamanīt un izmantot m-veselības (mobilās aplikācijas) un e-veselības iespējas mazāk apdzīvotās teritorijās, kur cilvēkiem ir grūti nokļūt lielajās pilsētās pie speciālistiem. Šādi var uzlabot pieejamību un radīt tādus apstākļus, lai uzlabotu veselības aprūpes kvalitāti. Un Latvija ar šiem risinājumiem nav aizkavējusies, kā jūs sakāt. Salīdzinot ar virkni citu valstu, Latvijā ir vērojams progress, lai ieviestu e-veselības sistēmu.
Kāda situācija tad ir citās ES dalībvalstīs?
Atklāti sakot, lielā daļā ES dalībvalstu e-veselības sistēma tieši kā sistēma šobrīd neeksistē. Tāpat neeksistē arī vienotais digitālais tirgus. Bet, ja mēs runājam par e-veselības instrumentu pielietojumu atsevišķās slimnīcās, atsevišķās pilsētās, reģionos, šādas iespējas tiek izmantotas. Bet patlaban nav iespējas to visu darīt sistēmas ietvaros, jo ir nepieciešams radīt veidu, kā šīs dažādās sistēmas savienot. Tas būtu jāizdara līdz 2016. gadam, jo nākamgad jūnijā ES jāsāk realizēt pārrobežu e-veselības direktīvu. Šobrīd mēs esam izvērtējuši situāciju, kurās valstīs ir iespējams atvērt references centrus, kas būtu gatavi uzņemt pacientus ar retajām slimībām, kuriem nepieciešama specifiska ārstēšana. Bet, ja dalībvalstis ir gatavas izmantot references tīklu, tad jābūt arī gatavām elektroniski nosūtīt pacientu datus, vēsturi, izmeklējumus. Šodien šādas iespējas nav. Atklāti sakot, Igaunija, Lietuva, Somija un Zviedrija ir līderi. Latvija savukārt uz to iet, bet vēl ir tālu no tā. Bet būtu jauki redzēt Latviju starp desmit vai divpadsmit ES dalībvalstīm, kuras ir gatavas ieviest jau sistemātiskus risinājumus.
Ja mēs runājam par drošu pārtiku, kādi ir galvenie izaicinājumi ES?
Pārtikas drošība vienmēr ir izaicinājums. Mums vienmēr jābūt gataviem momentā reaģēt, ja sākas kāda krīze. Piemēram, šobrīd ir milzīgs vīrusa uzliesmojums Itālijā, kur inficēti ir olīvkoki, taču olīvas un olīveļļu lietojam ļoti bieži. Visu laiku ir kādi izaicinājumi, un mums ir jāredz iespējas, kā krīžu situācijas novērst. Pārtikas drošības standarti ES ir ļoti augsti, un mēs ar to lepojamies. Mūsu tehnoloģijas ir drošas, bet ir ļoti svarīgi tās attīstīt, lai radītu vēl labākus apstākļus un vēl drošākus produktus ES līmenī. Bet jārunā ir ne tikai par pārtikas drošību, bet arī par veselīgu pārtiku, un tas nav viens un tas pats. Mums ir droši produkti, bet tajos ir daudz cukura, sāls un tauku. Mūsu uzdevums ir veicināt, lai industrija ražotu ne tikai drošus produktus, bet arī veselīgus. Nav noslēpums, ka jaunajai paaudzei garšo saldinātie dzērieni, ātro ēstuvju piedāvājums, bet mūsu uzdevums ir veicināt dārzeņu, augļu un zaļo produktu patēriņu.
Jā, diemžēl statistika rāda, bērnu skaits ar lieko svaru tikai pieaug.
Aptaukošanās mūsdienās ir liela problēma. Mēs lietojam datorus, mobilos telefonus, spēlējam datorspēles, bet bērni dara to vēl vairāk, krietni samazinot savas fiziskās aktivitātes. Bērni pavada laiku stundām ilgi, sēžot un dzerot saldinātos dzērienus, ēdot picas un burgerus, kā arī neizpaliek saldumi. Tā mūsdienās ir milzīga pandēmija attīstītajās valstīs, tajā skaitā ES. Taču, ja mēs nerisināsim šo problēmu jau no bērnudārza līmeņa, tad krietni samazinās iespēju skaits, kā aptaukošanos novērst vēlāk jau skolas vai studiju laikā. Ir jārod sapratne, ka aptaukošanās ir vairāku sektoru daudzfunkcionāla problēma - jāiesaista skolotāji, pārtikas tehnologi, tirgotāji, mazumtirgotāji, uzņēmēji, politiķi, vecāki, parādot, kāpēc mēs esam tik vāji, cīnoties pret šo problēmu. Dalībvalstīm būtu nepieciešams palielināt obligāto sporta stundu skaitu bērniem, piemēram, līdz trīs reizēm nedēļā. Jāiedrošina arī pilsētas vairāk domāt par infrastruktūru, kas būtu piemērota fiziskajām aktivitātēm. Jārod iespēja atbalstīt riteņbraucējus, īpaši jaunos cilvēkus. Bet tam jābūt atbilstošai infrastruktūrai, jo nedrīkst aizmirst par drošību. Arī sarunā ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu vērsu viņa uzmanību uz problēmu ar bērnu aptaukošanos. Situācija citāda nav arī Lietuvā un Igaunijā. Tāpat jārunā ir par saldināto dzērienu, citu našķu, neveselīgās pārtikas pieejamību. Bērni vēlas šādu pārtiku, jo tā viņiem šķiet ļoti pievilcīga. Un tas nav pārsteigums, jo ražotāji izmanto atbilstošas reklāmas, kas produktu padara pievilcīgu. Industrijai vajadzētu saprast, ka tieši vesels patērētājs viņiem ir izdevīgs. Vienlaicīgi mums jākontrolē tas, ko bērni ēd. Ļoti labas ir augļu un dārzeņu programmas skolās. Jānodrošina izglītības iestādēs aizvien veselīgāka pārtika. Bet te jāsadarbojas visām ieinteresētajām pusēm. Tas nav viegli, tāpēc par to ir jārunā publiski un jāpievērš arī politiķu uzmanība.
Viens ir nodrošināt veselīgu pārtiku skolās, bet bērni dara to, ko viņu vecāki. Savukārt vecāku paradumus mājās ir ļoti grūti izmainīt.
Vienīgais veids, kā mainīt šos paradumus, ir nodrošināt cilvēkus ar plašu un skaidru informāciju. Izmantojot internetu, televīziju, avīzes un citus kanālus, skaidrot, kāpēc tas ir tik bīstami, kāpēc aptaukošanās ir problēma. Vecāki mīl savus bērnus, bet viņiem jābūt arī atbildīgiem par tiem, viņu uzvedību. Ja vecāki lieto alkoholu, tabaku un ēd neveselīgu pārtiku, tas atstāj būtisku iespaidu uz bērnu. Tāpēc mums jārunā atklāti un jāveicina izpratne.