Gara auguma puišiem bieži vien ir jāizdara izvēle starp basketbolu vai volejbolu. Vai arī tev tāda ir bijusi?
Jā, jo man patīk arī basketbols. Pašā sākumā vecāki mani aizveda uz basketbolu, bet kaut kā man neaizgāja. Tad man varēja būt desmit gadi. Basketbolu biju pārstājis spēlēt, un bija tāds meklējumu laiks. Es zināju, ka ar sportu ir jānodarbojas, savs augums ir jāizmanto. Man paveicās, ka mammai bija draudzene volejboliste. Viņas kopā mācījās LSPA, un mammas draudzene izlēma savu dēlu sūtīt uz Rīgas Volejbola skolu. Piedāvāja arī man pamēģināt, un es piekritu. Aizgāju, un arī volejbolā man viss aizgāja.
Kā desmit gadu vecumā var saprast, ka vienā sporta veidā nesanāks, bet cits atkal ir tas īstais?
Es pat nezinu. Volejbolā puiši bija draudzīgāki, un arī atmosfēra man labāk patika. Es biju trenējies trīs mēnešus un grupā jau biju viens no labākajiem. Ļoti ātri apguvu tehniku un citas spēles nianses.
Ne reizi nav gribējies darīt ko citu?
Ir bijis tā. Profesionāli spēlējot, kad nekas nesanāk, arī reizēm aizdomājos - ai, varbūt nekā nebūs, jo neko lielu jau es nesasniegšu. Tad viena vai divas spēles ir labas, un atkal gribas spēlēt. Vispār jau esmu liels volejbola fanāts. Pēc skolas beigšanas bija doma par mācībām, bet izvēlējos spēlēt volejbolu.
Kā izpaužas volejbola fanātisms?
Es varu spēlēt volejbolu jebkuros apstākļos. Zālē mums beidzas sezona, un tad mēs braucam spēlēt bīču. Tas nav obligāti, tas nav jādara, bet, lai uzturētu formu, tas ir ideāls variants. Cilvēks, kuram nepatīk volejbols, tā nedarīs.
Ja reiz pieminēji bīču, 2015. gada vasarā sāki sadarbību ar Mārtiņu Pļaviņu. Bija nopietni plāni, bet jūlijā kopā spēlēšanu beidzāt...
Tie tomēr ir divi dažādi sporta veidi. Ir augstas klases bīčisti, kuri zālē neko daudz nevar izdarīt, - viņi nav tie labākie. Tāpat ir arī ar zāles volejbolistiem. Ir, protams, tādi kā Jānis Šmēdiņš, kurš var sevi parādīt ne tikai bīčā, bet arī zālē, taču tādu nav daudz. Un arī Jānis Šmēdiņš. Zālē viņš nebija tik labs spēlētājs, kāds viņš ir bīčā.
Kādā elementā būtu jāpieliek, lai bīču spēlētu visaugstākajā līmenī?
Problēma nebija tajā, ka es kaut ko nevarētu izdarīt. Varbūt pietrūka kaut kādu sīkumu. Arī fiziskajai sagatavotībai jābūt citai, jo lēcienu tehnika tomēr atšķiras. Domāju, ka es varētu spēlēt diezgan normālā līmenī, bet bija vajadzīgs ilgāks laiks. Tas bija ļoti optimistiski - cerēt, ka mēs pusgada laikā uztrenēsimies kā pasaules līmeņa komanda un tiksim uz olimpiādi. Bija jātrenējas viens, divi vai pat trīs gadi, un jāiegulda nauda.
Rio olimpiskais cikls ir beidzies. Varbūt pirms nākamā ir jāsāk ātrāk pievērsties bīčvolejbolam?
Pagaidām nav tādas domas. Pirmkārt, jau bīčā ir ļoti grūti atrast finansējumu. Tad būtu jāiegulda sava nauda vai arī intensīvi jāmeklē sponsori. Atbalstītājus ir grūti atrast, ja nav vēl sasniegumu. Otrkārt, ja es pāreju uz bīču un man atkal neaiziet, es zālē izlaižu astoņus mēnešus. Pēc tam būtu grūtāk tikt pie laba līguma klasiskajā volejbolā, jo, ja tik ilgi neesi spēlējis, būs šaubas no klubu vadītāju puses. Tad es dabūtu līgumu nevis kādā augstākā līmeņa čempionātā, bet atkal būtu jāsāk viss no apakšas.
Cik saprotu, par atspēriena punktu karjerā kļuva Somijas posms?
Jā, biju beidzis skolu un vasarā trenējos bīčā. Treneris Aigars Birzulis apvaicājās, ko es plānoju darīt un vai ir doma braukt kaut kur spēlēt. Piedāvājumu nebija, pats nezināju, kur meklēt, un Aigars ieteica mani Normundam Veinbergam, kurš spēlēja Rovaniemi klubā Somijā. Aizbraucu atrādīties un tā arī paliku. Pirmajā gadā iešūpojos, bet otrajā gadā Somijā mēs visu novinnējām. Somija ir labs posms jaunajiem spēlētājiem, kuri no Latvijas plāno braukt uz ārzemēm.
(Šajā brīdi pienāk pludmales volejbola treneris Aleksandrs Samoilovs un apvaicājas, vai ir iespēja uzvarēt Igauniju. «Domāju, ka ir, kāpēc ne?» - atbild Hermans. «Igauņus vajadzētu apspēlēt,» piekodina Samoilovs un izrāda interesi par Egleskalna brāli, kuru vēlētos iesaistīt pludmales volejbola treniņos. «Jā, tagad jau visi grib tikai bīču... Mēs tikai zālenieki vēl gribam tikt uz Eiropas čempionātu.»)
Turpinot par klubu karjeru, labākais posms pagaidām ir spēlēšana Beļģijas Noliko komandā Čempionu līgā?
Noliko bija labs klubs, bet spēlēšana Čempionu līgā ļoti daudz nenozīmē. Pēc tam ar Chaumont Francijā un Olympiacos Grieķijā spēlēju pret tikpat spēcīgām komandām. Tikšana Čempionu līgā notiek pēc reitinga. Valstij ir viena, divas vai trīs vietas. Beļģijā ir jāuzvar čempionāts vai kausa izcīņa, un tad komanda automātiski iekļūst Čempionu līgā. Grieķijai atkal Čempionu līgā ir tikai viena vieta, tāpēc ir jāuzvar vietējais čempionāts. Otrā līgas komanda spēlē CEV kausa izcīņā, bet tas nebūt nenozīmē, ka tā komanda būs švakāka.
Cik nopietni Grieķijas volejbolā fanu grupējumi savā starpā konfliktē?
Tas ir nopietni. Viņiem ir vienalga - futbols, handbols, ūdenspolo vai volejbols. Tāpat viņi ies un kliegs. Arī dzers un pat pīpēs marihuānu. Ieejot zālē, ir bijusi smaka, ka uzreiz saproti, ka tā nav no cigaretēm.
Viņi ir arī agresīvi?
Reiz bijām aizbraukuši uz Salonikiem. Spēlējām mazā zālē, un vienā pusē fani bija tuvu rezervistu soliņam. Es aizgāju servēt, gatavojos pamest bumbu, un man no mugurpuses uzspļāva. Pār ausi tecēja siekalas. Arī tādi cilvēki tur ir, un apsardze neko nevar padarīt. Tur galvenais ir saglabāt mieru. Mums ir bijis tā, ka pēc spēles ir ātri jāskrien prom no zāles, lai kaut kas nelāgs nenotiktu.
Pēc pavadītās vasaras bīčvolejbolā izteicies, ka Francijā īsti negribas atgriezties...
Es negribēju atgriezties konkrētajā komandā. Finansiāli tur viss bija ļoti labi, bet organizācija diezgan vāja. Ja gadījās trauma, fizioterapeita līmenis nebija atbilstošs un bija jābrauc ārstēties uz citu pilsētu. Pēc savainojumiem bija ļoti problemātiski atgriezties sastāvā.
Bet tāds jau laikam ir ārzemnieka liktenis...
Tāpēc mans ieteikums jaunajiem volejbolistiem būtu sākumā braukt nevis pēc naudas, bet uz komandu, kurā ir laba organizācija. Man tāda komanda bija Noliko. Nauda tur nebija liela, bet ar visu bijām nodrošināti. Ar mums strādāja trīs fizioterapeiti, un vēl divi sastādīja programmas individuālajam darbam svaru zālē. Liela nozīme ir arī trenerim, lai viņš rūpētos par spēlētāja izaugsmi. Kad līmenis jau ir sasniegts, var domāt par braukšanu pēc lielākas naudas.
Esi sasniedzis 25 gadu vecumu. Jau jāsāk skatīties lielās naudas virzienā?
Nē, nekādā gadījumā. Agrāk man bija tāda doma, ka nu tikai jāpelna un jāpelna. Bet esmu sapratis, ka ir jādara, kas pašam patīk, un tad ar laiku arī nauda atnāks. Pēc labas sezonas Grieķijā Olympiacos klubā esmu tagad izvēlējies braukt uz Nicas komandu Francijā, kur ir labs treneris. Es izvēlējos ne to spēcīgāko klubu, bet labu organizāciju. Nebūs arī tik daudz spēļu, jo komanda nespēlēs Eirokausos. Mērķi ir pieticīgi - vispirms saglabāt vietu līgā un censties iekļūt play-off stadijā. Tas jau būtu daudz, jo pērn komanda spēlēja B līgā.
Uz kurieni ir jābrauc pēc lielās naudas - uz Krieviju?
Tur arī tagad ir problēmas ar finansējumu. Krievi atdod labākos spēlētājus citām valstīm. Pēc sportiskā līmeņa Krievija gan joprojām ir augšgalā. Itālijā ir augsts līmenis, arī Francijā, tāpat Turcijā un vēl arī Polijā.
Kur pašam gribētos uzspēlēt?
Itālijā, jo tā tiešām ir volejbola lielvalsts. Es domāju, ka kaut kad man arī būs tāda iespēja. Par Krieviju īsti nezinu, bet varētu spēlēt arī Turcijā.
Cik liela ir vēlēšanās nokļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā?
Protams, ļoti gribas. Šis ir pirmais gads, kad mums diezgan būtiski pamainījās sastāvs. Parādījušies jauni spēlētāji, kuri grib sevi pierādīt, tāpat turpina virkne pieredzējušo. Klāt pienācis treneris Boriss Kolčins, kurš iesaka jaunas lietas un palīdz gan tehniskajā, gan taktiskajā sagatavotībā.
Spēles ar Igauniju ir īpašas un līdzinās derbijam?
Es tā neuzskatu. Ir vienkārši jāiet un jāspēlē. Derbiji kaut kādā veidā ir uzpūsti. Līdzīgi mums bija Grieķijā, kad spēlējām pret Panathinaikos. Sanāca daudz fanu un pirms tam visu kaut ko sarakstīja. Bet, kad esi laukumā, par šīm lietām vispār nedomā.
Igaunija spēlē Eirolīgā. Arī Latvijai būtu jātiecas tur spēlēt?
Noteikti, bet tam ir nepieciešams finansējums, lai nosegtu braucienu izmaksas un dalības maksu. Tas nebūs viegli izdarāms, bet tā mēs tiktu pie laba līmeņa spēļu prakses. Par piemēru varam ņemt Beļģiju. Pirms desmit gadiem viņiem nekā īpaša nebija. Tad viņi sāka spēlēt Eirolīgā, tika uz Eiropas čempionātu un aizspēlējās pat līdz ceturtdaļfinālam. Tomēr spēlēšana Eirolīgā nebūt nenozīmē, ka tas būs garants nokļūšanai finālturnīrā.
Liela nozīme, šķiet, ir, kādos klubos spēlē volejbolisti?
Tāpēc arī svarīgi ir nokļūt finālturnīrā Polijā, jo tad mūsu jaunajiem spēlētājiem pavērtos iespēja dabūt līgumus labās līgās. No tā mūsu volejbols tikai iegūtu. Tāpēc darīšu visu, lai mēs iegūtu ceļazīmi uz finālturnīru.