Protams, pie daudz kā vēl jāpierod. Vēl jāeksperimentē, kā skan tukšā un kā - pilnā zālē. Kā skan mazāks un lielāks kameransamblis. Kā skaņu ietekmē akustisko aizkariņu atvēršana un aizvēršana. «Akustika kamermūzikai ir tik laba, ka dzird katru niansi - arī spēles uzlabojamās kvalitātes. Man vislabāk patīk klausīties balkonā, tur skaņai klāt ir mirdzums. Lielajam orķestrim gan kamerzālē spēlēt ir neiespējami: uz skatuves ir šauri, un skaņas apjoms tāds, ko nevar izturēt, - dun,» atzīst diriģents. Viņaprāt, zāle ir jāiespēlē, jāapdzīvo, jāpiepilda ar mīlestību, un tad tā skanēs arvien labāk.
«Ir brīnišķīga sajūta. Klausījos balkonā. Skanīgi! Dzird ļoti labi, bet dzird arī katru kļūdu,» pirmajos iespaidos par Dzintara Jurgelaiša vārdā nosauktās kamermūzikas zāles atklāšanas koncertā dzirdēto dalījās arī ilggadējā Liepājas Emila Melngaiļa Mūzikas vidusskolas pedagoģe Aija Engelmane. Viņa ar saviļņojumu atminējās 2004. gadā piedzīvoto ainu: bija jau nojaukts kinoteātris Liepāja un izrakta pirmā bedre. Toreizējais LSO galvenais diriģents Imants Resnis un kultūras ministre Helēna Demakova stāvēja bedrē un teica: šeit būs Dzintars! A. Engelmane gan norādīja, ka iemūžinājumu kādas telpas nosaukumā būtu pelnījis arī ilggadējais LSO vadītājs, diriģents Valdis Vikmanis, kurš ar LSO sāka strādāt tūliņ pēc Otrā pasaules kara un nosargāja šo kolektīvu teju pusgadsimtu. Savukārt ēkas arhitektu Folkeru Gīnki skolotāja slavēja kā gaismas meistaru.
«Skaņa bija ļoti skaista, tīra, dzidra, bet ne asa. Tikai es neko neredzēju, jo sēdēju pēdējā rindā. Žēl, ka zālē nav paaugstinājuma, nav pakāpenības,» atzīst liepājniece Cilda Ļebedeva. Savukārt bijušais vokālās grupas Cosmos dalībnieks Kristaps Šoriņš uzsvēra, ka «skan brīnišķīgi. Sēdēju priekšpēdējā rindā. Tad, kad runāja, likās drusku metāliska, betonīga pieskaņa, bet mūzikas instrumenti skanēja ļoti sulīgi. Man bija bažas par pretenziju uz dzintara krāsu, bet tagad redzu, ka tā ir attaisnojusies. Īpaši vakarā izgaismots nams tiešām izskatās kā dzintars,» teica K. Šoriņš. «Sen neatceros, kur telpa ir tik pilnīgi skanējusi,» piebilda viņa dzīvesbiedre Inta Šoriņa, kura Liepājā izveidojusi kafejnīcu Darbnīca. Vēl tikai jāpagaida, kamēr koncertnamā iemājos dvēsele un tas apaugs ar notikumiem.
Jaunā koncertzāle patīk arī maskavietei starptautiskā mākslu festivāla Art - Novembris direktorei Janai Tīfenbenkelei. «Tā ir patīkama gan vizuāli, gan skanējuma ziņā. Akustika ir veiksmīga, taču mazliet dunoša un izvirza ļoti augstas prasības izpildītājmūziķiem. Tā ir kā palielināmais stikls, tāpēc visām niansēm jābūt ideālām. Te labi dzird vissīkāko neprecizitāti, toties var novērtēt arī snieguma pilnību.» Viņasprāt, šeit vislabāk skanēs nelieli kameransambļi, kuros ir līdz astoņiem dalībniekiem. Kad zālēs un plašajās sabiedriskajās telpās parādīsies ziedi, afišas, izstādes, radīsies arī siltā, dzīvā gaisotne, kāda valda vecajos koncertnamos.
«Pirmās sajūtas ir ļoti saviļņojošas. Burvīgi, visā intensitātē no piano līdz forte skanēja LSO stīgu kvartets. Šeit to varējām baudīt brīvi, jo telpa rezonē ļoti labi. Man ir neviltots prieks, ka koncertā varējām klausīties gan solisti vijolnieci Ilzi Zariņu, gan stīgu kvartetu un lielākus ansambļus ar pūtējiem,» pēc koncerta sestdien priecājās Lielā dzintara valdes locekle Baiba Bože. Savukārt orķestra koncertmeistarei vijolniecei Ilzei Zariņai, kura sāka koncertu pati pirmā ar solo priekšnesumu, «sajūta uz skatuves bija vēl labāka nekā mēģinājumos. Koncerta otrajā daļā sēdēju zālē un klausījos kolēģus: viss bija dzirdams, skaidrs. Nekas nesaplūst, un akustika ir dzīva. Labas zāles prasa ļoti kvalitatīvu izpildījumu, tas gan ir fakts. Bet tas tikai veicinās mūsu attīstību.»