Mēs arī neesam piedalījušies šīs «sazvērestības» organizēšanā. Asociācija uz ambrazūras nelīda.
«Sazvērestība» pēdiņās?
Protams. Asociācija ir gadiem ilgi regulāri un uzstājīgi darījusi savu darbu, informējot Saeimas komisiju par neatrisinātajām problēmām reklāmas tirgū, licenču regulējumā utt. Savukārt politiķu iesniegums acīmredzot saistīts ar to, ka problēmas objektīvi bija sakrājušās tādā apjomā, ka viņi sāka justies nekomfortabli. Tas tomēr ir, ja tā var teikt, rādītājs, ja uz komisijas sēdēm sāk nākt paši mediju īpašnieki un vadītāji...
Saprotiet pareizi - padome kā regulators ir nepaciešama, par to nav šaubu. Runa ir par to, ka šis, iespējams, ir pirmais gadījums atjaunotās Latvijas Republikas mediju vēsturē, kad parādās tas, ka regulators vienkārši nespēj pildīt savas funkcijas. To skaitā tāpēc, ka pašā padomē ir ļoti liels iekšējais konflikts.
Ja nu runājam par padomes «iekšpusi», kāpēc tiek prasīta visas padomes atlaišana? Cik esmu runājis ar trešā koalīcijas partnera, Nacionālās apvienības, cilvēkiem, tad viņus, pirmkārt, nesajūsmina veids, kādā iesniegums tapis, bet, otrkārt, viņi varētu atbalstīt padomes vadītāja Ainara Dimanta atlaišanu, bet ne jau visas padomes.
Tam varētu piekrist. Iespējams, patiešām būtu pareizāk vērtēt katru padomes locekli individuāli. Jo kā tad šis emocionālais vilnis sāka velties? Lielā mērā tāpēc, ka «uzsprāga» tieši radio nozare.
Respektīvi, jūsuprāt, vislielākā vaina gulstas uz Dimantu un Daini Mjartānu?
Precīzi.
Var, protams, ironizēt par to, ka politiķu vēršanās pret padomi tiek traktēta kā uzbrukums vārda brīvībai. Un tomēr - kā mazināt šādas bažas, jo neatkarīgi no to pamatotības nav labi, ja tādas pastāv (turklāt tās paudusi sabiedriskā radio vadība, Latvijas Žurnālistu asociācija, atsevišķi politiķi pašā koalīcijā)?
Tam nav nekāda sakara ar vārda brīvību. Parādiet man, kas konkrēti te apdraud vārda brīvību. Tas ir visērtāk - vienmēr atsaukties uz šo jēdzienu. Padomes gadījumā šādi arī ērti novērst uzmanību no pašu neizdarītajiem darbiem. Un vēl ir ļoti ērti visu laiku atsaukties uz «krievi nāk!». Jautājums: cik ilgi? Kādi «krievi», ja mēs paši netiekam ar savām lietām galā!
Drīz pēc iesnieguma par NEPLP atlaišanu parādījās ne tikai viegli prognozējami iebildumi no pašas padomes puses, bet arī vairāku juristu, piemēram, konstitucionālo tiesību eksperta Edgara Pastara, brīdinājumi, ka šāda atlaišana būtu riskanta no juridiskā viedokļa. Jūsu viedoklis?
Tas ir juristu jautājums, un var gadīties, ka mēģinājums kādu atlaist beidzas, kā saka, ar neko. Protams, notiekošajā ir sava daļa emociju. Tomēr ir arī labā ziņa. Proti, visa šī jezga, lai kā tā beigtos, vismaz - es ceru - beidzot sakustinās jautājumu par NEPLP pienākumu precīzāku definēšanu. Proti, lai gan asociācija arī par šo tēmu ir runājusi jau gadiem, jau kopš komisiju vadīja Ingrīda Circene (runa ir par 2004.-2005. gadu - M. Z.), līdz šim padomi skarošās izmaiņas likumdošanā ir bijušas vērstas uz to, lai palielinātu padomes pilnvaras, tiesības. Lielākas tiesības sodīt utt. Bet ne pienākumus, atbildību! Nozares, ja vēlaties, nodokļu maksātāju priekšā. Ko padome ir darījusi, lai, piemēram, novērstu interešu konfliktu, kad, no vienas puses, tā regulē nozari vispār, no otras puses, atbild par sabiedriskajiem medijiem?
Cik atceros sarunu ar Dimantu, viņš apgalvoja, ka darīts esot, neesot politiķu ieinteresētības.
To nevar saukt par darīšanu. Ja līdzdalība komisijas sēdēs ir kliegšana vai ķiķināšana, tad tas nav konstruktīvi. Nevar būt tāda attieksme: nepatīk - nerunāju. Es tā, piemēram, nevaru atļauties darīt - es eju un runāju ar politiķiem, pat ja neesmu par viņiem sajūsmā. Padomes vadītājs var. Gribu pieminēt, ka cerīgi skatos uz to, ko Kultūras ministrijas paspārnē mediju politikas izstrādē sācis darīt Roberts Putnis, bet jāņem vērā, ka tas vairāk ir tāds teorētiskais rāmis, līdz ar to bez adekvāti funkcionējošas padomes galā netiksim. Tāpēc neatkarīgi no Saeimas deputātu iesnieguma tālākā likteņa, manuprāt, nu ir sasniegts kritiskais punkts, lai padomes darbu radikāli uzlabotu.