Ir tāpēc, ka ir
Ingūna ar bērniem Lauru (14) un Rūdolfu (22) ļoti cerēja - ja mums kādreiz būs māja, tajā būs daudz dzīvu radību. Māja tika iegādāta pirms astoņiem gadiem, un pirmais mājdzīvnieks tajā bija Muris. Četrus gadus vecais kaķu puisis ar radurakstiem lepoties nevar. Kādā aukstā ziemā runcis pieklīda Ingūnas darbavietā, kažoks tam bija sasalis, iekalts ledus bruņās. Kad ieradās izsauktie ķērāji, Muris pazuda, kad šie aizbrauca, atkal uzradās. Divas reizes viņš ielavījās Ingūnas mašīnā. Nu ko, jāved mājās - vai cits lēmums bija iespējams? Tagad Mura pārziņā ir mājas pagalms. Kā jau visiem skaistuļiem, runcim ļoti patīk fotografēties un nekad nav par daudz saņemto glāstu.
Gods kam gods, mīļumu šajā mājā cits citam dāļā visi tās iemītnieki. Kvalitatīvi uzceltajās būdās dzīvo auntruši - īsti labsirdīgi smagsvari. Pašlaik viņi ir deviņi. Truši ir Ingūnas aizraušanās kopš bērnības. Truškopji klasificē - auntruši ir septiņus astoņus kilogramus smagi, drukni un masīvi gaļas truši, taču tas skan kaut kā skarbi, uzreiz nāk prātā sautēts trusis ar dārzeņu piedevu. Zariņu ģimenes truši no tāda likteņa ir pasargāti - Ingūna ar bērniem nespēj iedomāties, ka var ēst pašu izčubinātus un izmīļotus dzīvniekus. Šiem nedraud ne pārtapšana cepetī, ne iestrādāšana modīgos dāmu kažokos. Zariņu garauši dažādas krāsas - pat apelsīnu un šokolādes - tērpos ir ļoti dižciltīgi, ar vērtīgiem dokumentiem. Vārdus viņiem izdomā Laura. Lūk - Fiona, Čips, Pūks, Strīpainā, Šokolāde, Pelēce, Blondīne, Mango, Bom-bonga. Truši ir pieradināti, labprāt mīļojas pa rokām. Kā sirsnīgi aprūpēti ģimenes locekļi viņi te dzīvos mūža maizē līdz savai pēdējai stundiņai - apmēram līdz piecu sešu gadu vecumam. Trušu pēcnācēji gan aizceļojuši pa visu Latviju, bet, ja kāds interesējas par veselīgas truša gaļas iegādi, atteikums ir gana skarbs. Kad sarunājamies pie trušu būdām, Ingūna pieteic Lauriņai uzmanīt pie būdas pamanīto zirnekļa tīklu. Tā uzzinu, ka šajā mājā arī zirneklis ir mājdzīvnieks, kas dara svētu darbu - izķer odus un mušas.
Kaza mašīnā
Dārza saulainajā daļā dižojas gracioza būtne - šokolādes krāsā ar baltu -, īsta balerīna uz četrām kājām. Tā ir Kamerūnas pundurkaziņa Zāra. Muris glaužas viņai klāt, Zāra runčuku mīļi pastumda šurp turp, apčubina. Kaziņai ir divarpus gadu, un lielāka viņa neaugs. Laura stāsta: «Vārdiņu Zārai deva Liepājas rajona Grobiņas mini zoodārzā, no kurienes kaziņu atvedām, kad viņai bija septiņi mēneši. Mēs esam iecienījuši kaziņas pienu, tam nav nekādas piegaršas! Zāra dod litru piena dienā, bet pašlaik kaziņa aizgājusi ciet, jo oktobrī viņai būs bērni.»
Kamerūnietei patīk braukt mašīnā. Kad ģimene dodas ciemos pie Ingūnas vecākiem Dobeles pusē, Zāra mašīnā guļ vai skatās pa logu. Mūsu sarunas laikā kaziņa maigām lūpām plūc no krūma ērkšķogas, nemaz nebēdājot par asajiem dzeloņiem.
Pagājušā gadā Zārai bija pirmie kazlēni - Ansītis un Grietiņa -, kas atdoti mini zoodārziem. Kad Zāra bija aizvesta pie āzīša lecināt, Ingūna ievēroja, cik laimīga kaziņa bija citu pundurkaziņu saimē. Atceroties Zāras toreizējo laimīgo ģīmīti, Ingūna gatava darīt kaziņu laimīgu: «Ja Latvijā atrastos mājas, kurās Zāriņa tiktu lolota tāpat kā mūsu ģimenē, es būtu ar mieru šķirties no mūsu mīlules viņas laimes vārdā.» Ingūna piemetina, ka pašlaik, kad mājā nav suņu, Zāra ir viņu vietā. Dārza vienā malā kaziņai uzcelta skaista siltināta novietne, tajā Zāra pavada naktis un ziemas auksto laiku, bet vispār viņa esot salizturīga. Kaziņas novietnē arī dzīvo zirneklītis - sanitārais inspektors, atbildīgais par mušu un odu iznīcināšanu, tāpēc tiek saudzēts un sargāts.
Minne dominē
Esam iepazinušies ar ārā dzīvojošajiem ģimenes mīluļiem. Mājās iekšā parādi komandē melnbaltā skaistule četrus gadus vecā kaķene Minne. Viņa bijusi «kauli un āda» kondīcijā, kad sestais prāts Helovīna svētkos kaķenei lika «pielipt» tieši pie Zariņu mājas vārtiem. Ingūna negribēja ņemt otru kaķi, bet Minne projām negāja. Ko tagad vairs par tiem laikiem! Minne ir izstāžu kaķene, protams, bezšķirnes kaķu klasē. Starptautiskie eksperti augstu novērtējuši kaķenes eksterjeru, skaistās zaļās acis un īsta Norvēģijas meža kaķa krāsojumu. Mājinieki lepojas ar Minnes godīgumu - viņa ne reizi nav uzlēkusi uz galda, ir ļoti gudra.
Minne ir dominējošā kaķene mājas kaķu kompānijā. Savdabīga ir abesīniete Fērbija. Šie kaķi ir graciozi intelektuāļi, rotaļīgi un labestīgi, draugi visām dzīvām būtnēm. Pašlaik Fērbija ir gādīga māmiņa pieciem pusotru mēnesi veciem kaķēniem. Otra kaķu kompānija ir burmillas. Latvijā tā pagaidām ir ļoti reta šķirne, kuras īpatņi pasaulē sāka izplatīties pirms diviem gadu desmitiem. Burmillas alkst pēc vispārējas uzmanības un uzrunāti, šķiet, saprot teikto un atbild. Zariņiem pieder burmillu šķirnes kaķene Jasmīna ar sprauniem dēliem Džesperu un Džordanu. Abi runčuki ir izcili un dažādi, kā jau palaikam divi brāļi.
Otrajā stāvā kaķiem ir sava istaba, bet, kad mājinieki pārrodas no dienas gaitām, visi draudzīgi laiku vada lejā viesistabā. Pienāks laiks, un mazajiem būs jādodas savā dzīvē uz pastāvīgām mājām. Ingūna apzinās: «Būs puņķi un asaras, bet gādāšu, lai dzīvnieki nokļūst labās mājās. Tas remdēs mūsu skumjas.»
Zariņu ģimenē jūtu savstarpējas uzticēšanās un labestības auru. Ingūna to uztver kā pašu par sevi saprotamu: «Bērni aug mīlestībā, viņiem ir pienākuma apziņa un atbildības sajūta pret tiem, kuri dzīvo līdzās. Jau vairākus gadus mēs dodamies arī uz dzīvnieku patversmēm Rīgā un Slokā, vedam staigāt suņus, vācam patversmēm barību, segas un citas nepieciešamas lietas. Rūdolfs oficiāli ir patversmes Labās mājas brīvprātīgais. Neviens šajā dzīvē nedrīkst justies lieks un nevajadzīgs. Dzīvnieki cilvēkiem dod tik daudz nesavtīgas mīlestības, kādu šajos laikos citur nekur nesastapt.»