Šādā vīzē raugoties, šodien problēmām vajadzētu būt jau e-lietās, sabiedrības integrācijā utt., bet nekas tāds nav dzirdēts, ka ministra iztrūkums būtu radījis kādas nepārvaramas sekas.
Turklāt, vadoties pēc T.Koķes loģikas, sanāk - ja jau problēmas risinājumam pietiek ar jaunas ministrijas izveidi, tad varbūt jāizskata, kas Latvijā būtu uzlabojams, attīstāms utt., un tik uz priekšu: ar jauniem ministru krēsliem! Tas taču būtu absurds! Nav jau problēmu daļu mācību iestāžu nodot kādas citas ministrijas pārziņā, tikai no tā jau vien nekas nemainīsies. Tieši tāpat neko nemainīs jaunas ministrijas vai amata izveide, ja tajā nebūs enerģiska, apdāvināta, profesionāla vadītāja, kurš būtu spējīgs pārliecināt ne tikai par iecerēto pārmaiņu ieguvumiem, bet arī panākt šim mērķim nepieciešama finansējuma piešķiršanu. Un vēl šai sakarībā būtu jāatceras, ka starptautiskie aizdevēji rūpīgi uzrauga mūsu valstī notiekošās valsts pārvaldes reformu un diez vai domā, ka reformēšana varētu beigties ar jaunu, birokrātisku iestāžu izveidi. Tādēļ tā vietā, lai smīdinātu cilvēkus ar šādiem paziņojumiem par ministriju skaita dubultošanu, ministre Koķe varētu rādīt priekšzīmi ar perfekti «noefektivizētu» ministriju un veiksmīgu izglītības reformu gaitu, lai nebūtu kārtējo pārmetumu, ka mūsu izglītības sistēma tiek vienlaikus atzīta gan par vienu no dārgākajām, gan arī nekvalitatīvākajām.
Tiešām žēl, ja ministre kā vienīgo iespēju pārliecināt kolēģus valdībā par izglītības un zinātnes būtisko lomu sabiedrībā redz šādi. Daudz būtiskāk, lai mācību iestādes spētu sagatavot speciālistus, kuri būs vajadzīgi Latvijas, nevis Vācijas, Zviedrijas vai kādas citas valsts darba tirgum, un te nu ko darīt gan plānošanas, gan izglītības satura ziņā būtu arī pašreizējai ministrijai. Jā, šobrīd pieprasījums pēc kvalificēta darbaspēka mūsu valstī ir sarucis, taču tas vēl nenozīmē, ka tā būs vienmēr. Ir neskaitāmas reizes dzirdētas runas, ka mums trūkst, piemēram, kvalificētu inženieru, taču, lai tādus sagatavotu, ir nepieciešami vismaz 4 vai pat 7 līdz 8 gadi.
Ir pietiekami absurdi domāt par divu ar izglītību saistītu ministriju eksistenci vienā valdībā. Tad jau tikpat labi varam izveidot mikroekonomikas un makroekonomikas ministrijas cerībā, ka visas problēmas attiecīgajā jomā atrisināsies.