Jau pagājušā gada nogalē bija skaidrs, ka es neturpināšu darbu, un es ar to rēķinājos. Tagad ir iespēja mazliet ievilkt elpu, bet, protams, es biju rēķinājusies ar četru gadu darbu. Mazliet vairāk nekā gads ir ļoti, ļoti īss laika periods, lai pabeigtu ieceres.
Kas ir tie darbi, kurus jums šajā laikā izdevās izdarīt un kuri jāturpina jaunajam ministram?
Neviens process izglītībā neilgst vienu gadu, līdz ar to tie darbi, ko es iesāku, jau bija ar lielākām vai mazākām iestrādnēm. Attiecīgi tagad kaut kas ir izdarīts un kaut kas ir jāturpina. Runājot par pirmsskolu, te diemžēl vairāk ir iesāktā nekā izdarītā. Problēmas saistās tieši ar pedagogu atalgojumu, kas izgaismojās, gatavojot jauno modeli. Tiklīdz mēs mēģinām kaut ko darīt ar vispārizglītojošo skolu pedagogu algām, pilnīgi noteikti rodas jautājums, ko iesākt ar pirmsskolas pedagogiem. Ja algu palielinām, tad jautājums - kur tam ņemt naudu un vai to var atrast pašvaldību vai valsts budžetā? Tas ir ārkārtēji jūtīgs jautājums, par ko runās jaunā valdība. Šo es redzu kā vienu no pirmajiem steidzami politiski risināmiem jautājumiem.
Kādi ir nākamie?
Attiecībā uz vispārizglītojošām skolām augstākā līmenī izdevās pavirzīt diskusiju par izglītības kvalitāti. Latvijas izglītības sistēma starptautiskos vērtējumos ir vidēji laba, bet ir ārkārtīgi negatīvas tendences. Proti, atšķirību palielināšanās starp pilsētu un lauku skolām, un ļoti, ļoti mazs procents to izglītības sasniegumu, kurus var saukt par izciliem. Izcilība kā spēja kritiski domāt, pieņemt lēmumus, spēja sintezēt jaunas zināšanas, spēja radīt kaut ko jaunu. Mūsu sistēma diemžēl ir sekmīga, lai cilvēkus sagatavotu vidēji labi, bet salīdzinājumā ar citām valstīm mēs neesam sekmīgi, tieši dodot iespēju cilvēkiem krietni vairāk attīstīt savu potenciālu. Šis ir izaicinājums - nepalikt apmierinātībā ar to, ka esam vidēji labi.
Te svarīgs ir skolu tīkls?
Jā, un šis jautājums visu laiku mijas ar darbu pie jaunā atalgojuma modeļa. Abas ir neatraujamas lietas, īpaši, ja atceramies, ka mums jāspēj izlīdzsvarot kvalitatīvu izglītību katram bērnam, pieejamību un tajā pašā laikā izmaksu efektivitāti. Tiklīdz mēs kādu no šiem trim kritērijiem izslēdzam, mēs momentā pazaudējam kopējo redzējumu un bildi. Attiecībā uz skolu tīklu principiāls lēmums, kas tika izdarīts pagājušajā gadā, ir kritēriju noteikšana 10. klasei. Taču kopumā ir jāturpina princips, ka pirmās sešas klases ir pēc iespējas tuvāk mājām, bet vidusskolas jau lielākas un specializētākas. Tajā pašā laikā ir skaidri jāsaprot - ja pašvaldība izvēlēsies saglabāt mazās skolas un mēs gribēsim samaksāt normālas algas skolotājiem, pedagogu skaits būs mazs. Nevar būt skola, kurā ir trīsdesmit bērnu un 14 skolotāju un visi saņem cienījamu algu. Ja tie ir 30 bērnu, tad, visticamāk, tur nebūs vairāk kā pieci skolotāji. Pirmajās sešās klasēs to ir iespējams izdarīt, jo skolotājiem nepieciešamās zināšanas vēl nav tik specifiskas un nav nepieciešama arī specializēta materiāltehniskā bāze. Es ceru, ka arī Kārlim Šadurskim izdosies saglabāt pozīciju, ka skola tomēr ir bērniem, nevis vieta, kur primāri saglabājam darbvietas vai ēkas.
Tāpat ir svarīgi turpināt darbu pie kompetencēs balstīta mācību satura. Te ļoti būtisks būs atbalsts no ministra, jo tas būs ļoti praktisks darbs, iesaistot skolotājus, vecākus, uzņēmējus, lai izveidotu saturu, kurš ir atbalstīts ar mūsdienīgām mācību metodēm, kas nozīmē skolotāju sagatavošanu. Jāizšķiras būs arī par to, kā stiprināt eksaktos mācību priekšmetus, un būs jāpieņem gala lēmums par centralizēto eksāmenu fizikā, ķīmijā vai dabaszinātnēs.
Attiecībā uz profesionālajām skolām ir notikusi ļoti intensīva profesionālo skolu konsolidācija un modernizācija. Ir ļoti svarīgi šo ļoti veiksmīgi iesākto sadarbību ar darba devējiem noturēt, attīstot darba vidē balstītas mācības.
K. Šadurski nozare atceras kā ministru, kas pievērsās mazākumtautību skolām. Viņam tas būtu jādara arī tagad, domājot par proporcijas palielināšanu par labu mācībām latviešu valodā?
Domāju, ka šis virziens ir pareizs, jo īpaši vidējās izglītības posmā. Tad redzēs, vai tā būs viena no viņa prioritātēm.
Ko izdevās paveikt attiecībā uz augstāko izglītību un zinātni?
Esmu gandarīta, ka tieši manas darbības laikā izdevās pabeigt darbu pie augstākās izglītības jaunā finansēšanas modeļa, kur finansējums ir ne tikai par studiju vietām, bet arī par snieguma rādītājiem. Tas ir apstiprināts, un tagad nepieciešams papildu finansējums, lai šo modeli varētu arī pilnvērtīgi ieviest. Protams, viss, kas saistīts ar augstākās izglītības kvalitātes, starptautiskas konkurētspējas jautājumiem, ir tēmas, kurām arī turpmāk ir jābūt uzmanības lokā.
Attiecībā uz zinātni tika turpināta zinātnisko institūtu konsolidācija. Šogad tie institūti, kuri bija saņēmuši zemāko vērtējumu, vairs nesaņem valsts finansējumu. Attieksme no institūtiem ir bijusi dažāda. Ir daudzi, kas novērtē šo procesu, bet ir žēl, ka ir daži institūti, kuri, šķiet, šo konsolidāciju ir uztvēruši kā administratīvu spiedienu, nevis kā iespēju uzlabot savu sniegumu.