Vakar Valsts prezidents un valdības vadītāja kopīgajā preses konferencē vairākkārtīgi uzsvēra, ka sabiedrībai nepieciešamas jēdzīgi paskaidrot valsts rīcību bēgļu uzņemšanas jautājumos. Varu tikai piekrist, tomēr abu amatpersonu minētie kritēriji raisa vieglu neizpratni.
Latvija, pirmkārt, skatīšoties uz tiem bēgļiem, kuri ir ģimenes cilvēki. Jo? Vai zemteksts ir tāds, ka mēs negribētu jaunus vīriešus, kuri sit kanti vietējām dāmām un vispār uzvedas dauzonīgi? Vai jāsaprot, ka mūsu amatpersonu skatījumā ģimenes cilvēki visādas muļķības nedarīs? Atvainojiet, bet informācija no citām Eiropas valstīm liecina, ka radikalizētam musulmanim ģimene, pat bērni nav arguments, lai viņš (viņa) nedotos karot par ticību uz Sīriju vai nekļūtu par teroristu pašnāvnieku mītnes zemē. Varbūt neizrunātais arguments ir tāds, ka, uzņemot bēgļu ģimeni, mums nebūs jāraizējas, ka bēglis sāks pieprasīt atļauju ierasties saviem tuviniekiem, kuru radniecības pakāpi un skaitu būs problemātiski izvērtēt un kontrolēt? Domāju, ka tas vienalga var notikt.
Otrkārt, Latvija skatīšoties uz tādiem bēgļiem, kuri varēšot diezgan ātri iekļauties vietējā darba tirgū. Ir loģika, jā. Uzmanīgu gan dara Straujumas mundri paustais, ka darba devēji jau interesējoties. Pirmkārt, vai tas nozīmē, ka runa ir par pat Latvijas apstākļos slikti atalgotām darbvietām, kurās vietējais darbaspēks nevēlas strādāt? Ja tā, vai kādam liekas, ka tik slikti atalgots bēglis Latvijā jutīsies komfortabli un viņa sirds pukstēs pateicībā pret šo zemi? Otrkārt, ja tiešām zemtekstā ir uzņēmēju interese par lētu darbaspēku, tad - pieņemot, ka tas kādām nozarēm vai atsevišķiem uzņēmējiem varētu būt tiešām izdevīgi, - vai tas neveicinās spiedienu uzņemamo bēgļu skaitu palielināt vēl vairāk?
Treškārt, Vējoņa solījums, ka uzņemamie bēgļi tik skrupulozi tiks vērtēti, ka radikāļu vai teroristu starp viņiem nebūšot, ir apbrīnojami vieglprātīgs. Tas, protams, būtu labi, bet, ja nesalīdzināmi spēcīgāku valstu specdienesti šādos jautājumos neko nevar garantēt, baidos, ka tas nav arī Latvijas struktūru spēkos.
Turklāt nedomāju, ka bēgļu gadījumā mēs vispār varēsim kaut ko izvēlēties. Tā nav apzinātas imigrācijas veicināšanas situācija, kad valsts var nodefinēt: mums nepieciešams 100 ārstu, 150 IT speciālistu, vēlams, ar tādu un tādu biogrāfiju. Ja pretēji mūsu bažām esam tomēr nonākuši līdz tam, ka solidaritātes vārdā bēgļi jāuzņem būs, kāds pamats domāt, ka nu gan Latvijai būs, salīdzinot ar citām ES valstīm, kaut kādas priekšrocības, nosakot savas kvotas saturu?