Ar kādām sajūtām atgriezies mājās pēc klubā pavadītas sezonas?
Vienmēr ir liels enerģijas pieplūdums. Lai kāda aiz muguras bijusi sezona, lai kādas tajā būtu sekmes, ģimenes un draugu satikšana vienmēr rada prieku un patīkamas sajūtas. Mums Itālijas čempionātā ir tāds spēļu ritms, ka sezonā praktiski nav iespējas atbraukt pat uz pāris dienām. Spēlējam pat Ziemassvētku laikā.
Pēc sešiem Redžo pavadītajiem gadiem uz Rīgu vēl brauc kā uz mājām?
Noteikti. Tas nekad nemainīsies, jo šeit esmu izaudzis. Arī Redžo jau sen jūtos kā savējais, turklāt tur nodzīvoju arī visu pagājušo vasaru veiktās kājas operācijas dēļ. Tur man paliek daudz draugu.
Tomēr pagājušā sezona tev tur bija pēdējā?
Jā, jo pēdējā laikā arvien vairāk gribu kaut ko pamainīt, pamēģināt sevi citur. Sadzīviskā ziņā man tur viss ļoti patika, taču sportiskajā ziņā jūtu, ka nepieciešams jauns dzinulis, izaicinājums. Lai nerodas tā sajūta, ka esi aizsēdējies. Arī pieredzējušākie komandas biedri piekrita, ka tas ir tikai normāli. Paliekot vienā vietā pārāk ilgi, arvien grūtāk ir spert nākamo soli attīstības ziņā, tāpēc vidi laiku pa laikam ir noderīgi pamainīt.
Vai Redžo sajuti leģendārā Kobes Braienta, kurš tur spēris pirmos soļus basketbolā, auru?
Pazīstu dažus, kuri jaunatnes vecumā ar viņu kopā trenējās un mācījās, taču nav tā, ka tas tiktu uzsvērts ik uz soļa. Reizēm gan parādās kāds raksts par to. Īpaši jau tad, kad pirms kāda laika parādījās ziņas, ka viņš karjeras beigās varētu vēl atgriezties Itālijā. Tad gan, protams, visi bija ļoti priecīgi un cerēja, ka tā tiešām notiks. Visi ir ļoti lepni par to, ka viņš tur bijis.
Kas ir Redžo kluba panākumu pamatā? Kad aizbrauci, tas cīnījās par palikšanu otrajā līgā, bet pēc tam ne tikai iekļuva elitē, bet izcīnīja arī Eiropas kausu, Itālijas Superkausu un divreiz spēlēja A sērijas finālā!
Man pašam šķiet, ka izšķiroša ir komandas vadības stabilitāte, jo treneri un personāls visus šos gadus īpaši nav mainījies. Manā pirmajā gadā, godīgi sakot, bija visai liels haoss, kā dēļ arī gandrīz izkritām uz trešo līgu. Bija pat lielas svinības par godu tam, ka neizkritām. Nākamajā sezonā praktiski ar to pašu sastāvu tikām pirmajā līgā. Treneris Makss Meneti ļoti lielu uzmanību pievērš cilvēka personībai, ne tam, cik augstu viņš var uzlēkt un cik efektīgi iedankot. Tas atšķiras uz citu Itālijas klubu fona. Komandas ķīmija visus šos gadus bijusi lieliska, bijis ļoti maz iekšējo problēmu. Īpaši jau pēdējās sezonās, kad ar mums bija tādi spēlētāji kā Rimants Kaukēns un Darjušs Lavrinovičs, kuru piemērs un raksturs deva neatsveramu pieredzi visiem.
Itālijas mērogā Redžo ir neliels klubs?
Jā, tā ir neliela pilsēta un neliels klubs, jo četrdesmit divu gadu laikā, kopš tas pastāv, nesen gūtās uzvaras Eiropā un Itālijā bija pirmie tā lielie panākumi. Izmantojām to, ka Itālijas lielās komandas - Trevizo, Boloņa, Sjēna - pēdējos gados pārdzīvo ļoti grūtus laikus.
Pērn pēc zaudējuma Itālijas čempionāta finālsērijā teici, ka sezona tik un tā vērtējama kā ļoti veiksmīga. Vai tā ir arī pēc vēl viena zaudējuma finālā šogad?
Jā. Lai gan zaudējām, visi, arī kluba vadība, bija priecīgi par sasniegto. Zinājām, ka būs ļoti grūti atkārtot pagājušās sezonas sasniegumu, taču atkal tikām finālā. Pagājušajā sezonā titulam bijām pat tuvāk, un zaudējums septītajā spēlē savā laukumā bija sāpīgāks. Šoreiz pretinieks no Milānas bija objektīvi spēcīgāks. Finālā zaudēt tik un tā ir ļoti nepatīkami, taču tas kalpo par lielu motivāciju strādāt vēl vairāk.
Kā nokļuvi Itālijā, kas jaunajiem spēlētājiem agrāk tomēr nebija ikdienišķs maršruts?
Tur mani pamanīja pēc Eiropas U-16 čempionāta. Parakstīju arī līgumu ar aģentu no Itālijas un ziemā aizbraucu pie viņiem uz pārbaudi. Man ļoti patika viss, ko tur redzēju, lai gan tobrīd klubs vēl bija Itālijas otrajā līgā. Sešpadsmit gadu vecumā arī manī iekšā bija ļoti liela vēlme pēc šāda veida pavērsiena un bija pārliecība, ka būs tiešām forši aizbraukt. Tas deva iespēju koncentrēties tikai uz basketbolu.
Uz Itāliju savulaik aizbrauci kā snaiperis, bet nu esi aizsardzības spēlētājs!
Tā ir, jo agrāk tiešām ļoti daudz metu trīspunktniekus, bet aizsardzībā īpaši necentos. Zināju, ka varu iemest vēl vairāk. To ātri nācās mainīt, lai kaut ko varētu sasniegt. Tajā pašā laikā koncentrēšanās uz spēli aizsardzībā likusi arī mazliet piemirst dažas no tām lietām, kas man labi sanāca iepriekš.
Kādā virzienā redzi savu karjeras attīstību?
Esmu atvērts visdažādākajām iespējām, un šobrīd man tiešām nav ne jausmas, kur nonākšu. Man pat nav nekādu konkrētu vēlmju, jo, kamēr sezona nebija beigusies, es par to principiāli nedomāju un arī tagad vairāk koncentrējos gaidāmajam startam valstsvienībā. Protams, gribētos tikt vietā, kur ir iespēja spēlēt un sevi apliecināt pēc iespējas augstākā līmenī. Ir patīkams satraukums, jo vēl nekad neesmu bijis brīvais aģents, taču to visu atstāju sava aģenta ziņā.
Nav noslēpums, ka trenerim Bagatskim labāk patīk, ja valstsvienības spēlētājs ir jau ar līgumu kabatā!
Nedomāju, ka tas man var kļūt par problēmu. Esmu komandas spēlētājs un esmu pilnīgi drošs, ka, spēlējot izlasē, ne uz brīdi nedomāšu par kluba lietām. Līdzīgi spēlēju arī visus pēdējos mēnešus Redžo klubā.
Ar kādām sajūtām gaidi savu pirmo treniņnometni valstsvienībā, kas pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ gājusi secen?
Ar lielu nepacietību. Būt izlasē ir liels gods, un tās noteikti ir ļoti labas emocijas. Iepriekš esmu ļoti izbaudījis spēlēšanu jaunatnes izlasēs. Īpaši jau kopš nokļūšanas Itālijā, jo tad būšana izlases sastāvā savās mājās rada pavisam atšķirīgas sajūtas. Pagājušajā gadā traumas dēļ nevarēju palīdzēt, bet pirms diviem gadiem izvēlējos nestartēt, lai varētu sevi klātienē parādīt NBA [Nacionālās basketbola asociācijas - aut.] komandām.
Toreiz nesaskāries ar pārmetumiem?
Netrūka tādu, kuriem šī izvēle ļoti nepatika. Kritiku pieņemu, taču cenšos izšķirt, kurā viedoklī ir vērts ieklausīties. Tā tomēr ir manis paša dzīve, kurā vislabāk jūtu, kā attiecīgā brīdī ir pareizāk. Esmu patriots un vienmēr esmu vēlējies spēlēt izlasē, tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka nu man šāda iespēja ir dota.
Šajā basketbolistu paaudzē netrūkst spēlētāju, kuri izlasei «liek pagaidīt» it kā saprotamu iemeslu dēļ...
Es šajā ziņā saprotu katru no šiem spēlētājiem. Bez šaubām, izlasē spēlēt ir milzīgs gods, taču šajā vecumā spēlētājiem ir arī jādomā par savu karjeru, kurā tik labas iespējas sevi apliecināt augstākajā līmenī nebūt nerodas ļoti bieži. No sev zināmajiem spēlētājiem par visiem esmu pārliecināts, ka viņi ļoti vēlas spēlēt izlasē.
Ar treneri jau esi runājis par savu lomu komandā?
Tik konkrēti vēl ne, taču esmu gatavs no visas sirds darīt visu, kas būs nepieciešams. Es jau būšu jauniņais, un vieta valstsvienībā man vēl jāizcīna. Latvijas izlases trumpis vienmēr bijusi laba ķīmija starp spēlētājiem, komandas darbs, azartiska cīņa, un tās ir lietas, ko pieprotu.
Vai redzi komandai reālu iespēju tikt uz olimpisko turnīru?
Tas noteikti nebūs viegls uzdevums, jo Serbijā mājinieki būs ļoti spēcīgi, taču ir jādara viss, lai tiktu finālā pret viņiem, un tad jau tikai vienā spēlē viss izšķirsies. Man pašam ļoti patīk spēlēt uzkarsētā atmosfērā, kur ir ļoti daudz līdzjutēju, pat ja viņi visi ir noskaņoti pret mani. Itālijā tā ir ierasta lieta, bet tā ir viena no patīkamākajām basketbola sastāvdaļām. Man sevi ir grūti iedomāties, spēlējot mierīgas publikas priekšā, kā to redzu Latvijas vai Krievijas klubos.
Kā, ikdienā spēlējot azartisko Itālijas līdzjutēju priekšā, saglabā sev raksturīgo mieru un nosvērtību?
Tas laikam nāk no ģimenes, un neliegšos - vienmēr esmu uzskatījis, ka nosvērtība ir ļoti laba īpašība. Basketbola laukumā dažreiz varbūt pat tas ir patraucējis. Ir jāpārslēdzas, lai laukumā būtu agresīvs. Cenšos uzkurināt sevi pirms spēles, bet tie veidi ir dažādi, lai nerastos rutīna. Vislabāk palīdz, ja jau pašā spēles sākumā izdodas kāda efektīga epizode, bloks vai gūts grozs.
Vai, spēlējot Redžo, biji arī uz teātri, kas tur ir viens no lielākajiem Itālijā?
Biju tur vien tad, kad klubs teātrī atzīmēja četrdesmit gadu jubileju. Mana draudzene gan bija uz pāris izrādēm, taču pašam nesanāca. Vispār man teātris ļoti patīk, un agrāk to apmeklēju bieži, taču pēdējos sešos gados tas neizdodas, jo tad, kad man beidzas sezona, tā parasti ir beigusies arī Latvijas teātros.
Vai tēvs tevi bērnībā nebīdīja uz aktieru profesiju?
Īsti nē, jo jau ļoti agri nopietni aizrāvos ar basketbolu. Tēvam gan ļoti patika futbols un bokss, un īsti pat nezinu, kāpēc mēs ar brāli Andreju nonācām basketbolā. Par sevi man ir skaidrs, jo brālis spēlēja basketbolu. Jau no triju gadu vecuma skraidīju ar bumbu rokās, un šī spēle man uzreiz ļoti iepatikās.
Iepriekš nereti esi pieminēts arī NBA sakarā. Vai šobrīd pāri okeānam neraugies?
Šobrīd man nav objektīva pamata to darīt. Var jau būt, ka radīsies iespēja spēlēt NBA vasaras līgā, taču tās laikā būs olimpiskais turnīrs Rio [smejas]. Sapnis par NBA vēl ir dzīvs. Pirms diviem gadiem treniņos guvu labu pieredzi, bet pagājušajā gadā traumas dēļ neizdevās iesākto turpināt.
Vai pārdzīvoji to, ka savulaik tevi tomēr neizvēlējās NBA draftā?
Ar to zināmā mērā rēķinājos. Īpaši jau pēc tam, kad treniņā Sanantonio, kas šķita reālākais variants, jau tā ne visai veiksmīgi sevi atrādot, izmežģīju potīti. Citur gāja labāk, taču tiem klubiem bija citas prioritātes. Ļoti pie sirds notikušo neņemu. Sākumā bija nepatīkami, taču, apsverot visu, nav nemaz tik slikti, jo šobrīd neesmu piesaistīts nevienai šīs līgas komandai.
Redzot, kā NBA spēlē Kristaps Porziņģis, vairojas pārliecība, ka to var sasniegt?
Ne jau tikai supertalanti var spēlēt NBA. Eiropā ir daudz basketbolistu, kuri ir spējīgi būt tur lomas spēlētāji. Jāņem gan vērā, ka tas ir pavisam cita stila basketbols.