Šādas pārbaudes spēles nepieciešamība skaidrojama ar rudenī gaidāmo maču Andorā. 6. septembrī Mariana Pahara padotie uzsāks 2018. gada Pasaules kausa kvalifikāciju pret vienu no vājākajām izlasēm Eiropā, kas savus mājas mačus, tāpat kā Gibraltārs, aizvada uz mākslīgā seguma. Pēc neveiksmīgi aizvadīta iepriekšējā kvalifikācijas cikla, kas beidzās ar 0:1 zaudējumu Rīgā pret Kazahstānu, Pahars norādīja, ka ir jāmācās spēlēt no «pirmā numura pozīcijām». Tas ir, diktēt spēles tempu pašiem, vairāk kontrolēt bumbu, likt pretiniekiem kļūdīties, nevis gaidīt pretuzbrukuma iespējas, kā parasti spēlē Latvijas izlase. Pēc mača Gibraltārā Pahars gan atzina, ka pret tik vāju pretinieku «pirmā numura» lomu neiemācīties.
Viena no mača galvenajām atziņām, kas jāatceras pirms spēles Andorā, ir tā, ka šādā spēlē daudz efektīvāki ir ātrākie futbolisti. Gibraltārā Pahars sākumsastāvā centra pussargu pozīcijās izmantoja augumā raženos, taču mazāk mobilos Igoru Tarasovu un Oļegu Laizānu, kuri uzbrukumu izveidē faktiski nepiedalījās un arī vārtu gūšanas iespējas neradīja. Puslaiku pārtraukumā abus nomainot pret kustīgākajiem Arti Lazdiņu un Artūru Zjuzinu, nekavējoties bija rezultāts. Tieši Zizū (Zinedina Zidāna) tipa izpildītājs Zjuzja ķirurga precizitātē uzšķērda pretinieku aizsardzību ar piespēli un noorganizēja Jānim Ikauniekam pirmos vārtus mačā un izlasē. Arī pēc tam Zjuzins turpināja kā uz paplātes piegādāt bumbas Latvijas izlases uzbrūkošā bloka spēlētājiem. Lai gan Pahars norādīja, ka nekādu pretenziju pret Tarasova un Laizāna sniegumu pirmajā puslaikā viņam nav, bija acīmredzams, ka šādā spēlē viņi bija mazāk efektīvi.
Otrs secinājums, kas varbūt vairāk noder mačiem ar spēcīgākiem pretiniekiem, ir Artjoma Rudņeva nozīme uzbrukumā. Lai gan Vācijas bundeslīgas uzbrucējs arī pret Gibraltāru nepapildināja izlasē gūto vārtu ražu (34 mačos izlasē vieni vārti), viņam tika veltīta pastiprināta pretinieku aizsargu uzmanība, kas deva vairāk brīvas vietas un iespējas pārējiem: Valērijam Šabalam, Jānim Ikauniekam, Aleksejam Višņakovam un Artūram Karašauskam, kurš sev atvēlētajās desmit minūtēs atdeva divas rezultatīvas piespēles un noteikti būs nopelnījis kādu plusiņu Pahara piezīmju blociņā. Mačos pret Gibraltāra līmeņa pretiniekiem Rudņevs palīdz atvērties pārējiem, bet pret spēcīgākiem pretiniekiem viņa partneri ir tik tālu no Artjoma, ka viņa aktivitātei ir maz jēgas. «Artjoms šodien bija ļoti svarīgs spēlētājs izlasei. Viņš bija viens no komandas vērtīgākajiem spēlētājiem,» ar uzbrucēja sniegumu apmierināts bija arī Pahars.
No mača Gibraltārā ir jāpatur emocijas un atgūtā pārliecība, bet jāaizmirst rezultāts un arī nepārliecinošais sniegums ar nepiedodami daudz tehniskā brāķa piespēlēs, centrējumos un lēmumu pieņemšanā. 1. un 4. jūnijā Latvijas izlase aizvadīs Baltijas kausa mačus pret Lietuvu un Igauniju. Tie būs jau cita līmeņa pretinieki.