Ar Eiropas līdzdalību
Oficiāli pieteiktais AIIB darbības virziens ir infrastruktūras projektu (piemēram, ceļu, dzelzceļu, ostu, cauruļvadu) finansēšana Āzijas un Klusā okeāna reģionā. Bankas centrālā mītne atradīsies Pekinā, savukārt sākuma kapitāls būs 50 miljardi ASV dolāru (~ 46,63 miljardi eiro) ar iespēju to palielināt līdz simts miljardiem, turklāt tikai retais šaubās, ka šī iespēja paliks neizmantota. Iemaksas veiks AIIB dalībvalstis proporcionāli savu ekonomiku apmēriem. Bankas funkcionēšanas mehānisms vēl nav pilnībā skaidrs, tomēr plānots, ka darbu tā sāks šā gada beigās.
Sākotnējo vienošanos par AIIB dibināšanu 2014. gada rudenī parakstīja 21 valsts, tajā skaitā tādas nozīmīgas ekonomikas kā Indija, Malaizija, Taizeme, Singapūra un Kazahstāna. Savukārt līdz šā gada 31. martam, kad beidzās pieteikšanās termiņš dalībai AIIB dibināšanā, valstu skaits vairāk nekā divkāršojās, papildinoties gan ar citām reģiona lielākajām ekonomikām - Dienvidkoreju, Indonēziju, Filipīnām un Austrāliju, gan valstīm, kurām ir būtiskas intereses reģionā vai kuras uztur draudzīgas attiecības ar Ķīnu - Krieviju, Brazīliju, Saūda Arābiju un Kataru. Lai arī nevienai valstij, kura bija oficiāli pieteikusies dalībai AIIB, šis pieteikums nav noraidīts, Ķīnas valdība paziņoja, ka Taivāna nekļūs par bankas locekli, vēsta LETA.
Kā pēdējās septiņas AIIB dibināšanas locekles tika apstiprinātas Zviedrija, Izraēla, Dienvidāfrika, Azerbaidžāna, Islande, Portugāle un Polija. Tieši Eiropas valstu, tajā skaitā Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, Itālijas un Šveices, pievienošanās AIIB dibinātājiem un fakts, ka pēdējās pieņēma šādu lēmumu, neraugoties uz ASV aicinājumiem ignorēt AIIB, arī izraisīja lielāko ažiotāžu.
Vašingtona nodēvēja topošo banku par «neatbilstošu rietumu standartiem», lai gan plašsaziņas līdzekļi un analītiķi ASV nostāju skaidroja ar to amatpersonu un finanšu aprindu bažām, ka AIIB kļūs par konkurenti Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF), Pasaulei Bankai (PB) un Āzijas Attīstības bankai (Asian Development Bank, ADB) - tā dēvētajiem Bretonvudas institūtiem, kuros Vašingtonai ir liela un mūsdienu ekonomiskajai realitātei neatbilstoša ietekme.
Diskusija par taisnīgumu
ASV balsstiesīgās daļas nodrošina tām veto tiesības SVF un PB, bet Ķīnas un citu vadošo attīstības valstu mēģinājumi mainīt šo situāciju līdz šim nav vainagojušies ar panākumiem. Iepriekšējās desmitgades beigās gan tika panākta kompromisa vienošanās par balsstiesīgo daļu Bretonvudas institūtos pārdali, tomēr to kopš 2010. gada bloķē ASV Kongress, un nekas neliecina, ka kongresmeņu nostāja varētu mainīties. Ieguvēja no esošās sistēmas ir arī ASV tuvākā sabiedrotā un Ķīnas galvenā oponente reģionā Japāna. Lai arī Ķīnas ekonomikas apmēri vēl pirms četriem gadiem pārsniedza Japānas ekonomikas apmērus, Tokijai ir ievērojami vairāk balsstiesīgo daļu nekā Ķīnai gan PB un SVF, gan 1966. gadā dibinātajā ADB, tāpat Japānas pārstāvis tradicionāli ieņem Filipīnās bāzētas ADB vadītāja amatu.
Tikmēr globālajai infrastruktūrai kopumā, it īpaši straujas attīstības reģioniem, tajā skaitā Āzijai, ilgtermiņā nepieciešamas investīcijas 57 triljonu ASV dolāru apmērā. Pieprasījums pēc līdzekļiem (piemēram, lētiem ilgtermiņa kredītiem) ievērojami pārsniedz piedāvājumu. Tādēļ PB, ADB vai citām Bretonvudas sistēmas reģionālajām bankām ir plašas iespējas izvirzīt prasības līdzekļu saņēmējiem, no kurām galvenā, protams, ir ekonomikas liberalizācija. Šī nemainīgā prasība tiek vērtēta ļoti pretrunīgi un ir asu diskusiju priekšmets, jo rezultāti attīstības valstīs bieži ir pretēji gaidītajiem, lai gan netrūkst arī veiksmes stāstu.
Vēl viens ne mazāk būtisks iemesls esošās kārtības kritizēšanai ir finanšu institūtu rokās esošā iespēja izvēlēties, kurus no projektiem atbalstīt, un izvēlēties kompānijas, kas būs atbalstīto projektu īstenotājas.
Daudz politikas
Vērts uzsvērt, ka pasaulē kopš XX gadsimta 60. gadiem izveidoti un darbojas vairāki desmiti dažādu mērogu reģionālo attīstības vai investīciju finanšu institūtu, tajā skaitā tādu, kas sevi pretnostata Bretonvudas sistēmas institūtiem (piemēram, Latīņamerikā). Vienlaikus nevienas no šīm organizācijām tapšanu, ieskaitot pat izveides stadijā esošo vadošo attīstības valstu jeb BRICS (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika) Jauno attīstības banku, kur abos gadījumos būtiska loma ir Ķīnai, nav pavadījusi tāda ažiotāža kā AIIB tapšanu.
Sākotnēji AIIB izpelnījās asu kritiku no Vašingtonas, tomēr, kad kļuva skaidrs, ka pat ASV sabiedrotā Lielbritānija izlēmusi AIIB pievienoties, ASV nācās mainīt nostāju. Pekinā iepriekš neplānotā vizītē ieradās ASV finanšu ministrs Džeikobs Lū, kurš pēc tikšanās ar Ķīnas amatpersonām gan skaidri nedefinēja sadarbības iespējas ar AIIB nākotnē, tāpat potenciālo sadarbību pieminēja arī PB un SVF vadība. Daži ASV plašsaziņas līdzekļi šos izteikumus novērtēja kā zaudētu kauju, īpaši uzsverot faktu, ka gadījumā, ja Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstis starp diviem šobrīd apspriestiem brīvās tirdzniecības līguma variantiem, no kuriem vienu virza ASV, bet otru - Ķīna, izšķirsies par labu Pekinas variantam, tiks zaudēta arī cīņa par ietekmi reģionā. Pesimistisko prognožu autori arī redz AIIB uzvaru pār Bretonvudas institūtiem, ASV globālās ietekmes krasu kritumu un virkni citu, no Vašingtonas viedokļa raugoties, gluži vai apokaliptisku perspektīvu.
Tomēr ir analītiķi un ekonomisti, kuri aicina mainīt esošo sistēmu, un zīmīga šajā ziņā bija, piemēram, laikrakstā The New York Times izvērstā diskusija par to, kādu ietekmi AIIB atstās uz esošo globālo ekonomisko un politisko kārtību. Ievērojama daļa diskusijas dalībnieku, it īpaši ar ASV Finanšu ministriju saistīti eksperti, uzsvēra faktu, ka AIIB tomēr ir ekonomisks, nevis politisks institūts un ka Pekina nav mēģinājusi politizēt AIIB, bet apgalvojusi, ka jaunā banka vienīgi papildinās jau ierastos finanšu institūtus. ASV ir iespējas ar savu sabiedroto starpniecību AIIB panākt rietumu standartu ievērošanu, jo Pekinas mērķis nav konfrontācija, bet gan tās ietekmei atbilstošas vietas iegūšana globālajā ekonomikā. Vienlaikus ASV nāksies atteikties no daļas savu ekonomisko privilēģiju Āzijā, uzskata eksperti.