gadu sākuma saimnieko nepilnus trīs hektārus plašajā saimniecībā Pārgaujas novada Straupē. Sākotnēji gan saimniecība bijusi plašāka, bet to sadalījuši, jo vecāku pēdās mērķtiecīgi devies vecākais dēls Nauris, kurš desmit kilometru attālāk 100 hektāros izveidojis savu bioloģisko saimniecību SIA Agrovirpulis.
Nauris audzē bioloģiskos liellopus, Elita un Jānis - dārzeņus, augļus, ogas, labību, zaļumus, garšaugus, kā arī puķes, jo ar tām uzsāk sezonu. Plašajās siltumnīcās, kas Eicēnos aizņem teju 1000 kvadrātmetru, jau notiek trešā dārzeņu un zaļumu aprite, bet dažās tikai pašlaik uzzied lilijas, smaržo lefkojas. Citā siltumnīcā pašu priekam - «lai nav skāba dūša» - sakuplojusi vīnoga. Tās raža gan nav sertificēta, toties salda - kāds spainis ogu sezonā sanāk. «Kādreiz bija arī rožu māja. Kā labās pasakās - reiz bija. Bet mēs plānojam pie tās atgriezties, mums tas ir paaudžu bizness, jo Elita ir floriste, viņa šīs prasmes pārņēmusi no mammas un taisa ziedu pušķus visiem godiem,» stāsta Jānis.
Reinhardiem ir vēl kāds sapnis - ierīkot dzirnavas, lai bioloģiski audzētos graudus paši varētu malt un ik nedēļu piedāvāt pircējiem. «Mēs vienmēr sakām - gan dēliem, gan studentiem - vajag sapņot lielus sapņus! Tikai tā var sasniegt lielākas lietas,» teic Jānis un Elita Reinhardi.
Meditācija burkānu laukā
Perspektīvā mazsālītie gurķīši Eicēnos tikai nupat, pirms Jāņiem, sākuši dot pirmo ražu. «Patiesībā Vidzemes reģionā šogad gurķi ienākas agri, citus gadus pirms Jāņiem nav bijuši,» stāsta Elita un turpina: «Taču citas dārzeņu kultūras laikapstākļu dēļ neaug. Kartupeļu uz Jāņiem vēl nebūs - šur tur apsaluši. Šopavasar daudz kas apsala - salnas ķēra piparus, pupiņas. Bet loki, burkāni, kabači aug.»
Izstaigājot saimniecību, burkānu laukā sastopam ravētājus, Elita iepazīstina: «Divi palīgi izsaukti, lai līdz Jāņiem visu varam pagūt. Pie mums notiek darba terapija jeb meditācija - pilsētnieki šurp brauc meditēt burkānu laukā. Viņiem ir iespēja nolikt malā mobilo telefonu un pabūt dabā, ar sevi. Citi par meditāciju prasa 300 eiro. Mēs to piedāvājam par velti, un pretī par ravēšanu cilvēki saņem dārzeņu grozu.» Eicēnos pērn sākuši izmēģināt šādu praksi, kad saimnieki fiziski vairs nav tikuši galā ar darbiem. Rezultāts labs, atzīst Elita un piebilst: «Cilvēki bija pārsteigti par efektu. Un mēs arī.»
Ejam tālāk gar rudzu lauku - Jānis rāda, kā izskatās tikko ziedēt sākuši rudzi. Eicēnos audzē arī miežus, kviešus, auzas, zirņus, zirņauzas, bet visvairāk griķus. Labību audzē augu sekai, bet graudus netirgo. «Tirgojam miltos, putraimos, grūbās kā pārstrādes produktu, tad tas atmaksājas, jo mums nav liela saimniecība,» paskaidro Elita. Tā runājoties esam nonākuši pie Reinhardu mīļākās atpūtas vietas - pirtiņas. Pirms gadiem desmit Elita un Jānis pirtnieku amatam pievērsušies kā profesionāļi. Saimniece stāsta, ka bijis laiks viņas dzīvē, kad muguras problēmu dēļ nav varējusi staigāt. Tas pamudinājis apgūt šo amatu. «Sapratām, ka vajag sakārtot savu miesu un garu. Uzcēlām pirti. Tolaik pat nedomājām, ka vēl kādu pērsim,» teic E. Reinharde.
Tagad reizi nedēļā abi pirtnieki pirts procedūru organizē stresa izmocītiem pilsētniekiem. Pašiem gandarījums: «Tas nav mūsu bizness vai darbs, bet aicinājums.» Elitas kolekcijā ir ne tikai tradicionālās pirtsslotas, viņa tās sien arī no dillēm, dievkociņa, pelašķiem, vībotnēm, agastahes, burkānu lakstiem, vērmeles. Jaunās slotiņas plūc nedēļas laikā līdz Jāņiem, tad Elitai darba pilnas rokas - ik vasaru viņa sasien ap tūkstoti slotiņu: «Tad esmu laimes pārņemta, man ļoti patīk.»
Visu naudu nepaņemsi
Elita un Jānis Reinhardi pabeiguši Bulduru sovhoztehnikumu, abi ir dārznieki agronomi. Viņi ir vieni no pirmajiem Latvijā, kuri 1993. gadā sāka nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību. «Ogrē dabūjām sertifikātu un ar savu produkciju aizbraucām uz tirgu. Mēs tādi priecīgi - esam sertificēti bioloģiskie zemnieki! Tolaik bija sertifikātu bums - pienāk klāt tante un prasa: «Jūs tos sertifikātus pārdodat vai iepērkat?» Sapratām, ka ar savu sertifikātu esam ne tajā laikā, ne tajā vietā,» smej Jānis. Elita turpina: «Cilvēki tam nebija gatavi, un mēs atmetām ar roku. Tagadējā Bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācijas institūcijā kā bioloģiskie lauksaimnieki esam sertificējušies kopš 2004. gada. Sertifikātu atjaunojam ik gadu.»
Reinhardu ģimene sevi uzskata par zaļi domājošiem un pret ķīmisko vielu piejaukumiem pārtikā jutīgiem cilvēkiem. «Es domāju tā - Dievs mani ielika šajā brīnišķīgajā zemes pleķītī, un mans pienākums aiz sevis atstāt to tikpat brīnišķīgu, kādu to saņēmu. Varbūt pat labāku,» savu saimniekošanas filosofiju atklāj Elita. Jānis ir racionāls: «Nav jēgas darīt visu ko un daudz. Tāpat visu Latvijas naudu nepaņemsi, visus Latvijas darbus neapdarīsi.» Sapratuši arī, ka ar šo biznesu lielu naudu sapelnīt nevar, bet Reinhardiem naudas pietiek, lai dzīvotu harmonijā ar sevi, cik nu tas iespējams. «Grūtākais ir tas, ka visu laiku esam fiziski pārstrādājušies. Tad pa reizei uznāk tādi apcerīgi brīži - citiem audzējam labu pārtiku, bet paši savu veselību graujam. Taču mūsu divi dēli ir izskoloti, priecājamies, ka vecākais - Nauris - pārņemts ar lauksaimniecību. Nauris Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā apguva uzņēmumu vadību un agronoma zinības, viņš domā citādi - analītiskāk. Mēs vairāk ceļam, veļam un darām - tāpēc, ka jādara, tāpēc, ka pienākums. Pienākuma apziņa mums ir iedzīta dziļi. Jaunieši vairāk rēķina un, ja neiet, to lietu nomet nost un nenes kā nepanesamu koferi. Nauris mums palīdz, skolo, un mēs arī ļaujamies,» atzīst Jānis un Elita.
Nepalaist pasaulē negatīvo
Eicēnu saimnieki novērojuši - mūsdienās pircēji mīl pirkt ar acīm, nevis izvēloties, vadoties pēc smaržām un izjūtām. «Daudzi pircēji domā - štrunts par to, kas produkā iekšā, ka tikai daiļa tūtiņa, krāsaina kastīte. Tam aiziet milzums nevajadzīgu resursu. Arī mums kā bioloģiskajiem saimniekiem jāpatērē liels daudzums izejmateriālu, lai iepakotu produkciju, pievienotu tai visus nepieciešamos marķējumus. Laikam esam no tiem, kas visvairāk piedrazo pasauli. Tas ir absurds - pasaule cīnās, lai taupītu resursus, bet mums uzspiež tos izšķērdēt. Tūtiņu un fasējumu bizness gan plaukst,» uzskata Jānis.
Reinhardi savu produkciju tirgo mazajos Rīgas ekoveikaliņos, bijušajā Ekovirtuvē, kas tagad strādā kā Labā virtuve, un arī piegādā bērnudārziem. Lielākā daļa produkcijas tiek realizēta ar tiešās pirkšanas pulciņu starpniecību.
«Apkalpojam Vidzemes reģionu, izņemot Rīgu. Attiecībā uz Rīgu tas ir principa jautājums - Rīga grib, lai to baro pirmdienās, bet es kā zemniece esmu cienīga paņemt vienu brīvu dienu nedēļā un mūsu ģimenē tā ir svētdiena. Ja vajadzētu produkciju sagatavot pirmdienai, tas nozīmētu melnu muti strādāt visu svētdienu. No tā cieš ģimene - tad jau bērni savā vienīgajā brīvdienā svētdienā pie mums nebrauks, jo mums nebūs laika ar viņiem pasēdēt, parunāt. Nospriedām, ka mums nevajag to Rīgas naudu, varam izdzīvot citādi, jo uz pasaules nav nekā labāka par savu ģimeni,» uzskata Elita. Viņa spriež - pasauli izmainīt nevar, bet var izmainīt savu vidi, un šajā materiālistiskajā pasaulē ir svarīgi saglabāt savu šūniņu - ģimeni. «Ja tu dzīvo saticībā, priekā un nešūmējies, tad arī nepalaid negatīvo enerģiju tālāk,» piebilst Eicēnu saimniece.
Kā omes pie mazbērniem
Pirms septiņiem gadiem Jānis un Elita bija pirmie Latvijā, kuri sāka piedāvāt īpašo Eicēnu pārtikas grozu - šeit atšķirībā no citām pārtikas grozu sistēmām pircēji pārtikas grozā saņem nevis to, ko grib, bet to, kas saimniecībā konkrētajā nedēļā izaudzis. Tieši šie grozu pircēji Rīgā ir vienīgie, kuru dēļ saimnieki audzē tādus produktus, ko citādi neaudzētu, jo neatmaksājas, un arī ziemā kurina siltumnīcas, audzē zaļumus - kreses, lokus, spinātus, rukolu.
«Klientus var noturēt tikai tad, ja pie produkcijas klāsta visu laiku piedomā un neliek galdā tikai kartupeļus un burkānus,» atzīst Elita un iesaka dārzeņus un zaļumus ēst atbilstoši to augšanas sezonai: «Tagad ir salātu laiks, un tie jāsaēdas līdz lūpai - lai tajos esošo vērtīgo vielu un vitamīnu pietiktu visam gadam. Drīz salātu laiks beigsies. Būs tomātu laiks, un tad tie jāēd uz nebēdu. Tagad, vasarā, nevis ziemā!» Jānis turpina: «Tomāts, gurķis ir dzesējošā pārtika, kas jāēd, lai nebūtu karsti. Savukārt ziemā jāēd skābi kāpostus, putras, kartupeļi - tie produkti, kas silda. Bet cilvēki saēdas ananasus, tad puņķojas un brīnās, ka piemetas gripa.» Reinhardi arī novērojuši, ka patērētāji vairs neorientējas sezonālo dārzeņu, augļu un ogu klāstā: «Nezina, kurā laikā aug cūku pupas, kurā sviesta pupas. Lielveikali vienmēr ar visiem produktiem pilni, un cilvēki paši nezina, ko grib. Mums prasa ik pēc nedēļas - kas jauns? Bet Latvijā ik nedēļu nav jaunu produktu, ko piedāvāt.»
Par nosalušām aprikozēm
Eicēnu pārtikas groza pircēju loks vasarā ir ap 20 cilvēku, ziemā - vairāk. Pa šiem gadiem klienti kļuvuši gluži kā ģimene, daži savu uzticību Eicēnu produkcijai saglabājuši jau kopš pirmās iepazīšanās reizes. Jānis smej: «Mēs kā tādas omes saliekam savus produktus mašīnā un braucam pie «Rīgas mazbērniem».»
Šāds pārtikas grozu modelis esot populārs Francijā, kur par pārtikas groziem jāsamaksā gadu uz priekšu. Latvijā gan pircēji maksā mēnesi uz priekšu. «Franču zemnieki sapratuši, ka ārējais tirgus izputina vietējos pārtikas ražotājus, tāpēc jāstrādā citādi. Francijā arī sapratuši, cik veselībai ir svarīga vietējā produkcija, pašu zemes enerģija un spēks. Reiz kāds franču zemnieks mums stāstīja - viņš audzējis aprikozes un tās viņam nosalušas. Pircēji gan samaksājuši par preci gadu uz priekšu. Zemnieks devis naudu atpakaļ, bet to pieņēmis tikai viens pircējs, pārējie sapratuši, ka zemniekam vajadzīga motivācija saņemties un audzēt atkal, jo citādi viņš bankrotēs,» stāsta Elita.
Saimniece atminas arī kādu kuriozu atgadījumu, kad kādam bērnudārzam Latvijā piegādājuši puķkāpostus. «Atnāk mums fotogrāfija ar puķkāpostu, kurā ir bijis tārps. Tas puķkāposts kā noziedznieks nobildēts - no priekšas, no aizmugures un profilā. Tārps blakus uz šķīvīša. Patiesībā mēs radām tik mākslīgas problēmas! Paliekam nedomājoši - uz krūzītes jābūt uzrakstītam, ka kafija karsta, uz durvīm - ka tās ir jāatver. Cilvēks pats vairs nedomā. Viņš nedēļu strādā, brīvdienās pūlī izklaidējas un negrib domāt,» vilšanos neslēpj Jānis un Elita.
Viņi paši vakaros saulrieta laikā atnāk līdz pirtiņai, apsēžas tajā. Ieiet pirtī. Dīķī tagad zied ūdensrozes. Pēc grūtas darbadienas labākā relaksācija ir pasēdēt klusumā, mierā, secinājuši Eicēnu saimnieki.