Diskusijās par patvēruma meklētāju integrāciju Latvijas sabiedrībā bieži tiek uzsvērta nepieciešamība novērst slēgtu imigrantu kopienu veidošanos. Jo, kā diemžēl liecina Rietumeiropas valstu pieredze, tās var sagādāt nepatīkamus pārsteigumus. Nostāja, manuprāt, pareiza, tomēr jautājums ir, vai šādas kopienas jau nav izveidojušās, tikai mēs par tām neinteresējamies.
Laiku pa laikam publiskajā telpā parādās informācijas drumslas par Kremlim pietuvinātu amatpersonu un uzņēmēju aktīvu klātbūtni Latvijā. Nesen kāds, lai kolēģi neapvainojas, margināls Latvijas portāls sāka publicēt materiālu sēriju par Vidusāzijas bijušo un pašreizējo «vipu» šiverēšanos mūsu valstī. Īsi sakot, vienā brīdī parādās nojausma, ka Latvijā jau ir aprindas, pasaulītes, ja vēlaties, par kurām mēs faktiski neko nezinām. Latviešu valodā strādājošie mediji - pat t. s. smalkās aprindas aprakstošie - šīm grupām nepievēršas, ko var arī saprast (piemēram, diez vai latviski runājošo auditoriju tās interesē). Savukārt pašām grupām vietēja rakstura atpazīstamība arī nav vajadzīga.
Te, protams, var iebilst, ka šie «viesi no austrumiem» nerada tādus apdraudējumus, kādus, iespējams, var radīt «tie» imigranti. Jau nogruntējušies «viesi» daudzos gadījumos ir turīgi cilvēki, kas šeit Latvijā tērē savu naudu. Pareizi, tāpēc šī teksta mērķis nav vēlreiz ievaimanāties par «Latvijas izpārdošanu». Runa ir par drošības riskiem.
Ceru, ka tas neizklausīsies vīzdegunīgi, tomēr mūsu «austrumu» kaimiņvalstīs kapitālu uzkrāšanas un pārdales mehānismi ir diezgan specifiski, tos nereti pavada mēģinājumi «kārtot rēķinus» ar savdabīgām metodēm. Ja izsakās tieši - man liekas, ka tas nav Latvijas interesēs, ja tas notiek mūsu teritorijā, mums šādi «importēti» klanu vai politiskās konjunktūras izmaiņu radīti ķīviņi nav vajadzīgi.
Nav gluži tā, ka bažas būtu par iespēju, ka «ciemiņi» sāks savstarpēji «kārtot lietas» Rīgas vai Jūrmalas ielās deviņdesmito gadu sākuma «tradīcijās». Runa ir par to, ka vēlme «kārtot lietas» sev ierastā stilā nozīmē nepieciešamību nodrošināties, ka attiecīgās Latvijas varas iestādes atsevišķos brīžos sāk sirgt ar tuvredzību. Un to visdrošāk var panākt ar pārbaudītām metodēm. Rupji sakot, mums pietiek vietējās augsnes korupcijai, nevajag papildu mēslojumu. Pieļauju, ka šo kopienu specifiskais raksturs var radīt problēmas arī Latvijas uzņēmējiem - ir grūti sadarboties ar cilvēku, kurš šodien savā izcelsmes valstī ir «topā», bet rīt jau var izrādīties bēguļojošs likumpārkāpējs. Starp citu, mūsu biznesa struktūrām, jo īpaši bankām, šāda slikta pieredze jau ir.
Atkārtošos, arī šīs turīgo «ciemiņu» kopienas ir objektīvi grūtāk caurredzamas, piemēram, neesmu pārliecināts, ka Latvijas iestādēm ir liels priekšstats par Uzbekistānas vai Kazahstānas elites aprindās notiekošo. Un no šī viedokļa nav lielas atšķirības, vai paralēlā pasaule ir lepnās Jūrmalas savrupmājās vai Muceniekos. Saprotot, ka Latvijas drošības iestādēm tāpat garlaicīgi nav, tomēr jācer, ka arī «turīgo viesu» grupām tiks pievērsta pienācīga uzmanība.