Jaunā laika politiķu ilgdzīvošanas atslēga ir prasmē mest kūleņus, reiz teica kāds Latvijas medijos daudz intervēts politisko procesu vērtētājs. Pirmais šāds kūlenis bija Vienotības izveide, visai liberālajam Jaunajam laikam apvienojoties ar konservatīvo Pilsonisko savienību un kreisi orientēto Sabiedrību citai politikai. Tad Zatlera pulcēto reformistu asimilācija un reģionālo sīkpartiju līderu «pieradināšana», iekļaujot tos Saeimas vēlēšanu sarakstā. Šādam vingrinājumam nosacīti varam pieskaitīt arī Dombrovska nomaiņu ar it kā no malas, bet faktiski no pašu piebeigtās Tautas partijas aizgūto Straujumu. Katru reizi pēc panīkuma posma tā tika iegūts jauns sabiedrības uzticības kredīts, noturēti varas groži, mazināta konkurence.
Nu partijas reitingi dramatiski zemi, būtu jāmet jauns pārvērtību kūlenis, bet... šķiet, arī to iespējas apsīkušas - no vērā ņemamiem atlikuši vien tādi konkurenti, ar kuriem vienā organizācijā apvienoties īsti nesanāk (atcerēsimies izmisīgos Vienotības centienus «salīmēties» ar nacionāļiem pašvaldību vēlēšanās, kas beidzās ar pēdējo saukāšanu teju vai par valsts nodevējiem). Vēl varētu mēģināt nomainīt līderi, bet neviens spēcīgs Āboltiņas mantinieks tā arī nav izaudzināts. Jāsaka, šī problēma kļūst aizvien aktuālāka, jo, no vienas puses, grūti iedomāties kādu citu, kam pa spēkam būtu saturēt kopā no vairākām organizācijām salipināto raibo puzli, kas šobrīd ir Vienotība, bet, no otras, - līderes autoritāte ir pamatīgi cietusi gan, maigi sakot, dīvainajā mandāta iegūšanā, gan daudzos asas emocijas raisošajos izteikumos medijos, gan nule piedzīvotajā pensionāru izsmiešanā, par ko pēc tam nācās taisnoties un atvainoties.
Teiktais lielā mērā izskaidro to nervozitāti, kas nu jau krietnu laiku vērojama vadošo Vienotības politiķu publiskajās izpausmēs. Kā nekā runas par iespējamo valdības krišanu faktiski iniciēja un visaktīvāk uzturēja tieši šī politiskā spēka līderi - jau vasaras sākumā bija vērojama uzstājīga Nacionālās apvienības «nervu kutināšana», lai padarītu to par valdības gāzēju, tad Āboltiņas izteikumi, ka pēc visas taisnības tieši viņai būtu jāvada valdība, ja nu gadījumā kādu iemeslu dēļ tā būtu jāveido no jauna, un visbeidzot nonākšana pretrunā ar premjeri par ministru vērtēšanas nepieciešamību. Tie visi ir signāli par vēlmi pēc pārmaiņām, kuru kā nav, tā nav.
Jo, kā par spīti, politikā iestājusies alternatīvu trūkuma stabilitāte, kas pārējos koalīcijas partnerus tīri labi apmierina - visi saprot, ka valdība kā tāds trīskāju ķeblītis gan var apkrist, bet, ja cita nav, kur liksies - piecels, apslaucīs un lietos tālāk.