Atbalsts Latvijas laukiem kā garantēta ES investīcija ienāk no Kopējās lauksaimniecības programmas fondiem - kopā 2007.-2013. gadam vairāk nekā 1,4 miljardi latu, ko veido tiešmaksājumi (par lauksaimniecībā izmantojamiem hektāriem, 684 miljardi eiro) un lauku attīstības programma (1,388 miljardi eiro). ES tiešmaksājumi līdz 2013. gadam ir stingri reglamentēti. Tie mainās no gada uz gadu 1-4% ietvarā. Latvijai un citām jaunajām ES dalībvalstīm tie pieauguši, jo 2004. gadā mēs sākām saņemt tikai 25% no mums pienākošajiem tiešmaksājumiem, kam pakāpeniski ir jāizaug līdz 100% noslēdzošajā 2013. gadā. Taču arī tad Latvija paliks pēc šī rādītāja pēdējā vietā ES.
ES maksājumi lauku atbalstam 2011. gadā kopumā tiek iedalīti šādās proporcijās: tiešam atbalstam - 39,9 miljardi eiro, lauku attīstībai - 13,4 miljardi. Attiecība ir trīs pret vienu, savukārt Latvijā šī proporcija ir pilnīgi pretēja: 684 miljoni eiro tiešmaksājumiem, bet lauku attīstības programmai -1,388 miljardi. Šī ir visnepārprotamākā ilustrācija tam, ka Latvija saņem netaisnīgi mazus tiešmaksājumus uz hektāru, pēc šī rādītāja atrodoties pēdējā vietā ES.
2010. gada budžetā ES būtiski palielināja maksājumus Lauku attīstības programmai, taču visa nauda netika apgūta, un EK nāca ar budžeta grozījumiem, kur ceturtdaļu no palielinājuma - apmēram 1,1 miljardu eiro - novirzīja Eiropas struktūrfondu apgūšanai papildus.
No 2007. līdz 2013. gadam ES paredzētajiem 972,28 miljoniem latu Lauku attīstības programmā līdz 2010. gada 30. oktobrim kopumā bija apgūti 30%. Atsevišķas šīs programmas daļas apgūtas dažādi. Daļā Konkurētspēja - 25%, Vides un lauku ainavas uzlabošana - 38%, Dzīves kvalitāte lauku apvidos un lauku ekonomikas dažādošana - 19%, jauno lauksaimnieku atbalstam - 15%.
Lielākie līdzekļi ir Konkurētspējai: 213 miljoni latu, Lauku saimniecību modernizācija ir apgūta par 27% , t. i., mazāk nekā vidēji. Savukārt otra lielākā ES nauda - 61,7 miljoni latu - sadaļā Lauksaimniecības un mežsaimniecības produktu pievienotā vērtība ir apgūta tikai par 3% jeb gandrīz neapgūta. Mežu ekonomiskās vērtības uzlabošana ir gandrīz neapgūta (5%). Būtu nepieciešams rast atbildes, kāpēc tieši šīs ES atbalsta sfēras tiek visvājāk izmantotas.
Ir arī pozitīvas iezīmes: nauda vides un lauku ainavas uzlabošanai un lauksaimnieku priekšlaicīgai pensionēšanai tiek apgūta labāk. Tikai diez vai šo, nevis Konkurētspējas sadaļas labāka apgūšana radīs darbvietas laukos un palielinās mūsu lauksaimnieku patieso konkurētspēju.
2010. gada nogalē EK nāca klajā ar jaunu Komunikācijas dokumentu Eiropas Padomei un Eiropas Parlamentam (EP), kurā iezīmēja iespējamos principus jaunajā ES kopējā lauksaimniecības programmā pēc 2013. gada, kad esošā programma pārstās darboties. Arī EP 2010. gada rudenī pieņēma rezolūciju «Par ES jauno lauksaimniecības programmu pēc 2013. gada». Galvenais progress šajos dokumentos, kas attiecas uz Latviju, ir apņemšanās pēc 2013. gada ieviest taisnīgus tiešmaksājumus uz hektāru par lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Savukārt galvenā problēma ir tā, ka ne EK, ne Eiropas Padome, ne EP vēl nav pieņēmuši ne skaidrojumu, ne saturu šim izšķirīgajam vārdam «taisnīgs».
Laika atlicis ļoti maz, jo tieši šogad, ES pieņemot jauno finanšu perspektīvu pēc 2013. gada un tāpat kā jauno ES Kohēzijas politiku, pieņems arī jauno ES kopējo lauksaimniecības politiku. Diemžēl ne tikai ES, bet arī dalībvalstīs un, kas ir pats sliktākais, Latvijā, līdz šim nav skaidri izstrādāta stratēģiskā pozīcija par vārda «taisnīgs» izpratni, lai pēc tam, meklējot sabiedrotos dalībvalstu vidū, šo pozīciju aizstāvētu.
Ja tiešmaksājumiem piemēros korekciju ar faktoru «katras valsts IK/uz cilvēku salīdzināmās cenās», tad situācija dalībvalstīm izmainās, taču Latvija vienalga paliktu pēdējā vietā ES. Līdzīga ir situācija, ja tiešmaksājumus koriģē ar faktoru «pirktspēja/uz cilvēku salīdzinošās cenās». Taču, ja tiešmaksājumus vienlaikus koriģē ar abiem šiem faktoriem, tad Latvija izkļūst no pēdējās vietas ES un tiešmaksājumi mums pieaug līdz 180-190 eiro par hektāru (pie vidēja ES līmeņa ap 250 eiro par hektāru).
Kā mēs varam šo faktoru izmantošanu tiešmaksājumu korekcijai pamatot? Mūsu argumentācija varētu būt šāda. Jo lielāks ir IK uz cilvēku valstī, jo lauksaimniekam ir lielāka iespēja dabūt zemākas likmes kredītu, par kuru jādod mazāka ķīla, un jo kopējā biznesa vide ir bagātāka, bet pakalpojumi, ko saņem lauksaimnieks, ir konkurētspējīgāki. Tāpat: jo lielākā pirktspēja uz cilvēku, jo ar līdzīgām izejvielu un produkcijas realizācijas cenām ES patērētājs (piemēram, pensionārs Vācijā) var nopirkt kilogramu sviesta, bet Latvijā - labi ja 100 gramu.
Abos gadījumos tiek salīdzināti lauksaimnieki ar līdzīgu darba ražīgumu, efektivitāti, taču valstī ar zemākiem abiem minētajiem faktoriem lauksaimnieks ir nevienlīdzīgākā situācijā, un to ES ar taisnīgiem tiešmaksājumiem var mazināt.
Latvijai jābūt skaidrai stratēģiskai pozīcijai, kur atbalstam jāmeklē sabiedrotie ES dalībvalstu vidū. Vai Latvijai ir izdevīgi, ka ES subsīdijas nākotnē vairāk saistīs ar zaļāku lauksaimniecību? Manuprāt, mēs jau esam gana «zaļi». Vai Latvijai ir izdevīgi, ka nosaka griestus hektāru tiešmaksājumiem tā, ka īpaši lielas lauku saimniecības vairs nesaņems maksu par visiem saviem hektāriem? Cik lielām saimniecībām noteikt griestus, lai neciestu mūsējās, piemēram, Tērvete? Vai ir vērts īpaši atbalstīt mazās lauku saimniecības? Vai mēs no tā necietīsim, ja papildus atbalstu saņems īpaši mazas saimniecības?
Par citām svarīgām ES un Latvijas aktualitātēm - nākamtrešdien.
*Eiropas Parlamenta deputāts